- Kas tie par tārpiem? noprasīja Hanters.
Tātad visi to tomēr nebija dzirdējuši. Semam būtu gribējies šajā pašā brīdī iepļaukāt Hovardu. Vismazāk viņiem šobrīd bija vajadzīgs apcerēt E. Z. drūmo likteni.
- Es apskatīju vienu tādu tārpu, Astrīda, sajuzdama, ka Sema pacietības krājumi teju izsīks, iejaucās. Viņa nekāpa altāra priekšā, bet, stāvēdama turpat pie sava sola, uzlūkoja publiku, kas tagad bija pati uzmanība. Izņemot divus mazus bērnus, kuriem patlaban bija grūstīšanās mačs.
- Tārpi, kas nogalināja E. Z., ir mutācijas rezultāts, teica Astrīda. Tiem ir simtiem zobu. To ķermeņi veidoti tā, lai tie varētu ieurbties miesā, nevis rakt tuneļus augsnē.
- Bet, kā mums zināms, tie iemitinājušies tikai tajā vienā kāpostu laukā, atkārtoja Sems.
- Es izpreparēju tārpu, ko man atnesa Sems, turpināja Astrīda. Un atklāju kaut ko ārkārtīgi dīvainu. Šiem tārpiem ir ļoti lielas smadzenes. Tas ir, normālu zemes tārpu smadzenes ir tik primitīvas, ka, tās izgriežot, tārps turpina izturēties tāpat kā līdz šim.
- Gluži kā mana māsa! ieaurojās kāds puika un kā atmaksu saņēma no māsas dunku. Hovards panācās uz priekšu. Tātad tārpi, kuri nogalināja E. Z., ir gudri.
- Es neapgalvoju, ka tie māk lasīt un rēķināt kvadrātvienādojumus, sacīja Astrīda. Bet šo tārpu smadzenes no agrākā šūnu kūlīša, kas nedarīja neko vairāk kā tikai aizvadīja organisma negatīvo fototropismu, ir pārveidojušās par
smadzenēm ar atdalītām puslodēm un atsevišķiem, domājams, specializētiem apvidiem.
Sems pielieca galvu, lai apslēptu smaidu. Astrīdai piemita brīnišķa spēja sarežģīto izskaidrot tā, lai tas šķistu vienkāršs. Bet, ja kāds viņu nokaitināja kā patlaban Hovards viņa laida darbā savu svešvārdu arsenālu un lika šim cilvēkam justies stulbam.
Hovards apklusa, acīmredzot vārda “fototropisms” paralizēts. Tomēr viņš ātri atguvās. Paklau, īsi un skaidri. Tu iekāp laukā, kas ir pilns ar šiem mūdžiem, E. Z. slepkavām, un esi pagalam. Pareizi?
- Lielās smadzenes apliecina iespēju, ka šie radījumi ir spējīgi uz teritoriālismu. Spriežot pēc Sema, Alberta un Edīlio novērojumiem, es domāju, ka šie tārpi uzturas tikai savā konkrētajā teritorijā. Šajā gadījumā kāpostu laukā.
- Ja? novilka Hovards. Nu, es pazīstu kādu, kurš bez jebkādām raizēm varētu iziet cauri šim laukam.
Te nu mēs esam, nodomāja Sems. Ja bija darīšana ar Hovardu, runas neizbēgami nonāca pie Orka.
- Domāju, ka tev taisnība: Orks patiešām varētu būt neievainojams, Sems piekrita. Un tātad?
- Un tātad? Hovards atbalsoja. Tad viņš pasmīnēja. Tātad, Sem, Orks var tev tos kāpostus nolasīt. Protams, viņam vajadzēs kaut ko pretī.
-Alu?
Hovards pamāja ar galvu varbūt mazliet samulsis, tomēr ne pārlieku. Viņam tā manta traki iet pie sirds. Kas attiecas uz mani, es to neciešu. Bet arī es kā Orka pārstāvis nedrīkstu tikt atstāts novārtā.
Sems sakoda zobus. Bet rūgtā patiesība bija tāda, ka šis patiešām varētu būt problēmas risinājums. Un Ralfa pārtikas veikalā vēl bija atlicis mazliet alus.
-Ja Orks grib to izmēģināt, man nav iebildumu, sacīja Sems. Vienojieties ar Albertu.
Iebildumi bija Astrīdai. Sem, Orks jau tagad ir kļuvis par alkoholiķi. Un tu gribi dot viņam alu?
- Vienu skārdeni par darba dienu, atbildēja Sems. Orks nespēs īpaši piedzerties no…
- Nekas neiznāks, Hovards viņu pārtrauca. Orkam vajadzīga kaste dienā. Četras sešpakas. Tas galu galā ir smags darbs vākt uz lauka kāpostus.
Sems uzmeta Astrīdai ašu skatienu. Viņas seja izskatījās nocietinājusies. Bet Sems bija atbildīgs par trīssimt trīsdesmit viena bērna paēdināšanu. Orkam mūdži droši vien nebija bīstami. Un viņš bija tik stiprs, ka, nedēļu strādājot, varēja novākt trīsdesmittūkstoš mārciņu kāpostu. Pēc sapulces aprunājies ar Albertu, Sems teica Hovardam.
