Sems Tempis bija viens no diviem vecākajiem IBJZ iemītniekiem. Viņam bija pilni piecpadsmit.
- Ei! Izskatās pēc salātiem, rūpīgi aptinot austiņu vadus ap iPod, secināja E. Z.
- Ja vien tas tā būtu, drūmi noteica Sems. Līdz šim mums ir bijuši avokado tas ir jauki un melones tas ir patiešām brīnišķīgi. Bet mēs atrodam pārlieku daudz brokoļu un artišoku. Milzum daudz artišoku. Un tagad te ir kāposti.
- Varbūt mēs vēl tiksim arī pie apelsīniem, prātoja Edīlio. Koki izskatījās pa pirmo. Tikai neviens nebija novācis gatavos augļus, un tagad tie ir sapuvuši.
- Astrīda apgalvo, ka augļi tagad nogatavojoties neparastā laikā, sacīja Sems. Ne tā kā normāli.
- Mēs esam tālu no visa normālā, kā mēdz teikt Kvinns, atgādināja Edīlio.
- Kurš to visu novāks? Sems skaļi prātoja. Astrīda šo jautājumu būtu nosaukusi par retorisku.
Alberts it kā grasījās kaut ko sacīt, taču aprāvās, jo tajā brīdī ierunājās E. Z. Ei, es tūlīt pat noraušu vienu no šīm kāpostgalvām. Esmu badā. To teicis, viņš notina austiņas un iestutēja tās atpakaļ ausīs.
Kāpostgalvas vagās bija sastādītas ar apmēram pēdu lielām atstarpēm, savukārt attālums starp vagām bija divas pēdas. Augsne bija sausa un saplaisājusi. Kāpostgalvas vairāk līdzinājās biezlapainiem istabas augiem nekā kaut kam ēdamam.
Šis lauks ne ar ko īpaši neatšķīrās no kāda desmita citu, ko Sems, apbraukājot fermas, bija ievērojis.
Nē, Sems prātā pats sevi izlaboja, kaut kāda atšķirība tomēr bija. Nevarēja īsti apjaust, kāda, taču šeit kaut kas noteikti bija citādi. Sems sarauca uzacis un centās izanalizēt šo dīvaino izjūtu, centās saprast, kāpēc viņam tā bija šī izjūta, ka kaut kas… nav lāgā.
Varbūt šeit bija klusāk.
Sems ieklunkšķināja malku no ūdens pudeles. Viņš redzēja, kā Alberts, piesedzot acis ar roku, nolūko lauku, un dzirdēja viņu pusbalsī skaitām un reizinām. Pieņemsim tas gan ir ļoti aptuveni -, ka katra kāpostgalva sver pusotru mārciņu, ja? Tad, manuprāt, mums ir apmēram trīsdesmit tūkstoši mārciņu kāpostu.
- Man pat negribas domāt, cik daudzos pirdienos tās pārvērtīsies, apņēmīgi iesoļodams laukā, pār plecu uzsauca E. Z.
E. Z. bija sestklasnieks, taču izskatījās vecāks. Viņš bija garš un mazliet patukls. Plāni, netīri blondi mati nokarājās līdz pat pleciem. Viņš bija ģērbies no Kankunas atvestā T kreklā ar uzrakstu Hard Rock Cafe. E. Z. viņam bija īsti
piemērots vārds1 : ar viņu bija viegli saprasties, viegli ķircināties un viegli smieties; prieku viņš atrada, kur un kad vien bija iespējams. Šķērsojis pārdesmit vagu, E. Z. apstājās un sacīja:
- ŠI kāpostgalva izskatās akurāt pēc manējās.
- Kā tu zini? uzsauca Edllio.
E. Z. izrāva vienu austiņu, un Edllio atkārtoja jautājumu.
- Piekusu slāt. Šai jābūt īstajai kāpostgalvai. Kā lai es to paņemu?
Edllio paraustīja plecus. Manuprāt tev, vecīt, būs vajadzīgs nazis.
- Ne-e. E. Z. atkal ielika austiņu, pieliecās un parāva augu. Viņa pūles tika atalgotas ar sauju lapu.
- Es taču tev teicu, aizrādīja Edllio.
- Kur palikuši putni? Sems, beidzot sapratis, kas viņu uztrauc, jautāja.
- Kādi vēl putni? brīnījās Edīlio. Tad pamāja ar galvu. Tev taisnība, vecīt, virs citiem laukiem lidinājās kaijas. Sevišķi no rīta.
Perdidoblčā bija pamatīga kaiju populācija. Agrākos laikos tās pārtika no zvejnieku atstātās ēsmas un pie atkritumu tvertnēm atrodamām ēdiena atliekām. Ēdiena atlieku Perdidobīčā nebija. Vairs ne. Tāpēc uzņēmīgās kaijas bija devušās laukos sacensties ar vārnām un baložiem. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc liela daļa pārtikas, ko viņi atrada, bija sabojāta.
