Ierocis eksplodēja, pirms viņa paguva pabeigt savu sakāmo. Neiespējami skaļš troksnis, zilganu dūmu mākonis un dīvaini stipra smaka.
- Es gribēju teikt: veiksim izmēģinājuma šāvienu, teica Braiena.
- Piedod. Laikam būšu netīšām nospiedis mēlīti.
- Jā. Laikam gan. Šoreiz vienkārši notēmē. Tur uz to zīmi, nevis uz mani.
Džeks nolaida ieroci. Vai man jāskaita?
-Jā-
- Līdz nullei?
- Līdz nullei.
- Gatavs?
Braiena ieurbās ar krosa kurpēm zemē, pieliecās un izstiepa vienu roku uz priekšu, bet otru atpakaļ, it kā būtu sastingusi skrējienā.
- Gatavs.
- Trīs. Divi. Viens.
Braiena metās uz priekšu tikai sekundes daļu, pirms Džeks nospieda mēlīti. Un tūdaļ pat saprata savu kļūdu: lode bija aiz muguras, tā dzinās viņai pakaļ.
Labāk būtu skriet pakaļ lodei, nevis apzināties, ka tā dzenas pakaļ tev.
Braiena lidoja. Gandrīz vārda tiešā nozīmē lidoja. Ja viņa izplestu rokas un noķertu vēju, tad droši vien paceltos gaisā un kādas piecdesmit pēdas nolidotu, jo meitene pārvietojās ātrāk, nudien mazliet ātrāk nekā reaktīvā lidmašīna, kad tā atraujas no skrejceļa, lai trauktos debesīs.
Braiena skrēja dīvaini: viņa vēzēja rokas kā ikviens skrējējs, taču pie katra vēziena pagrieza plaukstas pret sevi. Kā jau gandrīz visiem IBJZ mutantiem, arī viņai spēks bija koncentrēts plaukstās.
Gaiss svilpa meitenei gar ausīm. īsie mati plīvoja aiz muguras. Vaigi vibrēja, acīs dzēla. Elpošana bija ciņa, kampjot gaisu orkāna vējos.
Pasaule ap Braienu pārvērtās izplūdušu krāsu švīkās, priekšmeti lidoja garām ātrumā, kādu viņas smadzenes nespēja aptvert. Gaismas šautras bez noteiktas formas.
No iepriekšējās pieredzes viņa zināja, ka kājām, lai tās nepamptu, vēlāk būs vajadzīgas ledus kompreses. To paredzot, Braiena jau bija norijusi divas tabletes advila.
Viņa bija ātra. Neiespējami ātra.
Tomēr ne ātrāka par izšautu lodi.
Braiena riskēja pamest skatienu atpakaļ.
Lode tuvojās. Viņa to redzēja: traipu sīku, pelēku traipu, kas, gaisā svārstīdamies, traucās viņai pakaļ.
Braiena metās pa labi tikai pussoli.
Lode laiski aizslīdēja garām.
Braiena brāzās tai pakaļ, bet lode ietriecās zemē krietni atstatu no mērķa -, un viņa pati bija palikusi kādas divpadsmit pēdas iepakaļ.
Meitene tūdaļ samazināja ātrumu. Nogāze, kas slējās turpat priekšā, palidzēja mierīgi nobremzēt un apstāties.
No Džeka viņu šķira trīssimt jardi. Viss skrējiens bija aizņēmis tikai mazliet vairāk par sekundi, taču Braienai tas bija licies krietni vien ilgāks.
- Vai izdevās? sauca Džeks.
Viņa smiedamās rikšoja atpakaļgaitā, kas pašai tagad šķita gausa droši vien ne vairāk par astoņdesmit vai deviņdesmit jūdzēm stundā.
- Pilnīgi, attrauca Braiena.
- Es tevi pat neredzēju. Tu biji šeit. Un tad tu pēkšņi biji tur.
- Tāpēc jau mani dēvē par Brīzi. Meitene viņam draiski pamirkšķināja. Tajā brīdī vēders Braienai atgādināja, ka viņa tikko ir sadedzinājusi visas šīsdienas kalorijas. Tas rūca tik skaļi, ka noteikti dzirdēja arī Džeks.
- Tev, protams, ir zināms, ka brīze patiesībā ir tikai tāds viegls, lēns vējiņš, Džeks pedantiski iebilda.
- Un tev, protams, ir zināms: pirms būsi paguvis pamirkšķināt, vari no manis astoņkārt norauties! Vai skaidrs?
Džeks samirkšķināja acis. Braiena smaidīja.
- Ņem, Džeks nedroši sacīja un, pagriezis ieroci ar laidi pa priekšu, atdeva to meitenei.
Braiena to iestūķēja mugursomā, kas stāvēja zemē viņai pie kājām. Tad viņa izvilka konservu nazi un picas mērces kārbu, ko bija paglabājusi. Atgriezusi vāku, meitene aizgūtnēm strēba tās pikanto saturu.