Astrīda acīmredzami niknojās, tomēr apsēdās savā vietā. Hovards braši pavērsa pirkstu pret Semu, šādi apliecinādams piekrišanu.
Sems nopūtās. Sapulce nenoritēja, kā plānots. Tā tas notika allaž. Sems saprata, ka bērni ir bērni, un bija jau pieradis pie neizbēgamā uzmanības trūkuma un mazāko muļķošanās. Bet tas, ka tik daudz vecāko bērnu bērnu no septītās un astotās klases nebija uzskatījuši par vajadzīgu ierasties, bija nomācoši.
It kā ar to jau nebūtu gana, visas šī runas par pārtiku turklāt vēl pamodināja izsalkumu. Pusdienas bija trūcīgas. Izsalkums tagad bija gandrīz neiztrūkstošs pavadonis. Tas radīja viņā tukšuma sajūtu. Tas pārņēma smadzenes brīdī, kad būtu bijis jādomā par ko citu.
-Klausieties, ļaudis! Es izsludinu jaunu likumu. Tas var likties skarbs. Taču tas ir nepieciešams.
Vārds “skarbs” pievērsa gandrīz visu klātesošo uzmanību.
- Mēs nevaram atļauties uzturēt cilvēkus, kuri augu dienu sēž, spēlēdami Wii un skatīdamies DVD. Ir nepieciešams, lai bērni sāktu strādāt uz lauka. Tad nu klausieties: katram, kuram ir septiņi vai vairāk gadu, trīs dienas nedēļā jāpiedalās augļu
vai dārzeņu novākšanā. Pēc tam Alberta ziņā būs izspriest, ko sasaldēt, ko uzglabāt kā citādi.
Iestājās nāves klusums. Pretī vērās neizteiksmīgi skatieni.
- Labi, pateikšu jums to vienkāršāk: dabūjiet rokā savus brāļus un māsas, un draugus, un visus, kuri ir vecāki par septiņiem gadiem, un rit no rīta astoņos esiet laukumā!
- Bet kā ar…?
- Esiet klāt, un viss, Sems teica. Balss neskanēja tik stingri, kā viņam būtu gribējies. Aizkaitinājums bija pierimis, dodot vietu nogurumam un nospiestībai.
- Esiet klāt, un viss, kāds viņu monotonā balsī izmēdīja.
Sems aizvēra acis. īsu brīdi viņš gandrīz šķita aizmidzis.
Tad zēns tās atkal atvēra un izmocīja vārgu smaidu. Lūdzu. Esiet klāt, viņš klusi sacīja.
Nokāpis trīs pakāpienus, Sems izgāja no baznīcas, dziļi sirdī zinādams, ka viņa aicinājumam atsauksies tikai nedaudzi.
1
SEPTĪTĀ NODAĻA
88 STUNDAS, 54 MINŪTES
- Pieturi te, Panda, Dreiks sacīja.
- Kāpēc? Panda sēdēja pie džipa stūres. Pamazām viņš kļuva par aizvien prasmīgāku braucēju, tomēr, kā jau Panda, vēl arvien neatļāvās attīstīt ātrumu, kas būtu lielāks par trīsdesmit jūdzēm stundā.
- Tāpēc, ka es tā saku, lūk, kāpēc! aizkaitināts atcirta Dreiks.
Vabole gan zināja apstāšanās iemeslu. Un zināja arī, kāpēc tas tā uztrauca Dreiku. Viņi nevarēja riskēt turpināt braukt uz spēkstaciju pa šoseju. Trīs mēnešos, ko Keins bija aizvadījis halucinācijās un nesakarīgos kliedzienos, situācija Koutsā bija jūtami pasliktinājusies, turpretī Perdidoblčā vēl arvien viss bija pa vecam. Dreiks bija veicis uzbrukumu Ralfa pārtikas veikalam, bet neko vairāk pasākt viņš neuzdrošinājās.
Vabolēm tas bija zināms. Perdidobīču viņš bija apmeklējis ne vienu reizi vien. Arī pilsētā bija atlicis maz pārtikas, bet tur tās tomēr bija vairāk nekā Koutsā. Vaboli tas kaitināja: viņš būtu varējis nočiept krietni vien vairāk ēdamā, taču uz lietām, ko viņš nesa rokās, hameleona spēks lāgā neiedarbojās. Labākais, ko Vabole varēja aizstiept, bija sausās zupas paciņa vai kāda zem krekla nobēdzināta enerģijas tāfelīte. Nevarēja gan teikt, ka šādas tāfelītes pēdējā laikā būtu kaut kur atrodamas. Un arī sausās zupas nebija.
T
- Tā, Vabole, tālāk mēs iesim kājām, pavēstīja Dreiks. Viņš atrāva vaļā durvis un izkāpa uz ceļa. Vabole nošļūca no sēdekļa un nostājās blakus Dreikam.