Vabole jutās kā uz delnas. Rakdams ar nūju, viņš bija kļuvis redzams: nūjām nepiemīt maskēšanās spēks. Mēness, kas līdz šim šķita gaužām blāvs, tagad likās kā tieši uz viņu tēmēts prožektors. Un pati spēkstacija izskatījās kā milzīgs, šausminošs, pie ūdens notupies nezvērs, mirdzoši spožs nakts melnumā.
Vabole atlaidās uz muguras un pašļūca zem žoga. Zem krekla tūdaļ pat salīda dubļi, taču strāvas triecienu viņš nesaņēma. Lai arī tam, ka žogs varētu būt elektrificēts, zēns neticēja, labāk tomēr bija uzmanīties.
Vabole piecēlās, nopurinājās un devās lejup pa paugura nogāzi uz spēkstaciju.
Viņš bija izsalcis. Lai notiek: viņš spiegos un darīs visu, ko viņam licis Dreiks. Taču vispirms pameklēs kaut ko ēdamu.
Sems centās aizmigt. Mežonīgi gribējās aizmigt.
Viņš atradās Astrīdas un Marijas, un Džona mājas viesiem paredzētajā guļamistabā. Tumsā. Guļot uz muguras. Blenžot griestos.
Lejā, virtuvē, bija palicis kāds pusducis ēdiena kārbu. Sems bija izsalcis. Bet savu dienišķo pārtikas devu viņš jau bija notiesājis. Viņam bija jārāda piemērs.
Tomēr puisis jutās izsalcis, un izsalkumam gar labiem piemēriem nebija nekādas daļas.
Pirmajā stāvā ir ēdiens. Un uz priekšu pa gaiteni Astrīda.
Arī tas bija izsalkums, tikai citāds. Un arī tur viņam bija jārāda labais piemērs.
Es neesmu nekas cits kā vien labo piemēru krātuve, viņš sev drūmi sacīja.
Tikai Astrīda jau nebūtu… lai gan kā viņš to tik droši varēja zināt?
Galva dūca. Tā bija pārblīvēta bezgalgariem darāmo darbu sarakstiem. Jāpanāk, lai ļaudis strādātu pie ražas novākšanas.
Jāpanāk, lai tie sāktu nest savus atkritumus uz vienu noteiktu vietu. Naktīs, lodādamas pa visām šīm neskaitāmajām atkritumu kaudzēm, ielas pārņēma žurkas.
Jādabū visu mazo bērnu saraksts, un tie jāizmitina kopā ar vecākiem bērniem. Bija piecgadnieki un sešgadnieki, kuri dzīvoja vieni. Tas bija neprātīgi. Un bīstami. Pagājušonedēļ viens tāds bija iesviedis vannā matu fēnu un izsitis savā mājā elektrību. Tīrā laime, ka iztika bez nāvējošām elektrotraumām. Pirms divām nedēļām kāds otrklasnieks, kurš dzīvoja viens, bija izraisījis ugunsgrēku. Tā vien šķita, ka tīšuprāt. Lai pievērstu kāda jebkura uzmanību. Pirms kāds paguva pasaukt ugunsdzēsējus, liesmas jau bija iznīcinājušas trīs ēkas, gandrīz pusi kvartāla. Kad Elēna ar savu milzīgo ugunsdzēsēju mašīnu beidzot ieradās notikuma vietā, bija sadedzis viss, kas varēja sadegt, un uguns bija tikpat kā izplēnējusi.
Puika palika dzīvs. Sāpīgos apdegumus Lana izdziedēja, bet tikai pēc tam, kad mazais stundām ilgi bija locījies un kliedzis neizturamās mokās.
Vai Astrīda vēl bija nomodā? Vai gulēja, vērdamās tumsā, tāpat kā viņš? Domādama tās pašas domas?
Nē. Astrīda domā, ka viņš ir stulbenis, jo gribēja uzdot Albertam piekukuļot Orku ar alu. Viņa uzskata Sema rīcību par morāli nepieņemamu. Un viņu pašu par amorālu subjektu.
Varbūt viņai taisnība.
Tas nenāk par labu. Nepavisam nenāk par labu, ja tas, kas tev vajadzīgs, ir miegs. Šādos brīžos labāk nenodoties darāmo darbu uzskaitīšanai. Nemaz nerunājot par kļūmju uzskaitīšanu.
Cik gan traki, ka viņa fantāzijas tagad grozījās ap čili konserviem, pēdējo kaut cik garšīgo ēdienu, ko viņš bija baudījis! Cik sen tas bija? Pirms nedēļas? Fantazēt par konservētu čili… Par hamburgeriem. Saldējumu. Picu. Un Astrīdu viņas pašas gultā.
Sems prātoja, kā ir tad, kad piedzeras. Vai tas liek visu aizmirst? IBJZ vēl arvien bija milzum daudz alkohola, lai arī daži bērni bija pasākuši to dzert.
Vai būtu iespējams to aizliegt? Vai tas būtu jādara? Ja jau viņus tik un tā gaida bada nāve, kāpēc neļaut viņiem piedzerties?