- Kāposti tām droši vien negaršo, minēja Alberts. Un nopūties piebilda: Taisnību sakot, es nepazīstu nevienu, kuram tie garšotu.
E. Z. pa to laiku, notupies pie kāpostgalvas, saberzēja plaukstas un pabāza tās zem lapām, pie kāpostgalvas pamatnes. Pēkšņi viņš apvēlās augšpēdus. Au! zēns iekliedzās.
- Nav vis tik viegli? Edīlio viņu pazoboja.
1 “E. Z.” tiek izrunāts līdzīgi vārdam easy ‘viegli'. Šeit un turpmāk tulk. piez.
- Ai! Ai! E. Z. pielēca kājās. Saķēris labo roku, viņš ieplestām acīm blenza uz to. Nē, nē, nē!
Sems īsti neklausījās. Viņa domas klīda citur, meklējot trūkstošos putnus, bet šausmas E. Z. balsī lika viņam strauji pagriezt galvu. Kas noticis?
- Man kaut kas iekoda! kliedza E. Z. Ui, ui, kā sāp! Sāp! Tas… E. Z. atkal sāpēs iekliedzās. No sākuma klusi, tad aizvien spalgāk un histēriskāk.
Sems ieraudzīja uz E. Z. bikšu staras kaut ko līdzīgu melnai jautājuma zīmei.
- Čūska! Sems sacīja Edīlio.
E. Z. roka raustījās spazmās. Tā mežonīgi drebēja. Izskatījās, it kā viņa roku būtu satvēris kāds neredzams milzis, kas to raustītu, cik stipri un ātri vien iespējams.
E. Z. kliedza un kliedza, un tad uzsāka neprātīgu deju. Tie ir man kājās! viņš brēca. Tie ir man kājās!
Sems dažas sekundes stāvēja kā paralizēts. Tās bija tikai dažas sekundes, taču vēlāk, atsaucot atmiņā, tas likās tik ilgi. Pārāk ilgi.
Viņš metās uz priekšu, lai steigtos pie E. Z., taču Edīlio, uzlēcis Semam uz muguras, nogāza viņu zemē.
- Ko tu dari? Sems dusmīgi uzkliedza un centās izbrīvēties.
- Vecīt, paskaties! Paskaties! Edīlio čukstus sacīja.
Sema seja atradās tikai kādu pēdu no pirmās kāpostu rindas. Augsne bija dzīva. Tārpi. No zemes līda ārā tārpi čūskas lielumā. Desmitiem. Varbūt simtiem. Visi kā viens tie devās uz E. Z. pusi. Nelaimīgais kliedza vēl un vēl, un sāpes sajaucās ar apjukumu.
Sems piecēlās kājās, tomēr netuvojās kāpostu lauka malai. Tālāk par pirmo uzartās zemes vagu tārpi nevirzījās. Tā šiem radījumiem bija tāda kā robeža.
E. Z. izmisīgi rāvās;^reti Semam. Viņš kustējās tā, it kā viņam tiktu laist^cauri stipra elektriskā strāva, raustīdamies
un vicinādams rokas kā traka marionete, kurai puse striķu satrūkuši.
Viņus šķīra vairs tikai trīs četras pēdas. Gandrīz izstieptas rokas attālumā Sems ieraudzīja no E. Z. kakla ādas izlaužamies tārpu.
Un vēl vienu no žokļa tieši pie auss.
E. Z. vairs nekliedza. Viņš saļima zemē vienkārši apsēdās ļengani sakrustotām kājām.
- Palīdzi man, čukstēja E. Z. Sem…
Zēna skatiens bija pievērsts Semam. Lūdzošs. Dziestošs. Tad vienkārši truls, tukšs.
Skaņas tagad izdeva tikai tārpi. Simtiem žokļu šļakstošā zelēšana likās saplūstam vienā kopīgā skaņā, itin kā tur darbotos viena vienīga milzu mute.
No E. Z. mutes izšāvās tārps.
Sems pacēla rokas izvērstām plaukstām.
- Sem, nē! iesaucās Alberts. Tad klusākā balsī piebilda:
- Viņš jau ir pagalam. Viņš jau ir gandrīz pagalam.
- Albertam taisnība, vecīt. Nedari to, nededzini tos, tad tie paliks uz lauka. Nedod tiem iemeslu dzīties mums pakaļ, svelpjošā balsī teica Edīlio. Viņa spēcīgās rokas vēl arvien bija iekrampējušās Sema plecos, kā mēģinot viņu atturēt, kaut gan Sems vairs nemaz necentās izrauties.
- Un nepieskaries viņam! elsoja Edīlio. Perdoneme, lai Dievs man piedod, nepieskaries viņam!
Melnie tārpi mudžēja pār E. Z. ķermeni un līda tam cauri. Kā skudras pār beigtu vaboli.