- Še, viņa pasniedza kārbu Džekam. Tur vēl mazliet ir palicis.
Viņš nestrīdējās, bet, pacēlis kārbu, pacietīgi gaidīja, līdz mutē ieslīd atlikusī nepilnā unce sarkanās pastas. Tad zēns izlaizīja kārbas iekšpusi un ar rādītājpirkstu uzvāca to, ko nespēja aizsniegt ar mēli.
- Tā, Džek. Tu, šķiet, biji apņēmies panākt, lai atkal darbotos telefoni. Cik tālu esi ticis?
Džeks vilcinājās, nebūdams drošs, vai viņai ko stāstīt.
- Tie ir kārtībā un darbojas. Vai arī darbosies, tiklīdz dabūšu atļauju no Sema.
Braiena neticīgi blenza viņā. Ko?
- Problēma bija pavisam vienkārša, patiešām. Mums ir trīs torņi: viens šeit, Perdidoblčā, otrs tālāk uz priekšu pa šoseju un trešais kalnā. Pastāv programma, kas pārbauda numurus, lai pārliecinātos, vai tiek maksāti rēķini un tādā garā. Tātad numurs ir autorizēts. Programma, protams, neatrodas tornī, bet gan kaut kur ārpus IBJZ. Tad nu es ierīkoju tā, lai visi telefoni būtu autorizēti.
- Vai es varu piezvanīt mammai? Braiena jautāja. Lai arī atbildi viņa zināja, tomēr nespēja nomākt pēkšņi radušos cerību tik ātri, lai noturētos nepajautājusi.
Džeks samulsis raudzījās viņā. Protams, ne. Tas nozīmētu izurbties cauri IBJZ barjerai.
- Ak! Vilšanās bija kā asa sāpe. Braiena, tāpat kā vairums IBJZ bērnu, bija iemācījusies samierināties ar vecāku, vecvecāku, vecāko brāļu un māsu zaudējumu. Bet cerība, ka varbūt tomēr varētu ar viņiem parunāties…
Visvairāk Braienai pietrūka mātes. Ar mazajām māsām viņai bija pārāk liela gadu starpība. Braienas tēvs kopš šķiršanās bija pazudis no viņas dzīves. Māte bija apprecējusies otrreiz ar gatavo kretīnu -, un tad viņiem piedzima dvīnes. Braienai dvīnītes likās itin jaukas, bet, būdamas astoņus gadus jaunākas par viņu, tās nekādas piemērotās biedrenes nebija.
Tieši Braienas patēvs bija pastāvējis uz to, lai viņu nosūtītu uz Koutsu. Viņa izvirzītais iemesls bija tāds, ka meitenei ir pavājinājušās sekmes. Visnotaļ vājš aizbildinājums. Ar matemātiku bija problēmas daudziem, un neba tāpēc tos kāds sūtīja uz tādu vietu kā Koutsa.
Braiena tika lūgusi māti, lai tā iestājas pret patēvu. Šim bija jābūt viņas pēdējam gadam Koutsā. Nākamgad viņa atgrieztos Nikoletas pamatskolā Baningā. Vietā, kur viņa jutās piederīga. Jā, ari Nikoletā netrūka huligānu, taču tur nebija tādu Keinu, Benno un Diānu, un noteikti neviena tāda kā Dreiks.
Nikoletā neviens netika ieslēdzis viņas rokas cementa kluci un turējis viņu badā.
Turklāt būtu superīgi pārsteigt draugus ar savu jauniegūto spēku. Tiem aiz brīnumiem acis izsprāgtu no pieres. Galva pārsprāgtu. Viņa viena pati varētu aizstāt veselu vieglatlētu komandu.
- Nav satelītu, kam pieslēgties, Džeks turpināja sev tik raksturīgajā pedantiskajā manierē. Viņš neapšaubāmi bija foršs. Un Braienai viņš šķita pat interesants. Foršs galvenokārt tāpēc, ka, būdams tik biedējoši gudrs, Džeks vienlaikus bija pavisam bezpalīdzīgs. Šo zēnu viņa bija ievērojusi jau agrāk tajos laikos, kad Koutsa bija tikai nožēlojama bedre un Džeks tik vien kā vilkās Keina kliķei astē.
- Kāpēc Sems to nevienam nav teicis? Braiena vaicāja.
- Kāpēc viņš nav no jauna iedarbinājis sistēmu?
- Nav iespējas nodrošināt, lai to nelietotu ari Koutsas bērni, ja nu vienīgi mēs padarītu nederīgu torni, kas atrodas uz klints. Vai arī ja es izdomātu, kā neitralizēt visu autorizācijas protokolu un pēc tam autorizēt tikai atsevišķus numurus. Bet, tā kā es sāktu no nulles, tas būtu milzīgs programmēšanas darbs.
- Ak! Braiena viņā cieši ielūkojās. Nu labi, mēs negribam darīt neko, kas palīdzētu Keinam un Dreikam, un tai raganai Diānai. Vai ne?