Mazi bērni, kas dzer rumu. Un degvīnu. Viņš to bija redzējis pats savām acīm. Saviebjas no šausmīgās garšas un dedzinošās sajūtas un rauj iekšā nākamo malku.
Pagājušonedēļ notika saindēšanās ar pārtiku: divi bērni apēda kaut ko no tā, ko bija izrakuši atkritumos. Abi aizvilkās uz Dāras tā saukto slimnīcu. Abiem bija drudzis. Četrdesmit grādi. Vemšana. Viņi vēma ūdeni un tailenolu, ko Dāra viņiem bija centusies iedot. Paldies Dievam, ka ir tāda Lana! Viņa tos izglāba, bet par mata tiesu. Lanas spēks labāk iedarbojās uz pušumiem un lūzumiem.
Elektrotraumas. Ugunsgrēki. Saindēšanās. Tas viss būs vēl un vēl. Aizvien vairāk nelaimes gadījumu. Kā ar to zēnu, kurš nokrita no jumta. Neviens no divstāvu mājas iemītniekiem nebija redzējis viņu krītam. Līķi vēlāk atrada zēna māsa.
Puisēnu apglabāja pilsētas laukumā blakus kaujā kritušajiem.
Vēl arvien pastāvēja Keins. Dreiks. Barvedis. Viņi visi vēl arvien tur bija. Kaut kur. Sems pats sevi muļķoja, ticēdams, ka ir ticis ar tiem galā. Līdz brīdim, kad Dreiks ar savu bandu uzbruka Ralfa veikalam.
Senajās dienās, ja vien tev bija kaut pavisam nedaudz naudas, tu varēji piezvanīt uz Papa John's, un pēc pusstundas tev tika piegādāta milzīga pica.
Ar izkusušu, burbuļainu, brūnu sieru. Ar taukainiem peperoni. Tieši tāda. It kā tas nebūtu nekas īpašs. Sems par šādu picu būtu pārdevis dvēseli.
Astrīda bija reliģioza, tātad, gulēdama gultā, viņa droši vien nedomāja par Semu. Gandrīz noteikti ne. Lai gan tad,
kad viņi skūpstījās, neizskatījās, ka meitene vairītos. Astrīda viņu mīlēja, par to gan Sems bija pārliecināts. Un viņš mīlēja Astrīdu. No visas sirds.
Tomēr mīlestībai līdzi nāca ari citas jūtas. It kā saistītas ar mīlestību, tomēr atšķirīgas.
Un ķīniešu ēdieni. Ak kungs, mazās, baltās kartona kastītes ar cāli saldskābā mērcē un cāli citronu marinādē, un Šehuanas garnelēm! Agrāk Semam ķīniešu ēdieni bija vienaldzīgi. Taču tie bija simtkārt labāki par konservētām pākšu pupiņām un pusizvārltiem zirņiem, un to, kas sanāca, mēģinot cept uz plīts no miltiem, eļļas un ūdens gatavotas tortiljas.
Gan jau drīz vien kāds atnāks viņu uzmodināt. Atšķirība tikai tāda, ka šoreiz viņš nav aizmidzis. Tā notika gandrīz katru nakti. Sem, kaut kas deg. Sem, kāds ir ievainots. Sem, viens puika sasita automašīnu. Sem, mēs pieķērām Orku, galīgi piedzērušos, bez kāda iemesla dauzām logus.
Neviens neteiks: Sem, lūk, pica.
Un Astrīda neteiks: Sem, te esmu es.
Sems laidās snaudā. Bija ienākusi Astrida. Viņa stāvēja durvīs, tik skaista savā caurspīdīgajā naktskreklā, un teica: Sem, viss ir labi, E. Z. ir dzīvs.
Pat aizmidzis Sems zināja, ka tas ir sapnis.
Pēc stundas uzradās Teilore. Teleportējusies Sema istabā viņa pati to dēvēja par “ielēkšanu” Teilore teica: Sem, mosties!
Šoreiz tas nebija sapnis. Bieži vien tieši Teilore bija tā, kura atnesa sliktās ziņas. Vai nu viņa, vai Braiena kura nu tobrīd gadījās tuvāk. Viņas bija visātrākie saziņas līdzekļi.
- Kas tad šoreiz, Teilore?
- Vai pazīsti Tomu? Tomu O’Dellu?
Semam likās, ka ne. Smadzenes nespēja koncentrēties. Viņš laikam vēl nebija īsti pamodies.
- Lai nu kā, ir noticis kautiņš starp Tomu un meitenēm, kuras dzīvo viņam kaimiņos, Sendiju un… aizmirsu, kā sauca
to otru. Toms ir pamatīgi savainots. Sendija iesita viņam ar boulinga bumbu.
Sems nolaida kājas no gultas malas, bet nespēja noturēt acis vaļā. Ko? Kāpēc šī viņam sita ar boulinga bumbu?
- Sendija apgalvo, ka Toms esot nogalinājis viņas kaķi, atbildēja Teilore. Un izcepis savā pagalmā uz grila.
Beidzot Sema aizmiglotās smadzenes sāka noskaidroties.
- Sapratu. Sapratu. Viņš piecēlās un ņēmās taustīties pēc džinsiem. Kautrēšanos par to, ka viņu redz apakšveļā, Sems bija atmetis.