Pati Māte Marija Terafino, būdama pārāk pazemīga, lai ieņemtu vietu vadības zonā, sēdēja divas rindas tālāk. Sems bija pārsteigts par to, cik labi viņa izskatījās. Svara zaudējums. Varbūt no pārstrādāšanās. Vai ari viņai nepatika pārtikt no konservētā ēdiena, ko senajās dienās, pirms IBJZ uzrašanās, cilvēki parasti ziedoja labdarībai. Bet viņa bija pavisam trausla, un agrāk uz Mariju šādu apzīmējumu vis nevarēja attiecināt. Trausla kā modele.
Lana Ārvena Lācara sēdēja, atgāzusies pēdējā rindā. Viņa izskatījās nogurusi un tāda kā mazliet aizvainota. Taču viņa vismaz bija ieradusies, ko nevarēja teikt par vairumu bērnu.
Sadusmots, ka tik daudzi bērni aizlaidušies no pilsētas sapulces, Sems sakoda zobus. Kas tad viņiem varēja būt darāms svarīgāks par šo?
- Pirmām kārtām, ierunājās Sems, es gribu teikt, ka man ļoti žēl E. Z. Viņš bija lāga puisis. Viņš nebija pelnījis… Pāri vēlās nez no kurienes uzradies emociju vilnis, un uz brīdi Sems gandrīz pazaudēja domas pavedienu. Man žēl, ka viņš aizgāja bojā.
Kāds skaļi iešņukstējās.
- Redziet, teikšu jums skaidri un gaiši: mums ir trīssimt trīsdesmit divas… atvainojiet, trīssimt trīsdesmit viena barojama mute, Sems sacīja. Viņš salika rokas uz gurniem un plati iepleta kājas. Mums jau tā bija dramatiski samazinājušies pārtikas krājumi. Bet pēc Koutsas ļaužu uzbrukuma… Nu, tagad jau tas vairs nav dramatiski, bet gan traģiski.
Viņš ļāva, lai teiktais aiziet līdz klausītāju apziņai. Bet cik gan daudz tādi sešgadnieki vai astoņgadnieki ir spējīgi
saprast? Pat vecākie bērni izskatījās drīzāk apātiski nekā noraizējušies.
- Trīssimt trīsdesmit viens bērns, atkārtoja Sems, un pārtikas pietiek varbūt tikai kādai nedēļai. Tas nav ilgs laiks. Pārtikas nav daudz. Un, kā jums visiem zināms, pārtika, ko lietojam, ir šausmīga.
Tas izpelnījās publikas atsaucību. Jaunākie bērni laida vaļā veselu rīstīšanās un vemšanas skaņu kori.
- Viss! Sems viņus pārtrauca. Izbeidziet! Lieta tāda, ka stāvoklis ir patiešām bezcerīgs.
- Kā ar pārtiku, kas katram ir mājās? kāds nokliedzās.
Rietošās saules gaisma, plūstot cauri baznīcas sabojātajai
fasādei, dzēla Semam acīs. Lai no tās izvairītos, viņam nācās paspert divus soļus pa kreisi. Hanter? Vai tas biji tu?
Hanters Lefkovičs bija gadu jaunāks par Semu, garmatains kā jau gandrīz visi, atskaitot tos nedaudzos, kuriem pietika uzņēmības apgriezt sev matus pašiem. Viņš nebija no tiem, kuri skolā savulaik būtu bijuši diez cik populāri. Bet, Sems atcerējās, īpašības, kuras senajās dienās bērniem ļāva iemantot popularitāti, tagad vairs neko nenozīmēja.
Hanteram bija sācis attīstīties spēks. Sems centās paturēt šo faktu noslēpumā viņam bija aizdomas, ka Keins iesūta Perdidobīčā savus spiegus. Viņš gribēja, lai tad, ja nonāktu līdz vēl kādai kaujai ar Keina ļaudīm, Hanteru būtu iespējams izmantot kā slepeno ieroci. Bet vietā, kur visi par visiem zina visu, noslēpumus glabāt bija grūti.
- Hanter, mēs esam pārmeklējuši visas mājas un atrasto pārtiku sanesuši pie Ralfa, turpināja Sems. Nelaime tāda: kamēr mēs stūķējām sev iekšā čipsus un cepumus, visi augļi un dārzeņi sabojājās. Visa gaļa sapuva. Cilvēki ir bijuši stulbi un bezrūpīgi, un tagad mēs tur vairs neko nevaram darīt. Sems norija rūgtumu un dusmas pašam uz sevi, savu muļķību.
- Bet mums ir pārtika, kas iedēstita laukos. Varbūt ne gluži tāda, kāda mums patiktu, tomēr tās ir pietiekami, lai uzturētu
mūs mēnešus daudzus mēnešus, ja vien to novāksim, pirms tā sapūs vai to apēdis putni.
- Varbūt mūs izglābs un mums nav, par ko raizēties, ierunājās kāda cita balss.
- Varbūt mēs iemācīsimies pārtikt no svaiga gaisa, Astrīda klusu nomurmināja. Tomēr pietiekami skaļi, lai to saklausītu vismaz daži ausu pāri.
