No sāniem izdīga žagariem līdzīgas rokas. Žagari pieņēmās resnumā, apauga ar miesu, tām izauga nagi.
Un lelles uzgleznotais smaids pavērās, atklājot zobus, asus kā dunči.
Mazais Pīts sniedzās pēc tēla, bet lidojošais neradījums likās izgatavots no teflona: Mazā Pīta rokas slīdēja tam pāri, stumjot to sāņus gluži kā bakstot dzīvsudraba lodīti, bet nekad tai īsti nepieskaroties.
- Rokas ne, Mazais Pīts sacīja.
Lelles rokas saplaka, sačokurojās un pārvērtās dūmos.
- Pītij! Izbeidz, čukstēja Astrīda.
- Kas tas tāds? Sems noprasīja. Kas tas par neradījumu?
Astrīda neatbildēja. Pītij! Lodziņš. Lodziņš. Tas bija atslēgvārds, ar ko Astrīda centās Mazo Pītu nomierināt. Reizēm tas izdevās. Citreiz ne. Semam gan nelikās, ka Mazais Pīts patlaban būtu apbēdināts, viņš šķita itin vai apburts. Bija dīvaini redzēt Mazā Pīta parasti tik neizteiksmīgajā sejiņā šādu mundru, pat saprātīgu ieinteresētību.
Lelles mute atvērās. It kā tā grasītos runāt. Lelles acis bija pievērstas Mazajam Pītam. Negantas, naidpilnas acis.
- Nē, sacīja Mazais Pīts.
Mute aizcirtās. Tā atkal bija tikai uzgleznota svītra. Un ļaunās acis bālēja. Vairs tikai iegleznoti punktiņi.
Astrīda izdeva skaņu, kas atgādināja šņukstu, taču tūdaļ to apspieda. Piedod, viņa čukstus sacīja un spēcīgi uzsita Pītam pa plecu.
Efekts bija momentāns. Neradījums pazuda. Pīts nokrita, nostiepies visā garumā sakaltušajā zālē.
- Vai esi pārliecināta, ka vajadzēja… iesāka Sems.
Mazais Pīts bija spējīgs… nu, uz ko viņš bija spējīgs, patiesībā nezināja neviens. Taču gan Sems, gan Astrīda zināja, ka Mazais Pīts ir pats spēcīgākais no visiem IBJZ mutantiem daudzkārt spēcīgāks par pārējiem.
- Man viņš bija jāaptur, Astrīda drūmi sacīja. Kļūst aizvien ļaunāk. Tas sākas ar Nestoru. Tad rokas. Tad mute un acis. It kā tas censtos atdzīvoties. It kā… Viņa notupās līdzās Mazajam Pītam un piekļāva puisēnu sev klāt.
Sems skarbi palūkojās uz autobusiem. Atbilde uz prātā dzimušo jautājumu, vai Pīta “triks” tika pamanīts, bija bērnu plati ieplestās acis, pavērtās mutes un pie putekļainajiem logiem piespiestie deguni.
Edīlio tagad bija pilnībā pamodies un ātriem soļiem kātoja šurp.
Sems klusībā nolamājās. Vai kaut kas tāds ir noticis jau iepriekš, Astrīd?
Meitene izaicinoši izslēja zodu. Pāris reižu.
- Tev vajadzēja mani brīdināt.
- Kas tas… Kas tas bija, vecīt? Edīlio noprasīja.
- Pajautā Astrīdai, atcirta Sems.
Astrīda pasniedza brālītim viņa Game Boy un maigi uzcēla viņu kājās. Negribēdama sastapt Sema pārmetošo skatienu, viņa bija nolaidusi acis. Es nezinu, kas tas ir. Varbūt kaut kāds iedzīvināts murgs. Meitenes balsī skaidri jautās izmisuma nots.
- Lelle, neradījums, lai arī kas tas būtu bijis, teica Sems.
- Tā cīnījās ar Pītu, un Pīts cīnījās pretī. It kā tā censtos atdzīvoties.
- Jā, čukstus sacīja Astrīda.
Edīlīo bija vienīgais, kuram bija zināma ar Mazo Pītu saistītā vēsture. Tieši viņš bija atvedis no spēkstacijas videolenti, kurā bija iemūžināts kodolsprādziena mirklis, kad Mazais Pīts, kurš tur atradās kopā ar tēvu, neko nesaprazdams un panikas pārņemts, radīja IBJZ.
Edīlio uzdeva jautājumu, kas Semam bija prātā. Kāds cīnījās ar Mazo Pītu? jautāja Edīlio. Vecīt, kuram vai kam ir tāds spēks, lai tas varētu cīnīties ar Mazo Pītu?
- Mēs to nevienam nestāstīsim, Sems stingri paziņoja.
- Ja kāds jums ko jautās, sakiet, ka tā bijusi vienkārši kaut kāda…
- Kaut kāda…? jautāja Edīlio.
- Optiska ilūzija, Astrīda ierosināja.
