- Ak mans Dievs! Es esmu ķertais.
- Esmu muķis!
- Esmu muķis ar patiesi nejēdzīgu spēku.
Dakam pat īsti nebija skaidrs, kādas ir šīs viņa mutanta spējas. Šķita, ka tas ir spēks grimt tieši cauri zemei. Tas bija kaut kas traks. Turklāt viņam nebija nodoma to darīt. Viņš nekādā gadījumā netika sev teicis: “Grimsti!”
Daks atsāka iet, uzmanīdams galvu un cenzdamies izprast, kas noticis. Abas reizes viņš bija grimis tad, kad bija sadusmojies, tas būtu pirmām kārtām. Viņš bija dzirdējis, ka ari Sems savas spējas atklājis tikai tad, kad bijis patiesi nobijies vai saniknots.
Bet nobijies Daks bija nu jau krietnu laiku. Viņš bija nobijies jau kopš IBJZ uzrašanās. Tātad šis process ar viņu notika tikai tad, kad viņš bija dusmīgs.
Process. Lai ari kas tas būtu.
-Ja es pietiekami sadusmotos, tad varbūt izkristu tieši cauri zemei. Izlīstu kaut kur Ķīnā. Sastaptu savus vecvecvecākus.
Pavirzījies vēl gabaliņu tālāk, Daks samanīja priekšā blāvu mirdzumu.
- Gaisma? viņš ierunājās. Vai tā patiešām ir gaisma?
Tā nebija spoža tas nu gan droši. Spuldze tā nebija. Ne arī kabatas baterija. Tā nebija pat zvaigzne. Tā bija gandrīz vai tā pati tumsa, tikai ne tik melna. Dūmakaina. Pa gabalu nebija nosakāms.
Daks bija pārliecināts, ka tā ir tikai halucinācija. Viņam gribējās, lai gaisma būtu īsta, taču māca bailes, ka tā nebūs. Ka tā varētu būt tikai iztēle.
Tomēr zēns turpināja virzīties uz priekšu, un, jo tuvāk viņš nokļuva, jo mazāk ieraudzītais atgādināja mirāžu. Tas neapšaubāmi bija mirdzums. Tāds kā tumšas pulksteņa ciparnīcas mirdzums nepatīkama, drūma, salta gaisma.
Pat tuvumā ar to nepietika, lai saskatītu ko vairāk par blāviem klints izciļņu apveidiem. Dakam nācās apstāties un krietnu brīdi sasprindzināt redzi, pirms viņš saprata, ka mirdzums nāk galvenokārt no apakšas. Un tas nāca nevis no galvenās alas, kas, kā Dakam likās, bija pakāpeniski paplašinājusies, bet no šaurāka, mazāka sānu atzara.
Viņš varētu doties pa šo jauno šahtu un varbūt kaut ko ieraudzīt. Ne daudz, bet kaut ko. Vismaz kādu pierādījumu tam, ka nav kļuvis akls.
Bet kāda smalka balstiņa Daka smadzenēs kliedza: Nē! Instinkts pavēlēja viņam mesties bēgt.
- Tur, lejā, ir gaisma. Tai kaut kur jāved, zēns strīdējās pats ar sevi. Būdams ne sevišķi uzcītīgs skolēns, kura smadzenēs bija ļoti maz zinātniskas dabas informācijas, Daks toties bija aizrautīgs “Simpsonu” fans. Šo mirdzumu viņš jau bija kaut kur redzējis. Multenēs. Un tas bija attēlots arī neskaitāmos komiksos.
- Tā ir radiācija, viņš teica.
Tas nav pareizi, Daks, pilns taisnīga sašutuma, saprata. Visi teica, ka pēc trīspadsmit gadu senās avārijas, kad spēkstacijā iekrita meteorīts, radiācijas vairs neesot. Bet, ja tā, no kurienes tad nāca šis mirdzums? Visas šīs pazemes grambas un plaisas noteikti bija piesūkušās pilnas ar radiāciju.
Tātad tie ir bijuši meli. Vai arī patiesību neviens nav zinājis.
- Doties turp nebūtu laba doma, Daks sev teica.
- Bet tā ir vienīgā gaisma! viņš iesaucās un, rūgtas vilšanās pārņemts, sāka raudāt. Zēnam likās, ka viņam nav citas izvēles kā vien mesties atpakaļ absolūtajā tumsā.
Un tad Daks kaut ko saklausīja.
Viņš sastinga. Zēns sasprindzināja maņas, cenzdamies ieklausīties.
Maiga švīkstoņa. Ļoti klusa.
Ilgs klusums. Un tad tā atskanēja atkal. Švīksti, švīksti.
Iepriekš viņš to nebija saklausījis tāpēc, ka bija koncentrējies uz mirdzumu. Šo skaņu viņš pazina. Ūdens. Un tā, paldies Dievam, nenāca no radioaktīvās šahtas.
Daks ienīda okeānu. Tomēr, ja tā padomā, viņš to ienīda mazāk nekā šo alu.
