Vaboles īstais vārds bija Tailers. Viņa Koutsas līdzbiedri bija nosprieduši, ka šo palamu zēns nopelnījis, jo bija gatavs pieņemt trakus izaicinājumus sevišķi ēst kukaiņus. Bērni mēdza viņu sakūdīt, un viņš jautāja: “Ja es to izdarīšu, kas man par to būs?” Senajās dienās Vabole šādi tika pie naudas un konfektēm.
Un pret vabolēm viņam nekas nebija pretī. Zēnam pat patika, kā šie kukaiņi spirinās, pirms viņš tos pārkož, izdzēšot to sīkās dzīvībiņas.
Bet par Vaboli viņu dēvēja jau pirms ierašanās Koutsā, kad viņš vēl nebija ieguvis šāda uz visu gatava puikas reputāciju. Palama viņam pielipa pēc tam, kad Vabole savā vecajā skolā tika pieķerts, ierakstot vecāku un skolotāju apspriedes. Šīs sarunas viņš ievietoja Facebook, tādējādi apkaunojot dažu labu skolēnu vai, pareizāk sakot, turpat pusi savas klases, jo nodeva atklātībai visas viņu problēmas, sākot ar nespēju mācīties un beidzot ar slapināšanu gultā.
Nosūtīšana uz Koutsu Vabolēm nebija kā sods; tas drīzāk tika darīts viņa paša drošības dēļ.
Kad Dreiks izritināja savu taustekli, izstaipīja to un atkal aptina sev apkārt, Vabole nervozi atvirzījās nost. Vabolēm Dreiks nepatika. Viņš nepatika nevienam. Bet, Vabole sprieda, ja viņu pieķers ložņājam gar spēkstaciju, cīņu uzņemsies Dreiks, bet viņš pats pa to laiku vienkārši pazudīs. Naktī Vabole bija pilnīgi neredzams.
Uz stingrāko nobrīdinājuši Pandu gaidīt, līdz viņi atgriežas, abi devās tālāk. Tas nozīmēja iegriezties pa ceļa atzaru, kas bija te asfaltēts, te grantēts, te atkal asfaltēts, it kā puiši, kuri to būvēja, paši nebūtu spējuši īsti izlemt.
- Līdz galvenajam ceļam ir krietnas divas jūdzes, sacīja Dreiks. Tad nu uz priekšu!
- Man gribas ēst, žēlojās Vabole.
- Ēst gribas visiem, Dreiks atcirta. Tāpēc pieveries!
Nogriezušies no ceļa, viņi iebrida lauksaimniecības zemē.
Iet nebija viegli, jo lauks bija sastrādāts vagās, tāpēc vajadzēja uzmanīties, lai nepakluptu. Te kaut kas bija iedēstīts, tikai Vabolēm nebija ne jausmas, kas. Katrā ziņā kaut kādi laksti. Zēns prātoja, vai tos varētu ēst, tik ļoti izsalcis viņš jutās.
Varbūt kaut kas ēdams palicis spēkstacijā. Varbūt, izlūkojot šo vietu, viņam izdosies kaut ko atrast.
Abi gāja klusēdami. Dreiks nebija necik nadzīgs uz tērzēšanu. Ari Vabole ne.
Šosejas gaisma bija redzama jau pa gabalu. Pat tagad, ieraugot šo spilgto apgaismojumu, nebija iespējams neiedomāties par rosības pilnām degvielas uzpildes stacijām, spožām Wendy’s un Burger Kings ēstuvēm, veikalu kņadu, vieglajām un smagajām automašīnām. Uz dienvidiem no Perdidoblčas savulaik bija gara ātrās ēdināšanas restorānu virkne un Super Target, kur tirgoja pārtikas preces, un tad vēl See’s saldumu veikals, kur…
Vabolēm likās neizturami, ka tas viss ir tur, ārpusē, aiz IBJZ sienas. Ja tāda ārpuse vispār pastāvēja.
See’s saldumi. Vabole teju vai būtu ar mieru nocirst sev ausi, lai tikai piecas minūtes pabūtu šajā veikalā. Sevišķi viņam patika konfektes ar riekstiem. Ak, un vēl tās ar aveņu krēmu. Un ar brūno cukuru. Un karameles, arī tās bija ļoti labas.
Tagad nekas no tā visa nebija sasniedzams. Mute bija pilna siekalām. Vēders sāpēja.
IBJZ ir tik klusa, Vabole domāja. Klusa un tukša. Un, ja Keinam izdosies īstenot savu plānu, tā kļūs piedevām vēl ari tumša.
Apgaismoti bija tikai daži šosejas posmi. Posms, kas veda cauri pilsētai, un šeit, pie pagrieziena uz spēkstaciju. Vabole un Dreiks no šīm gaismas lāmām turējās pa gabalu.
Vabole palūkojās pa kreisi, uz pilsētas pusi. Uz ceļa nebija ne miņas no kustības. Nekā nebija arī pa labi. Vabole zināja, ka, šķērsojot šoseju un paejot mazu gabaliņu lejup pa ceļa atzaru, būs sargbūda. Taču tai nevajadzētu radīt problēmas.