-Jā, tas jau nu gan nostrādās, sarkastiski noteica Edīlio. Tad viņš paraustīja plecus. Bērniem ir daudz kas cits, par ko uztraukties. Izsalkušie neveltī daudz laika jautājumiem.
Ja cilvēki uzzinās, ka pie visa vainīgs Mazais Pīts… Ja tie uzzinās par viņa spēku… viņš vairs nebūs drošībā. Keins darīs visu, lai šo dīvaino mazo puisēnu sagūstītu, ja ne pat nogalinātu.
- Edīlio, sasēdini visus vienā autobusā. Sadabū pāris savu puišu un sāciet braukt pa apdzīvotajām ielām. Ejiet no mājas uz māju. Sadzeniet rokā, cik daudz bērnu vien varat. Savāc pilnu autobusu un tad ved viņus novākt melones vai kaut ko citu.
Edīlio izskatījās domīgs, tomēr atbildēja: Labi, mister Galvenais.
- Bet tu, Astrīd, nāc man līdzi. Sems devās prom, un Astrīda ar Mazo Pītu vilkās nopakaļ.
- Paklau, tikai nesāc tēlot nez kādu lielo un vareno! Astrīda no aizmugures nokliedzās.
- Es patiešām novērtētu, ja, notiekot kādai jaunai dīvainibai, tu man to darītu zināmu. Tas arī viss. Sems turpināja iet,
bet Astrīda satvēra viņu aiz rokas. Zēns apstājās, bažīgi lūkodamies apkārt, vai tuvumā nav kāda, kurš varētu noklausīties.
- Kas tad man bija tev jāsaka? Astrīda čukstus vaicāja. -Jāpavēsta par Mazā Pīta halucinācijām? Par to, ka viņš lidinās virs zemes? Ko tu ar to iesāktu?
Sems pacēla rokas nomierinošā žestā. Tomēr dusmas balsī nebija mazinājušās. Es tikai cenšos visu kaut cik saturēt rāmjos, vai saproti? Jūtos tā, it kā es spēlētu spēli, kuras noteikumi nemitīgi mainās. Šodienas noteikumi, piemēram, ir tārpi slepkavas un halucinācijas izraisoši piecgadnieki. Lai ari šajā sakarā neko nevaru pasākt, tomēr labāk ir turēt acis vaļā.
Astrīda sāka kaut ko teikt, bet aprāvās. Lai nomierinātos, viņa pāris reižu dziļi ievilka elpu. Tad jau nosvērtākā tonī sacīja: Sem, man likās, ka uz taviem pleciem jau tā gulstas pietiekami daudz. Esmu par tevi noraizējusies.
Sems nolaida rokas gar sāniem. Saplaka arī viņa balss. Ar mani viss ir labi.
- Nav vis, Astrīda iebilda. Tu neizgulies. Tev neatliek ne minūte, ko veltīt sev pašam. Tu jūties vainīgs par visu, kas noiet greizi. Tu nemitīgi baiļojies.
-Jā, es patiešām baiļojos, viņš piekrita. Pagājušonakt mums bija darīšana ar puisi, kurš nobendēja un apēda kaķi. Par to stāstīdams, viņš visu laiku raudāja. Šņukstēja. Tam zēnam patīk kaķi. Viņam pašam kādreiz bijis kaķis. Taču viņš esot bijis tik loti izsalcis, ka noķēris to dzīvnieciņu un…
Semam nācās aprauties. Viņš iekoda sev lūpā un centās nokratīt izmisumu, kas gāzās pāri kā lavīna. Astrīd, mums neizdodas. Mums neizdodas. Visi ir… Viņš lūkojās meitenē un juta draudošās asaras. Cik vēl atlicis līdz brīdim, kad bērni ne tikai nogalinās kaķus, bet… darīs vēl ko ļaunāku?
Tā kā Astrīda neatbildēja, Sems teica: Jā, tad nu es patiešām baiļojos. Palūkojies uz laukumu! Kā te izskatīsies pēc divām nedēļām? Ja kaut ko neizdomāsim, pēc divām nedēļām te būs kā Dārfūrā. Un pēc trim nedēļām? Man pat negribas par to domāt.
Viņš pagriezās, lai dotos uz biroju, bet uzskrēja diviem zēniem, kuri aizgūtnēm kliedza viens uz otru. Tie bija brāļi Eltons un Daltons. Izskatījās, ka tie strīdas jau labu bridi.
Normālos apstākļos tas nebūtu nekas īpašs strīdi mēdz uzliesmot šad un tad, bet abiem zēniem uz pleciem karājās automāti. Sems dzīvoja nemitīgās bailēs, ka kāds no Edīlio kareivjiem ar savu ieroci varētu pastrādāt kaut ko stulbu. Ar šaujamieročiem apbruņoti desmit, vienpadsmit, divpadsmit gadus veci puikas nebija gluži tas pats, kas Amerikas Savienoto Valstu armija.
- Kas tad nu? Sems viņiem uzkliedza.
Daltons apsūdzēdams norādīja ar pirkstu uz brāli. Viņš nozaga manas Junior Mints.