-Jā, tas nu ir varens plāns: aprakt pašam sevi dzīvu.
Sikspārņi ja tie patiešām bija sikspārņi neizrādīja nekādu vēlmi uzbrukt un dzert viņa asinis. Tā nu Daks atgriezās pie jautājuma, kas īsti viņam būtu darāms turpmāk. Teorētiski viņš varētu ielēkt ūdenī un izpeldēt ārā, okeānā.
Teorētiski. Praktiski viņš nevarēja saskatīt pats savu roku.
Zēns novietojās alas sausajā stūri, labi tālu no ūdens. Un šī vieta arī tik ļoti nelikās dīvaino, čabošo trokšņu apsēsta.
Daks apņēma sevi ar rokām un nodrebinājās.
Kā tas ar viņu varēja notikt? Viņš taču nekad nevienam netika darījis pāri. Viņš nebija no ļaunajiem puikām Daks bija pats parastākais bērns. Kā jebkurš cits. Viņš tikai gribēja iet tīmeklī un spēlēt spēles, un skatīties TV, un klausīties mūziku. Viņš gribēja lasīt komiksus. Un nepavisam negribēja šo savu spēku spēju izkrist cauri zemei.
Kas tas vispār par muļķīgu spēku?
- Grimējs, nomurmināja Daks.
- Tonnīgais, viņš deva pats sev pretī.
- Cilvēks Urbis, viņš noskaldīja.
Aizmigt nebija nekādu izredžu. Tomēr viņš aizmiga. Sava mūža nelāgāko nakti Daks Čangs pavadīja dīvainos murgos te ieslīgstot tajos, te uztrūkstoties no tiem, te aizmidzis, te nomodā -, turklāt prātojot, vai tikai viņš pamazām nejūk prātā. Viņš sapņoja par ēdienu. Vienubrīd zēns sapņoja, ka viņam pakaļ dzenas pica, kas grib viņu apēst. Un viņš vēlējās, lai picai tas izdotos.
Tad zēns beidzot pamodās un ieraudzīja…
Ieraudzīja!
Gaisma bija blāva, tomēr gana gaiša.
- Ei! Es redzu! Daks iesaucās.
Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija tas, ka alai nav atvēruma uz ārpusi. Tās izeja atradās zem ūdens. No turienes tad arī caur zaļganzilo ūdeni spraucās gaisma. Atklāts gaiss nevarēja būt briesmīgi tālu, gan jau ne vairāk par kādām simt pēdām, bet, lai tur nokļūtu, nāksies nirt.
Pēc tam Daks ieraudzīja, ka ala ir daudz lielāka, nekā viņš bija iztēlojies. Tā bija tik plaša, ka tajā varētu novietot piecus vai sešus skolas autobusus un vēl paliktu pāri brīva vieta.
Tad viņš ieraudzīja sikspārņus.
Tie karājās pie alas griestiem. Tiem bija ādaini spārni un lielas, spožas, dzeltenas acis. To bija tūkstošiem.
Cieši saspiedušies kopā, tie blenza uz viņu.
Tad Dakam atausa: naktī sikspārņi neuzturas savās alās tie dodas ārā. Bet dienas laikā mēdz slēpties.
Turklāt normāli sikspārņi nemēdz būt zili.
Un pēkšņi tie, izpletuši spārnus, sāka krist zemē. Daku ieskāva ādains tornādo.
Viņš metās ūdenī. Stindzinoši saltā. Zēns lauzās lejup un uz priekšu, tēmēdams uz gaismu. Zem ūdens likās daudz drošāk, pat ja tur bija haizivis vai medūzas, vai…
Ūdens ap Daku kūlās un mutuļoja.
Viņš kliedza, burbuļu ieskauts.
Tūkstošiem sikspārņu peldēja ap un gar viņu, ievelkot zēnu virpulī un zvetējot ar slapjajiem spārniem, kas pēkšņi vairāk atgādināja spuras.
Daks bija sarijies sāļo ūdeni, rokas airējās paniskā kraulā.
Pēc piecpadsmit sekundēm zēnam sāka trūkt gaisa. Taču ceļš uz āru vēl arvien nebija saskatāms. Vai viņam jāgriežas atpakaļ?
Daks apstājās. Sastinga uz vietas. Vai pietiks gaisa, lai atgrieztos? Un ko pēc tam? Mācīties dzīvot alā?
Daks spārdījās ar kājām un īrās ar rokām, nu jau vairs pat nebūdams drošs, kurp dodas. Uz priekšu vai atpakaļ?
Vai vienkārši meta lokus?
Beidzot zēns uzpeldēja virspusē. Galva pāršķēla ūdens virsmu, un desmittūkstoš sikspārņu izšāvās līdz ar viņu. Tie dzenājās viņam virs galvas, bet tad kādus simt jardus tālāk ienira atpakaļ jūrā.
Līdz krastam nebija tālu. Atlika tikai peldēt. Pirms atgriezīsies ūdens sikspārņi.
