Выбрать главу

Puisēns, Mazais Pīts, viņu redzēja. Ar tiem, kuri sapņo, tā nereti notika, lai gan tie parasti nezināja, kas viņa ir, nedz ari kāpēc tur atrodas. Pārsvarā tie Orsiju ignorēja kā jau kārtējo neloģiska sapņa nejaušo elementu.

Bet Mazais Pīts bija ienācis pats savā sapnī un piegāja viņai klāt. Viņš raudzījās tieši Orsijā.

-    Uzmanies, teica Mazais Pīts. Te ir briesmonis.

Un tieši tajā brīdī Orsija sajuta aiz muguras kaut ko baisu. Tas slējās pār viņu kā melns caurums, kas izsūca no Mazā Pīta sapņa visu gaismu.

Tumšajai būtnei bija vārds. Vārds, kas Orsijai nebija sapro­tams. Vārds, kādu viņa nekad nebija dzirdējusi. Sapnī viņa novērsās no Mazā Pīta, lai uzlūkotu Tumsu, pajautātu tās vārdu. Pajautātu, ko nozīmē “gajafāgs”.

Bet Mazais Pīts viegli pasmaidīja un noliedzoši papurināja galvu, kā sabārdams nesaprātīgu bērnu, kurš grasījies pieskar­ties karstai plītij.

Un viņa pamodās, izraidīta no sapņa kā nevēlama viešņa no sarīkojuma.

Tagad, pēc vairākiem mēnešiem, šīs atmiņas vēl arvien lika Orsijai sarauties. Tomēr viņa ari pēc tā tīkoja. Ik nakti meitene aizvadīja ilgās vēlreiz pieskarties Mazā Pīta aizmigušajam prātam. Viņa kavējās pie fragmentiem, kurus spēja atsaukt atmiņā, cenzdamās izraisīt to pašu pacilātību, taču tas nekad vairs neizdevās.

Orsijai gandrīz bija izbeidzies ēdiens, ari sausie koncen­trāti, izņemot pārmērīgi sālīto pārtiku, ko lietoja kareivji un daži tūristi. Viņa sev teica, ka beidzot izies no meža, lai sarū­pētu sev pārtiku. Tikai pārtiku.

Atrazdamās tumsas aizsegā, Orsija no droša attāluma vēroja, kā šis reālā dzīvē iemiesojies murgu tēls zēns ar

resno, spēcīgo taustekli rokas vietā atvadās no otra zēna, kurš tajā mirkli gluži vienkārši pazuda.

Orsija pagaidīja, līdz tas zaudē cīņu ar miegu.

Un tad ak jā, tik dīvainas ainas.

Dreiks. Tāds bija viņa vārds. Viņa dzirdēja to atbalsojamies savā galvā.

Dreiks Mervins.

Pāta groka.

Bezgala ilgi vismaz meitenei pašai tā šķita viņa klīda pa sāpju un naida muklāju. Viņai nācās sargāt sevi no fizis­kām ciešanām, jo atmiņas par tām nemitīgi pārplūdināja zēna sapņus.

Dreika sapnī Orsija redzēja kādu citu zēnu zēnu ar caur­urbjošām acīm, kurš lika priekšmetiem lidot pa gaisu.

Un vēl viņa redzēja zēnu, no kura rokām šāvās liesmas.

Tad sapnī parādījās meitene tumšmataina, tumšacaina skaistule. Un naida un aizvainojuma pilnās ainas pārvērtās par kaut ko vēl ļaunāku.

Daudz ļaunāku. Pirms lielās pazušanas Orsiju nedēļām ilgi bija mocījuši sapņi, no kuriem viņa nespēja atslēgties, un daudzi no tiem bija pieaugušo sapņi, pieblīvēti satraucošām pieaugušo dzīves ainām.

Bet šādā sapnī Orsijai vēl nebija nācies ieiet.

Viņa drebēja. Viņai trūka elpas.

Meitenei gribējās novērsties, pasargāt sevi no šī jukušā pretīgajiem murgiem. Bet tas bija viņas posts: Orsijai nepie­mita spējas sapņus izslēgt. Itin kā viņa būtu piesprādzēta pie krēsla vaļā atvilktiem plakstiem un būtu spiesta skatīt tēlus, no kuriem viņai metās nelabi.

Orsiju spēja pasargāt vienīgi attālums. Meitene šņukstē­dama rāpus vilkās prom. Pat nejūtot akmeņus, kas saskram­bāja ceļus un plaukstas, viņa virzījās uz tuksnesi.

Sapņi bālēja. Elpa pamazām nomierinājās. Tā bija kļūda nākt ārā no meža šausmīga kļūda.

Orsija gan bija sev teikusi, ka dosies pārtikas meklējumos, taču klusībā apzinājās, ka iemesls, kas mudināja viņu atstāt mežu, bija daudz dziļāks. Viņai pietrūka cilvēka balss skaņu.

Nē, tas vēl nebija viss.

Viņai pietrūka sapņu. Gan labo, gan slikto. Meitene atklāja, ka ilgojas pēc tiem. Jūt pēc tiem vajadzību. Ir no tiem atkarīga.

