Džeks paraustīja plecus. Nūjā, man ir bail no Dreika. Tas ir, no Dreika baidās visi. Bet Keins un Diāna viņi pret mani izturējās labi.
Braienai šī atbilde nepatika. “Ieinteresētais” smaids, ko viņa zēnam par godu bija uzlikusi, pagaisa. Meitene pacēla rokas. Dreika nežēlīgā “apmetuma” rētas bija izzudušas. Bet atmiņas par šo ļaundarību un badošanās šausmām, sevišķi tagad, kad tās atkal bija atgriezušās, vēl arvien bija svaigas.
- Pret mani gan viņi tik laipni nebija.
- Nebija vis, Džeks piekrita. Viņš urbās ar skatienu zemē.
- Bet tik un tā. Saproti, viņi visi Sems un Astrīda, un pārējie…
viņi lūdza, lai es to izdomāju nu, par telefoniem -, un es izdomāju. Es gribu… Tas ir… Tas ir, es to paveicu. Tie darbojas. Un mums vajadzētu tos no jauna iedarbināt.
Braienas sejas izteiksme nocietinājās. Nē. Ja tas kaut kādā veidā palīdz Koutsas bandai, tad ne. Es negribu jelkādā veidā atvieglot viņiem dzīvi. Gribu, lai viņi cieš. Lai izbauda visas ciešanas, kādas vien tik var izbaudīt. Un pēc tam lai sprāgst nost.
Uzlūkojusi Džeku, viņa ieraudzīja aiz zēna greizajām brillēm izbīli. Viņš neko daudz neatšķiras no citiem, Braiena ar zināmu rūgtumu konstatēja. Viņš to neņem nopietni. Protams, Braiena saglabāja vēsu mieru un tādā garā galu galā viņa bija Brīze. Viņa bija supervarone, kurai pienācās ieturēt noteiktu uzvedības stilu. Tomēr viņa bija arī Braiena. Parasta meitene.
- Ak, vai tas izklausījās pārlieku skarbi? viņa ļāva balsī ieskanēties sapīkumam.
- Mazliet, atbildēja Džeks.
-Ja? Labi, paldies par palīdzību! Gan jau tad vēlāk, noteica Braiena. Un, pirms zēns paguva izgvelzt vēl kādu muļķību, bija jau prom.
Daks atžilba.
Viņš gulēja uz muguras. Slapjš. Ģērbies vienīgi peldbiksēs. Tumsā. Un bez mazākās apjēgas par savu atrašanās vietu.
Zēnam sala. Pirkstu gali bija nejutīgi. Viņš drebēja.
Sajutis zem lāpstiņām kaut ko cietu un asu, Daks sakustējās, lai mazinātu sāpes. Viņš samulsis lūkojās apkārt. No augšas plūda blāva gaisma, nevienmērīgi apspīdot garu, dubļainu šahtu.
Daks centās saprast, kas noticis. Viņš it kā visu atcerējās: grimšanu baseinā, tad krišanu cauri baseina dibenam. Viņš atcerējās aizrīšanos ar ūdeni un to, kā dega viņa plaušas. Sāni bija saskrāpēti, tāpat arī rokas no plaukstām līdz pat pleciem.
Un tagad viņš bija šeit, bedrē. Dziļā bedrē. Dubļainā šahtā, kurā bija iekļuvis, neizprotamā veidā izkrītot cauri zemei.
Izkrist cauri zemei?
Cik dziļi zem zemes Daks atradās, nebija nosakāms. Bet no tā, cik tālu šķita esam gaisma, varēja spriest, ka viņš droši vien bija vismaz divdesmit pēdu dziļumā. Divdesmit pēdas. Zem zemes.
Sirdi sažņaudza bailes. Viņš bija aprakts dzīvs. Uzrāpties virszemē pa šo šauro, dubļaino šahtu nebija iespējams.
Nekādi.
- Palīgā! iesaucās Daks. Skaņa vāji atbalsojās.
Daks secināja, ka viņš neatrodas ierobežotā telpā. Te bija gaiss. Un pamats zem viņa bija pārāk ciets un raupjš, lai tie būtu dubļi. Daks uzrausās ceļos. Tad lēnām piecēlās kājās. Tikai dažas collas virs galvas bija griesti. Viņš izstiepa rokas uz sāniem un kreisajā pusē pieskārās pie sienas. Labajā nebija nekā.
- Tā ir caurule, Daks teica tumsā. Vai tunelis.
Abos virzienos bija piķamelna tumsa.
- Vai ala.
- Kā tas notika? Daks vaicāja alas tumsā. Zobi klabēja no aukstuma. Un arī no bailēm. Atskanēja vāja atbalss, taču atbildes nebija.
Palūkojies augšup uz vietu, no kuras nāca gaisma, Daks vēl pāris reižu nokliedzās: Palīgā! Palīgā! Bet iespēja, ka kāds viņu varētu sadzirdēt, līdzinājās nullei. Ja nu vienīgi palīgā nāktu Cils un pārējie puikas, kuri viņu bija apcēluši. Kaut kas tāds taču bija iespējams, vai ne? Lai arī viņi bija dauzoņas, tomēr noteikti nāktu palīgā. Tie neatstātu viņu šeit, lejā.