- Turies no ceļa pa gabalu un šķērso lauku, Dreiks viņam teica.
- Ko? Kāpēc? Mani taču neviens neredz.
- Spēkstacijā var būt infrasarkanās novērošanas kameras, stulbeni, lūk, kāpēc. Mēs nezinām, vai arī infrasarkanajās kamerās tu esi tikpat neredzams.
Vabolēm nācās atzīt, ka šāda problēma patiešām varētu pastāvēt. Bet izredzes pārvarēt vēl pāris jūdžu, virzoties kalnup un lejup, pinoties augstā zālē un klumzājot pāri nepamanāmiem grāvjiem, nebija necik jūsminošas. Viņš droši vien apmaldīsies. Un tad nekādi netiks atpakaļ uz brokastlaiku.
- Labi, noteica Vabole, lai arī viņam ne prātā nenāca paklausīt.
Pēkšņi Dreika pretīgais tausteklis apvijās viņam apkārt. Dreiks spieda tik stipri, ka Vabolēm nācās cīnīties pēc elpas.
- Tas ir svarīgi, Vabole. Nesalaid grīstē. Dreika acis bija saltas. Ja salaidīsi, novilkšu ādu pār acīm.
Vabole pamāja ar galvu. Dreiks palaida viņu vaļā.
Kad tausteklis bija prom, Vabole noskurinājās. Tas bija kā čūska. Akurāt kā čūska. Un čūskas Vabole necieta ne acu galā.
Panākt maskēšanos Vabolēm bija tirais nieks. Viņš vienkārši iedomājās par izzušanu un pārlaida rokas stāvam, kā nogludinot kreklu. Zēns redzēja Dreika samulsušo skatienu, to, ka viņa negantās acis nespēj notvert Vaboles patieso atrašanās vietu. Zinādams, ka ir gandrīz neredzams, Vabole parādīja Dreikam vidējo pirkstu.
- Uz redzīti, teica Vabole un devās pāri šosejai.
Vabole gāja pār laukiem, līdz tika pietiekami tālu no Dreika.
Bija uzlēcis mēness, bet tikai šaurs sirpis, kas neapgaismoja neko vairāk par dažu akmeni vai zāles stiebru. Vabole uzskrēja
zemam, nokarenam koka zaram un novēlās uz dibena. Mute bija savainota un asiņaina.
Pēc tam viņš atgriezās uz ceļa. Līkumojot augstu virs mirdzošā okeāna, tas atklāja skatienam skaistu, lai ari satraucošu ainavu. Okeāns Vabolēm allaž bija šķitis kaut kas draudīgs.
Ja nu viņš tajos infrasarkanajos staros tomēr ir redzams, sprieda Vabole, jā, protams, tas būtu slikti. Taču viņš vienmēr varēs aizlaisties, kā to bija izdarījis Datordžeks. Nepatikšanas būtu sagaidāmas tikai tad, ja viņš kādreiz nonāktu Dreika nagos.
Un Dreika draudus viņš uztvēra nopietni. Visnotaļ nopietni.
Agrāk Vabole bieži tika kaustīts. Viņa tēvs bija ašs uz belzieniem vai kad bija kārtīgi piedzēries spērieniem. Bet tēva rīcībai bija zināmas robežas: viņš mūždien raizējās, ka Vaboles māte varētu atņemt viņam tiesības uz aizbildnību. Tas nenozīmēja, ka tēvs Vaboli īpaši mīlētu nē, viņš vienkārši ienīda Vaboles māti un nekad nedarītu neko tādu, kas dotu viņai iespēju uzvarēt.
Pašās sliktākajās reizēs, kad tēvs dzēra kopā ar savu draugaļu un abi strīdējās, Vabole bija iemācījies paslēpties. Viņa mīļākā slēptuve bija bēniņos, jo tie bija piebāzti ar kastēm un, aizlienot aiz tām, varēja parāpties zem dzegas un nostiepties garšļaukus starp šķērsbaļķiem. Tur tēvs viņu nemūžam nebūtu atradis.
Likās, pagāja vesela mūžība, pirms Vabole sāka samanīt spoži izgaismotās spēkstacijas apveidu. Zibsnis gar paugura ieloci, spīdums, kas parādījās aiz ceļa likuma. Vēl viena mūžība pagāja, līdz viņš aizkļuva līdz otrajai sargbūdai tai, kura atradās otrpus ceļam un no kuras uz abām pusēm stiepās dzeloņdrāšu žogs.
Keins bija izprātojis, ka šis žogs, ko bija redzējis tikai viens vienīgs Koutsas bērns, varētu būt elektrisks. Vabole negrasījās izmēģināt, vai tā ir. Viņš gāja gar žogu augšup kalnā, līdz bija kādus simt jardus nost no sargbūdas. Zēns atrada nūju un sāka
rakties zem žoga. Viņš cerēja, ka daudz laika tas neaizņems, viņš galu galā bija pasīks augumā.