Atstājis mirdzumu aiz muguras, uzmanīgi taustīdamies, lai pasargātu savainoto pieri, Daks virzījās uz priekšu piķamelnajā tumsā.
SESTĀ NODAĻA
96 STUNDAS, 22 MINŪTES
- Paklau, Albert, tikai nesaki, ka mums ir problēma un es tur neko nevaru darīt, teica vai, pareizāk sakot, noburkšķēja Sems. Viņš ātrā gaitā soļoja no rātsnama uz baznīcu, kas atradās turpat blakus, un Alberts ar Astrīdu visiem spēkiem centās neatpalikt.
Virs okeāna rietēja saule. Dziestošā gaisma meta pār ūdens klaidu garu, sarkanu izsaukuma zīmi. Tur šūpojās laiva viena no mazajām motorlaivām. Sems nopūtās. Kāds bērns, kurš, visticamāk, galu galā iekritīs ūdenī.
Sems negaidīti apstājās, un Alberts ar Astrīdu uzskrēja viens otram virsū. Piedod! Es negribēju, lai tas izklausītos tik dusmīgi. Lai gan dusmīgs es esmu, tikai ne uz tevi, Albert. Redzi, man ir jāiet tur iekšā un jānosaka, ko darīt, un slepkavīgi tārpi, vai zini, to nebūt neatvieglo.
- Nu tad novilcini to vēl dažas dienas, Alberts mierīgi ierosināja.
- Novilcināt? Albert, tieši tu biji tas, kurš jau pirms vairākām nedēļām nē, mēnešiem teica, ka mums visi jāliek pie darba.
- Nekad neesmu teicis, ka mums tie jāliek pie darba, iebilda Alberts. Es teicu, ka mums jāizdomā, kā viņiem par paveikto darbu atlīdzināt.
Semam bija nelāgs garastāvoklis. Pavisam nelāgs. Zaudēt biedru ikvienam ir traģēdija, bet viņam tā bija arī personiska
izgāšanās. Viņš, būdams vadītājs, bija uzdevis darbu, un tas nozīmēja, ka atbildība par visu, kas nogājis greizi, gūlās uz viņa pleciem. E. Z. bija viņa gādībā. Viņa aizsardzībā. Un tagad no E. Z. bija palikusi vairs tikai pelnu čupiņa.
Sems ievilka plaušās gaisu. Viņš pārlaida drūmu skatienu kapsētai pilsētas laukumā. Trijos mēnešos, kopš Sems bija oficiāli ievēlēts par vecāko, trīs jauni kapi. E. Z. pat nedabūs kapu, tikai piemiņas plāksni. Ja tā turpināsies, laukumā vairs nepietiks vietas.
Baznīcas durvis bija vaļā. Tās bija vaļā vienmēr. Tāpēc, ka tās līdz ar lielāko daļu jumta bija sapostītas lielajā Pateicības dienas kaujā. Platās koka durvis bija izrautas no eņģēm. Uz ļodzīgajām atvēruma malām pāri visai augšmalai balstījās akmens plāksne, kas šo posta ainu padarīja līdzīgu greizam Stounhendžas monolītam.
Daudz netrūka, lai Keins būtu nopostījis visu baznīcu, taču tā bija pamatīgi būvēta, tāpēc trīs ceturtdaļas no tās vēl arvien stāvēja savā vietā. Daļa gruvešu bija aizvākta, bet pavisam nedaudz, un pat tie bija tik vien kā aiznesti uz sānieliņu. Šis, tāpat kā daudzi citi labi iecerēti pasākumi, bija izgāzies, kad bērni pārstāja strādāt un nebija vairs pierunājami atgriezties pie iesāktā.
Sems devās taisni pa baznīcas eju un uzkāpa pa trim zemajiem pakāpieniem, kas veda uz to, ko viņš pats uzskatīja par skatuvi, lai gan Astrīda viņam pacietīgi skaidroja, ka to saucot par altārtelpu. Varenais krusts nebija novietots tam paredzētajā vietā, bet stāvēja, atbalstīts kaktā. Tuvāka apskate atklātu asins traipus, ko uz tā bija atstājis Cepuma sadragātais plecs.
Tikai tad, kad Sems jau bija pagriezies, viņš ieraudzīja, cik maz bija baznīcā sapulcējušos. Ja neskaita bērnudārzniekus un tos, kuri dažādās vietās bija izlikti sardzē, šeit vajadzēja būt gandrīz 250 bērniem. Bet bija kādi astoņdesmit, turklāt puse no tiem tik mazi, ka Sems zināja: tos šeit atstājuši lielie brāļi un māsas, lai kādu brīdi tiktu vaļā no pieskatīšanas.
Astrīda un Alberts apsēdās pirmajā rindā. Mazais Pīts bija aizvests uz bērnudārzu. Tagad, kad Mātei Marijai bērnudārzā bija vairāk palīgu, Astrīda paretam varēja atstāt Pītu tur. Tomēr ne pārāk ilgi. Kamēr Pīts bija iegrimis savā videospēlē, viņu pieskatīt varēja jebkurš. Bet ja viņš par kaut ko satraucās…