Teilore pasniedza viņam bikses. Še.
- Lec atpakaļ. Saki viņiem, ka nāku.
Teilore izzuda, un kādu bridi Sems centās sev iestāstīt, ka šis ir tikai kārtējais sapnis. Beigtā kaķa sakarā viņš tik un tā neko vairs nevarēja iesākt.
Taču Sema pienākums bija ierasties. Ja viņš sāks kratīties vaļā no saviem pienākumiem, tas ne pēc kā neizskatīsies.
- Rādi labu piemēru, lavīdamies gar Astrīdas durvīm, viņš pusbalsī murmināja.
ASTOTĀ NODAĻA
88 STUNDAS, 52 MINŪTES
Orsija Petidžona stāvēja kā pienaglota. Divi bērni pirmās cilvēciskās būtnes, ko viņa redzēja triju mēnešu laikā, un abi kaut kādi dīvaini, pretīgi. Viens no abiem zēniem šķita pat briesmīgs.
Ne cilvēks, bet drīzāk dēmons ar resnu taustekli vietā, kur vajadzētu būt labajai rokai.
Otrs… Kādu brīdi viņa pat nebija pārliecināta, vai šis otrs tur vispār bija. Viņš te parādījās, te atkal pazuda.
Zēns ar šausminošo taustekli nolūkojās pakaļ neredzamajam. Ne pilnīgi, bet tikai gandrīz neredzamajam, saprata Orsija, kad zēns iekāpa gaismas lāmā. Pirmais tas ar pitonveida roku nopūtās, klusi nolamājās un atvēra tojotas, kas nez kāpēc bija nobraukta kādas piecdesmit pēdas no ceļa, čīkstošās durvis.
Zēns, kā redzams, gribēja atvērt logu, bet mehānisms bija sabojājies. Tad viņš paņēma ieroci, nomērķēja uz vadītāja puses logu un izšāva. Blīkšķis bija tik skaļš, ka Orsija noelsās. Viņa būtu sevi nodevusi, bet sprādziena troksnis pārmāca viņas dvesienu.
Orsija tupēja tumsā uz zemes un gaidīja. Zēns ar pitonrolcu droši vien ies gulēt.
Un tad tas sāksies atkal.
Dienā, kad visi pazuda, Orsija bija atradusies Stefanorejas Nacionālā parka reindžeru postenī.
Viņa bija apjukusi. Un pārbijusies.
Bet ari atvieglota.
Apmēram pirms trim mēnešiem Orsija bija lūgusi palīdzību tēvam.
- Kā to saprast? viņš toreiz jautāja. Tēvs bija aizņemts, viņš bija nolīcis pār dokumentiem. Reindžera darbs neaprobežojās tikai ar nomaldījušos tūristu meklēšanu un raudzīšanos, lai atpūtnieki, cepdami pastilas, netīšām neizraisītu meža ugunsgrēku. Viņam bija arī jāraksta neskaitāmi papīri.
Meitenei gribējās, lai tēvs pievērš uzmanību viņai. Tikai viņai. Ne tēlotu uzmanību, patiesībā koncentrēdamies uz darbu. Tēt, es vai nu jūku prātā, vai arī… nezinu.
Ar šo paziņojumu meitene izpelnījās aizdomu pilnu skatienu. Vai tam ir kāds sakars ar došanos pie mammas? Jo, kā es jau tev teicu, viņa vēl nav tam gatava. Viņa tevi ļoti mīl, bet viņa vēl nav gatava uzņemties atbildību.
Tie bija meli, lai arī laba nodoma vadīti. Orsija zināja, ka viņas māte ir atkarīga no narkotikām. Viņa zināja par mātes ārstēšanās kursiem, pēc kuriem sekoja normāls posms, kad viņa varēja ņemt Orsiju pie sevis un laist skolā, un gatavot mazas, jaukas, ģimeniskas vakariņas. Allaž pietiekami ilgi, lai Orsija nodomātu: varbūt varbūt šoreiz. Līdz trauku skapja dziļumā atkal atrada mātes “nedarbus” vai viņu pašu, izstiepušos uz dīvāna un tik tikko pie apziņas.
Māte bija atkarīga no heroīna. Šī atkarība viņai bija jau sen, bet pirmajos gados, kad viņa vēl bija precējusies ar Orsijas tēvu un viņi visi dzīvoja Oklendā, mātei labi izdevās to slēpt. Orsijas tēvs tajā laikā strādāja vietējā parku pārvaldē.
Bet mātes atkarība kļuva aizvien smagāka, un drīz tā vairs nekādi nebija noslēpjama. Sekoja šķiršanās. Orsijas māte pat necīnījās par aizbildniecību. Gribēdams tikt tālāk prom no lielpilsētas un bijušās sievas, tēvs sameklēja darbu Stefanorejā.
Kopš tā laika Orsija vadīja gaužām vientulīgu dzīvi. Skolas apmeklējumu tagad dienu no dienas aizvietoja videopieslēgšanās klasei kaut kur Sanivelā.