- Kāpēc jūs neejat un neatņemat mūsu pārtiku Dreikam un viņa bandītiem?
Tas bija Cils. Pretīgs zeņķis, vārdā Antuāns, viens no Cila mazā bariņa locekļiem, pauzdams atbalstu, uzsita viņam pa muguru.
- Tas nozīmētu, ka daži bērni tiks nogalināti lūk, kāpēc, Sems bez aplinkiem pavēstīja. Ja paveiktos, mēs atgūtu kādu nieku pārtikas, bet dabūtu rakt laukumā vēl jaunus kapus. Un problēmu tas tik un tā neatrisinātu.
- Piedabū savus muķus iet kauties ar viņu muķiem, teica Cils.
Apzīmējumu “muķis” pēdējā laikā nācās dzirdēt aizvien biežāk. Jaunāks apzīmējums bija “ērms”. Katra no jauna radusies palama likās mazliet pazemojošāka par to, kuras vietā tā stājās.
- Apsēdies, Cil! Sems viņu apsauca. Mums ir divdesmit seši bērni, kuri ir… vai esam nosprieduši? Vai mēs to sauksim par karaspēku? viņš vaicāja Edīlio.
Edīlio, saliecies uz priekšu un nokāris galvu, sēdēja pirmajā solā. Izskatījās, ka viņš jūtas neērti. Daži to tā dēvē, bet, vecīt, es nezinu, kā to saukt. Par zemessardzi vai kā tamlīdzīgi? Man gan liekas, ka tam nav nozimes.
- Mātei Marijai ir četrpadsmit cilvēki, kas strādā viņas vadībā, ieskaitot tos, kurus norīko uz vienu dienu. To teicis, Sems ievilka sarakstā ķeksīti. Ugunsdzēsēju priekšniecei Elēnai ir seši cilvēki, kas reaģē neparedzētās situācijās. Dāra atbild par aptieku, Astrīda ir mana padomniece. Džeks
nodarbojas ar tehnoloģijām. Albertam ir pakļauti divdesmit četri cilvēki, kuri apsargā Ralfa veikalu un izdala pārtikas krājumus. Ieskaitot mani, ir septiņdesmit astoņi bērni, kas veic dažādus darbus.
- Kad tiem labpatikas ierasties, skaļi pavēstīja Marija Terafino. Tas izpelnījās nervozus smieklus. Marija pati gan nesmaidīja.
- Pareizi, piekrita Sems. Kad tiem labpatikas ierasties. Lieta tāda, ka mums vajadzīgs lielāks daudzums cilvēku, kuri strādātu. Mums vajadzīgi cilvēki, kas gādātu pārtiku.
- Mēs taču esam tikai bērni, sacīja kāds piektklasnieks un iesmējās pats par savu joku.
- Drīz jūs būsiet izbadējušies bērni, atcirta Sems. Jūs būsiet aiz bada izmērējuši bērni. Klausieties manī: iestāsies bads. Cilvēkiem draudēs bada nāve.
- Bada. Nāve, viņš atkārtoja ar uzsvaru, kādu vien spēja piešķirt šiem vārdiem.
Notvēris Astrīdas brīdinošo skatienu, Sems dziļi ievilka elpu. Atvainojiet! Es negribēju kliegt. Taču stāvoklis ir patiešām nopietns.
Roku pacēla kāda otrās klases skolniece. Sems nopūtās, zinādams, ko sagaidīs, bet tik un tā mudināja viņu runāt.
- Es gribu pie mammas.
- To gribam mēs visi, Sems nepacietīgi attrauca. Mums visiem gribas, lai atgrieztos vecā pasaule. Taču neliekas, ka mūsu spēkos ir to atgūt. Tāpēc jācenšas iedzīvoties šajā pasaulē. Tas nozīmē, ka mums vajadzīga pārtika. Tas nozīmē, ka ir vajadzīgi bērni, kuri novāktu ražu, sakrautu to mašīnās, pēc tam uzglabātu un gatavotu no tās ēdienu un… Redzot, ka no visām šīm rindu rindām viņā veras neizteiksmīgas sejas, Semam nolaidās rokas.
- Vai tu esi nojūdzies, ka sūti mūs novākt dārzeņus? Tas bija Hovards Besems, kurš stāvēja, atbalstījies pret aizmugures sienu. Sems lūkojās apkārt pēc Orka, taču tas nekur nebija
manāms. Un Orks jau nu nebija lieta, ko… nē, par spīti visam… Orks nebija cilvēks, ko būtu grūti ieraudzīt.
- Vai tev ir kādi citi priekšlikumi, kā tikt pie pārtikas? jautāja Sems.
- Vecīt, tu domā, ka cilvēki nezina, kas notika ar E. Z.?
Sems sastinga. Protams, mums visiem ir zināms, kas notika
ar E. Z. To, kas ar viņu notika, neviens nav centies noslēpt. Bet, kā mums zināms, tārpi ir tikai tajā vienā kāpostu laukā.