- Tikai nesāc dusmoties, Daks sev piekodināja. Šī nu galīgi nav īstā reize grimt.
DEVITA NODAĻA
82 STUNDAS, 38 MINŪTES
Bija rīts. Autobusi stāvēja laukumā. Vienā no tiem pie stūres, plati žāvādamies, sēdēja Edīlio. Otram pie stūres bija Elēna, ugunsdzēsēju priekšniece. Elēna bija siciņa, tumša, ļoti nopietna meitene. Sems nekad nebija redzējis viņu smaidām. Meitene likās ļoti spējīga, taču viņai nekad nebija radusies vajadzība to kaut kā pierādīt. Bet braucēja viņa bija laba.
Nelaimīgā kārtā ne Elēnai, ne Edīlio nebija daudz vedamo.
Astrīda ar Mazo Pītu stāvēja tepat līdzās. Acīmredzot viņa grib sniegt morālu atbalstu, nosprieda Sems.
- Šķiet, ka divi autobusi mums nebūs vajadzīgi, teica Sems.
-Jums pietiktu pat ar minibusu, piekrita Astrīda.
- Kas ar tiem cilvēkiem notiek? skaitās Sems. Teicu taču, ka mums vajag simt bērnu, bet te ir kādi trīspadsmit! Nu, varbūt piecpadsmit!
- Viņi ir tikai bērni, iebilda Astrīda.
- Mēs visi esam tikai bērni. Un driz mēs būsim ļoti izsalkuši bērni.
- Viņi raduši klausīt vecākus vai skolotājus. Tev jābūt stingrākam. Apmēram tā: “Ei, puika, marš pie darba! Tūlīt pat!”
- Brīdi padomājusi, viņa piebilda: “Citādi…”
- Citādi…? pārjautāja Sems.
- Citādi… Nu nezinu. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka iestājas bads. Ja vien jelkā varam to novērst. Es nezinu, kas seko aiz
“citādi”. Vienīgais, ko zinu: tu nevari prasīt no bērniem, lai tie automātiski rīkotos pareizi. Zini, senāk, kad biju maza, mamma man ikreiz, kad biju rātna, iedeva zelta zvaigzni un, kad tāda nebiju, to atņēma.
- Kas tad man būtu jādara? Jāpasaka trīssimt bērniem, kas izkaisīti pa septiņdesmit vai astoņdesmit mājām, ka tie nedrīkstēs skatīties DVD? Konfiscēt viņiem iPod?
- Nav viegli tēlot tēti trīssimt bērniem, piekrita Astrīda.
- Neesmu tiem nekāds tētis, noņurdēja Sems. Kārtējā negulētā nakts, sazin kura pēc kārtas, bija radījusi viņam sliktu garastāvokli. Man jābūt vadītājam, nevis tēvam.
- Šie bērni neredz atšķirību, aizrādīja Astrīda. Viņiem vajadzīgi vecāki. Tad nu viņi skatās uz tevi. Un Māti Mariju. Zināmā mērā pat uz mani.
Mazais Pīts izvēlējās tieši šo bridi, lai sāktu planēt gaisā. Viņš vienkārši atrāvās no zemes, pacēlās astoņpadsmit collu augstumā un, rokām plīvojot, uz leju nostieptiem pirkstgaliem palika tur karājamies.
Sems to pamanīja uzreiz. Astrīda ne.
- Kas tas…
Aizmirsis tukšos skolas autobusus, Sems blenza notiekošajā.
Mazais Pīts planēja. Viņa neiztrūkstošais Game boy bija nokritis zemē. Un dažu pēdu attālumā viņa priekšā kaut kas sāka materializēties.
Tas nebija lielāks par pašu Mazo Pītu. Lelles seja ar nedzīvām acīm virs mirdzoši sarkana, ar zeltu rotāta, ķeglim līdzīga ķermeņa.
- Nestors, gandrīz laimīgā balsi teica Mazais Pīts.
Sems to pazina. Tā bija lelle maružiņa, kas stāvēja uz
Mazā Pīta galdiņa. Krievu lelles, kuras ievietojās cita citā. Sems nezināja, cik daudz to bija. Reiz viņš apjautājās par tām Astrīdai. Viņa atbildēja, ka tas esot suvenīrs no Maskavas, ko no ceļojuma atsūtījis kāds tēvocis.
Lelle bija paredzēta Astrīdai, bet Mazais Pīts to nekavējoties bija pievācis sev. Viņš pat iedeva tai vārdu: Nestors. Un, tā kā rotaļlietām Mazais Pīts reti kad pievērsa uzmanību, Astrīda ļāva viņam to paturēt.
- Nestors, Mazais Pīts atkārtoja, tikai nu jau satraukts un nedrošs.
Kamēr Sems kā apburts blenza notiekošajā, lelle sāka mainīties. Tās gludā, lakotā virsma ņirbēja. Krāsas saplūda, veidojot jaunus rakstus. Ērmīgā uzgleznotā seja ieguva draudīgus vaibstus.