Bet ne šo sapni. Tikai ne šo.

Cieši aizmiegtām acīm, lēni šūpodamās turp un atpakaļ, Orsija sēdēja smiltīs, cenzdamās…

Pēkšņi viņai apkārt apvijās tausteklis. Tas sažņaudzās tik cieši, ka gaiss atstāja meitenes plaušas, pirms viņa paguva iekliegties.

Viņš bija aiz muguras. Orsijas kustēšanās bija viņu uzmo­dinājusi, un viņš bija meiteni atradis, un tagad, tagad… Ak Dievs…

Pacēlis Orsiju gaisā, Dreiks viņu pagrieza ar seju pret sevi. Puiša seja varētu šķist glīta, ja vien viņa nezinātu, ko sevī slēpj šīs ledainās acis.

-    Tu, viņš dvašoja Orsijai sejā. Tu biji manā galvā.

Daks bija atradis okeāna skaņu avotu. Tas jau arī bija okeāns.

Vismaz tā likās. Saskatīt gan to nevarēja. Tas bija tikpat melns kā viss cits. Taču smaržoja pēc sāls. Un tas kustējās tā, kā, pietuvojoties viņa kāju pirkstiem un atkal atkāpjoties, būtu jāviļņojas ūdenim. Bet saskatīt Daks nevarēja itin neko.

Viņš sev teica, ka tur, aiz alas ieejas, ir tumšs. Tāpēc arī viņš neko neredz. Šķita nepārprotami, ka tai jābūt jūras alai alai, ko ļoti ilgā laikā izgrebusi nerimtīga ūdens kustība. Tas nozīmētu, ka ir jābūt ceļam uz āru.

Daks domās uzzīmēja alas izeju liedagā zem “Virsotnes”. Vai kaut kur tās tuvumā. Lai vai kā, tas bija varens vārds: izeja.

Tai jābūt.

-    Tu tikai saki “jābūt, jābūt”, it kā šādi tu to varētu radīt, teica Daks.

-    Nē, tas tā nav, viņš sev iebilda. Es to nodomāju, nevis teicu skaļi.

-    Vareni. Nu jau es pats ar sevi strīdos.

-    Nē, bet patiešām es tikai skaļi domāju.

-    Labi, nu tad centies vairāk domāt un mazāk strīdēties.

-    Ei, bet es šeit, pazemē, esmu jau kādas, nu, varbūt simt stundas! Es pat nezinu, cik patlaban ir pulkstenis. Varbūt pagājušas jau dienas trīs!

Daks pieliecās un pieskārās slapjajām smiltīm. Ūdens plūda caur pirkstiem. Tas bija auksts. Bet auksts galu galā bija viss. Aukstumā Daks nu jau bija pavadījis krietnu laiku. Virzīšanās uz priekšu, neredzot, kurp ej, vedās gaužām lēni.

Viņš pielika slapjos pirkstus pie mēles. Nepārprotami sāļa garša. Tātad jā, tas bija okeāns. Tas apliecināja jā, šī ala iziet uz okeānu. Bet tas savukārt nozīmēja, ka nav saprotams, kāpēc nevar redzēt itin nekādu gaismu.

Daks nodrebinājās. Bija tik auksti. Viņš jutās izsalcis. Viņu māca ari slāpes. Un bailes.

Un pēkšņi zēns saprata, ka nav viens.

Atskanēja švīkstēšana, kas atšķīrās no ūdens šalkoņas. Ļoti atšķīrās. Tā bija sausa un čaboša skaņa. It kā kāds grābtu sausas lapas.

-    Ei! iesaucās Daks.

-    Neatbild, viņš čukstus sacija.

-              Es zinu: es dzirdēju. Tas ir, es nedzirdēju, viņš teica.

-    Vai tur kāds ir?

Atkal šī švīkstēšana. Tā skanēja kaut kur virs galvas. Tad cits troksnītis čirks, čirks, čirks kluss, tomēr saklausāms. Tagad, kad acis nebija nekam derīgas, Daks nelaida gar ausīm nevienu skaņu. Ieklausījās visā, ko vien varēja saklausīt. Ja kaut kas izdeva skaņas, viņš to dzirdēja. Un kaut kas tik tie­šām tās izdeva.

-    Vai jūs esat sikspārņi? viņš jautāja.

-   Ja tie ir sikspārņi, tie nekādā gadījumā neatbildēs, zēns sacīja.

-    Sikspārņi. Par sikspārņiem nav jāuztraucas, viņš vāvu­ļoja.

-    Sikspārņiem taču noteikti ir kāds ceļš uz āru, pareizi? Tie nevar visu laiku dzīvot alā. Tiem jālido ārā un… un jādzer asinis.

Daks sastinga, gaidīdams sikspārņu uzbrukumu. Ja tie tuvotos, viņš tos neieraudzītu. Ja tie dzītos pakaļ, viņš ielēktu ūdenī. Jā. Vai… vai arī sajuktu prātā un varbūt izkristu cauri zemei un būtu drošībā.