Tomēr no augšas uz viņu nenoraudzījās neviena noraizējusies seja.
- Nu, Dak, uz priekšu! Domā taču!
Viņš atradās tunelī vai sazin kur dziļi zem zemes. Tuneļa grīda bija dubļaina un slapja. Tomēr īpaši mitrs šis tunelis
nelikās, tātad kanalizācijas caurule tā nebija. Un viņš pats bija mazāk notriepies ar dubļiem, nekā varētu domāt.
- Es izkritu cauri zemei. Tad es, var teikt, noslīku un atslēdzos, un pārstāju krist. Ūdens turpināja plūst man garām un mani noskaloja tīru.
Dakam bija prieks, ka vismaz to viņš ir izdomājis.
Izstiepis rokas sev priekšā, zēns piesardzīgi spēra soļus lejup pa tuneli. Viņu māca bailes. Lielākās bailes, kādas viņš bija piedzīvojis visā savā mūžā. Pat lielākas nekā dienā, kad uzradās IBJZ, vai dienā, kad notika lielā kauja. Toreiz viņš, paņēmis līdzi kabatas lukturīti un dažas komiksu grāmatas, bija ieslēdzies pieliekamajā kambarī.
Tagad Daks bija šeit, lejā, viens. Bez Dzelzs Vīra. Bez Smilšu Vira. Bez Tumšā Bruņinieka.
Un te bija auksti.
Daks attapa, ka šņukst, un šī apjēga viņu izbiedēja vēl vairāk. Viņš centās rimties. Tas nenācās viegli. Tik ļoti gribējās apraudāt māti un tēvu, un vecomāti, un visas krustmātes un tēvočus, un pat pretīgo lielo brāli, un visu, visu, visu pasauli visus, kas bija pazuduši, pametot viņu šajā kapā.
- Palīgā! Palīgā! zēns kliedza, bet atbildes joprojām nebija.
Viņam bija divas vienlīdz drūmas izvēles iespējas: tumšais tunelis, kas stiepās pa kreisi, un tumšais tunelis, kas stiepās pa labi. Daks sajuta vieglu, gandrīz netveramu vēja pūsmu sejā. Tā šķita nākam no kreisās puses.
Uz gaisa pusi. Ne uz pretējo.
Daks piesardzīgi, rokas izstiepis kā aklais, virzījās uz priekšu pa tuneli.
Bija tik tumšs, ka viņš neredzēja pats savu roku pat ne tad, ja to pietuvināja sejai. Ne mazākās gaismiņas. Itin nekādas.
Drīz viņš atklāja, ka vieglāk ir tad, ja vienu roku slidina gar sienu. Klints bija grumbuļaina un raupja, ar izciļņiem un iedobēm, kas likās senas. Zeme zem kājām bija nelīdzena, taču ne pārlieku.
- Alai noteikti uz kaut kurieni jāved, Daks sev teica. Zēns atklāja, ka paša balss viņu iedrošina. Tas vismaz bija kaut kas īsts. Kaut kas pazīstams.
- Kaut tas būtu tunelis! Cilvēki nemēdz rakt tuneļus bez iemesla. Pēc brīža viņš piebilda: Tunelim taču kaut kur jāved.
Daks centās noteikt virzienu. Vai šis ceļš veda uz ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem vai rietumiem? Nu, jācer, ka ne pārāk tālu uz rietumiem, jo tad tas viņu aizvestu uz okeānu.
Daks gāja, laiku pa laikam atsāka raudāt, tad gāja atkal. Tas, cik ilgi viņš jau atradās šeit, lejā, nebija nosakāms. Arī par to, kurš diennakts laiks patlaban varēja būt, viņam nebija nojausmas. Bet drīz zēns saprata, ka vieta, kur viņš bija iekritis, salīdzinājumā ar šo bija krietni vien mājīgāka. Arī tur nevaldīja necik gaišs, tomēr nebija pilnīga tumsa. Šeit gaismas nebija nemaz.
- Es negribu te nomirt, sacīja Daks. Un tajā pašā mirklī nožēloja, ka ir to pateicis balsī. Izrunāts teiktais kļuva reāls.
Tajā brīdī zēna galva atsitās pret kaut ko, kam te nemaz nevajadzēja būt. Atsitās visnotaļ smagi.
Nikni nolamājies, Daks pielika roku pie pieres un sajuta asinis. Un juta, ka kājas grimst zemē. Nē! viņš iespiedzās.
Grimšana beidzās. Daks bija iegrimis līdz ceļiem. Bet tad apstājies. Viņš bija pārstājis grimt. Uzmanīgi un piesardzīgi zēns izvilka kājas no cieti sablīvētajiem dubļiem.
- Kas ar mani notiek? Daks jautāja. Kāpēc… Un pēkšņi atbilde bija rokā. Daks to zināja un nespēja noticēt, ka tas viņam nebija atausis jau agrāk.