Reizēm viņa nodibināja īslaicīgu draudzību ar kādu no bērniem, kas kopā ar vecākiem ieradās nometnē. Pāris jauku dienu, peldoties un makšķerējot, un dodoties pārgājienos. Bet tas nekad nevilkās ilgāk par dažām dienām.
- Tēt! Es cenšos tev pateikt kaut ko svarīgu. Tas nekādi nav saistīts ar mammu. Tikai ar mani pašu. Ar mani kaut kas nav kārtībā. Manā galvā notiek kaut kas ļoti, ļoti dīvains.
- Mīļā, tu esi pusaudze. Protams, tev galvā ir juceklis. Citādi jau tu nebūtu pusaudze. Tavā vecumā ir pavisam normāli sākt domāt par… nu, citā…
Un tajā brīdī tēvs gluži vienkārši pazuda.
Tikko vēl bija tur.
Un nu vairs ne.
Orsija nosprieda, ka redz halucinācijas. Ka viņu piepeši pārņēmis neprāts.
Bet tēvs patiešām bija prom. Pazuduši bija arī reindžers Asante, reindžers Krūzs un reindžers Svolovs.
Un visi, kas atradās Galvenajā Rietumu nometnē.
Saikne ar satelītu bija pagalam. Mobilie telefoni nedarbojās. Visu pirmo dienu Orsija aizvadīja meklējumos, taču nevienu neatrada. Vismaz nevienā no vieglāk sasniedzamajām nometņu vietām.
Meitene bija pārbijusies.
Bet tajā naktī Orsija bija jutusi, ka viņas izmocītajā prātā nolaižas klusums. Pirmo reizi vairāku nedēļu laikā.
Pretīgās, šausminošās, sadriskātās nepazīstamo cilvēku un vietu vīzijas bija izgaisušas. To vietā… ne gluži miers. Bet klusums. Orsijas prāts un sapņi atkal piederēja viņai pašai.
Par spīti bailēm, meitene aizmiga. Tagad par murgu bija pārvērtusies realitāte, taču tas vismaz bija viņas pašas murgs.
Nākamajā dienā Orsija devās tieši uz priekšu, līdz sastapās ar barjeru. Un tad viņa saprata: lai arī kas bija noticis, tas bija pa īstam.
Barjera bija nepārvarama. Pieskaršanās tai izsauca sāpes.
Uz ziemeļiem tikt nevarēja. Vienīgais atklātais ceļš bija uz dienvidiem, uz attālo Perdidobīčas pilsētiņu gandrīz divdesmit jūdžu attālumā.
Orsija no šī nodoma atteicās. Viņa gan bija līdz izmisumam vientuļa, bet tāda viņa galu galā bija jau krietnu laiku. Un ar apziņu, ka atkal esi pie pilna prāta, gandrīz pietika, lai tā atsvērtu absolūto izolāciju.
Noliktavā bija palicis pietiekami daudz ēdamā, un, kad tas bija notiesāts, viņa atrada pārtiku arī nometņu vietās.
Kādu laiku Orsija domāja, ka droši vien ir vienīgais cilvēks, kurš palicis dzīvs. Bet tad viņa uzdūrās bērnu grupiņai, kas devās cauri mežam. Viņi bija pieci. Četri zēni un meitene, visi apmēram Orsijas vecumā, izņemot kādu mazāku puisīti, kuram varēja būt četri vai pieci gadi.
Kādu brīdi viņa tiem sekoja, pati nerādīdamās acīs. Gājēji bija pietiekami trokšņaini, lai tos dzirdētu jau pa gabalu. Viņiem trūka Orsijas labi attīstīto mežinieka iemaņu.
Kad pienāca nakts un viņi posās gulēt, Orsija pielavījās tuvāk. Viņa prātoja, viņa cerēja…
Un tad tas sākās.
Pirmais sapnis bija zēnam, vārdā Edīlio. Dienas uzplaiksnījumi, pilni drudžainas darbības: milzīga laiva, kas lidoja pa gaisu un, uzgāzusies viņam uz galvas, sašķīda; viesnīca klints virsotnē, skrējiens gar laivu piestātni.
Tad Edīlio sapni pārmāca zēna, vārdā Kvinns, sapņi. Tie bija skumīgi, tumši un drūmi, un pilni jūtu, ar dažiem neskaidriem apveidiem, kuri piešķīra tiem dzīvību.
Bet tad trauksmainā miega fāze iestājās četrgadīgajam puisēnam, un viņa sapnis aizmēza prom pārējos. Šķita, it kā pārējo sapņi tiktu rādīti uz nelieliem TV ekrāniem, bet mazā zēna sapnis uz IMAX kinoekrāna ar stereofonisku skaņu.
Šaušalīgi draudi.
Pārsteidzošs skaistums.
Ainas, kuras bija vienlaikus skaistas un šausminošas.
Nekas no tā nepakļāvās loģikai. Ne no kā nevarēja izlobīt jēgu. Bet novērsties nebija iespējams; nevarēja paslēpties no šīm tēlu, skaņu, izjūtu lavīnām. Orsijai likās, ka pār viņu brāžas tornādo.