Piparmētru dražeju pieminēšana lika Sema vēderam ierūkties.
- Tev bija… Viņam nācās aizgaiņāt domas par saldumiem. Saldumi! Kā Daltonam bija izdevies slepus saglabāt īstus saldumus? Tieciet galā paši, noteica Sems un turpināja savu gaitu. Piepeši viņš apstājās. Pagaidiet bridi! Vai jums patlaban nevajadzēja atrasties spēkstacijā?
- Nē, atbildēja Eltons. Mūsu maiņa bija pagājušonakt. Mēs šorīt atgriezāmies. Un es tās stulbās Junior Mints nemaz neņēmu. Es pat nezināju, ka viņam tās ir.
- Kurš tad tās paņēma? brālis karsti iebilda. Es apēdu katrā maiņā pa divām. Vienu no sākuma, otru beigās. Vakar vakarā, tur nokļuvis, es vienu apēdu un izskaitīju atlikušās. Bija palikušas septiņas. Bet šorīt, kad gāju pakaļ nākamajai, kastīte bija tukša.
- Vai tev neienāca prātā, ka tas varēja būt kāds cits no sargkareivjiem? jautāja Sems.
- Nē, atbildēja Daltons. Hetere B. un Maiks Dž. bija sargbūdā. Un Džošs visu laiku gulēja.
- Kā to saprast visu laiku gulēja? sašuta Sems.
Brāļi pārmija vainīgus skatienus. Daltons paraustīja plecus.
- Reizēm Džošs guļ. Tas nav nekas īpašs ja kas atgadītos, viņš uzmostos.
- Vai tad Džošs nepieskata novērošanas kameras?
- Viņš apgalvo, ka tajās nekas neesot redzams. Nekad nekas nenotiek. It kā ceļš un kalni, un stāvlaukums, un viss pārējais būtu tikai fotogrāfijas.
- Mēs gan bijām nomodā, taisnojās Eltons. Nu, pa lielākai daļai.
- Pa lielākai daļai. Cik liela tad ir tā “lielākā daļa”? Atbildi Sems tā arī nesagaidīja. Ejiet. Ejiet vien. Un beidziet strīdēties. Tev tik un tā nepienācās slēpt pārtiku, Dalton. Tā tev ari vajadzēja. Viņam ļoti gribējās pajautāt, kur puika atradis šos saldumus, un noskaidrot, vai tur nav palicis vēl, bet tas nebūtu pareizi. Tas būtu slikts piemērs.
Bet, domāja Sems, ja nu tie saldumi tomēr vēl kaut kur pastāv? Kaut kur? Kaut kur IBJZ?
Edīlio autobuss izkustējās no vietas. Tajā bija ari Elēna, un Sems prātoja, vai Edīlio nevajadzētu apturēt un paķert līdzi šos abus savus zaldātiņus, padarot tos šodien par laukstrādniekiem.
Sems varēja iztēloties ainas, kas norisināsies vai pie katras mājas. Činkstēšana. Gaušanās. Bēgšana. Bērni, kuri tiks sasēdināti autobusā, kurnēs, negribēdami stundām ilgi līkņāt karstajā saulē, un viņu darbs, novācot augļus, būs paviršs un mazražīgs.
Prātā iešāvās E. Z. Tārpi. Alberts, lai pārbaudītu Hovarda apgalvojumu, ka Orks esot neievainojams, šorīt bija aizvedis viņu uz kāpostu lauku. Jācer, ka tas apstiprināsies.
Piepeši Semam iešāvās prātā, ka tārpi varētu būt paplašinājuši savu teritoriju. Bet tad viņš sevi nomierināja: ja arī tie ir izpletušies, tad ne jau līdz meloņu laukam. To no kāpostiem šķīra vesela jūdze.
Un, ja esi tārps, jūdze ir visnotaļ vērā ņemams attālums.
- Alu! noaurojās Orks.
Alberts pastiepa Hovardam sarkanzilu alus skārdeni. Budveizers. Tā Albertam bija visvairāk, un Orks nelikās īpaši pieķēries kādai konkrētai markai.
Hovards atrāva vāku un, atliecies atpakaļ, izbāza skārdeni pa vadītāja puses logu. Orks, viņiem braucot pa grambaino zemesceļu, to kāri pakampa.
Orks sēdēja pikapa kravas kastē. Viņš bija pārlieku milzīgs, lai ietilptu šaurākā vietā, proti kabīnē. Pie stūres bija Hovards. Alberts, sēdēdams priekšējā sēdekli, bija piespiests pie ietilpīga polistirēna dzesētāja. Uz dzesētāja vīdēja Kalifornijas Universitātes logo, un tas bija pilns ar alu.
-Vai zini, toreiz, senajās dienās, mums būtu vajadzējis vairāk biedroties, Hovards teica Albertam.
-Toreiz, senajās dienās, tu nemaz nezināji, ka es eksistēju, attrauca Alberts.
- Ko? Liecies mierā, vecīt! Mēs visā skolā bijām kā divpadsmit brāļi, un es vienu no tiem biju pamanījis?
- Tas, ka mums ir vienāda ādas krāsa, Hovard, vēl nepadara mūs par draugiem, vēsi atteica Alberts.
Hovards iesmējās. Jā, tu jau vienmēr biji zubrītājs. Pārāk daudz lasīji. Pārāk daudz domāji. Reti kad izklaidējies. Mazs, rātns ģimenes puisītis, ar ko mammai lepoties. Bet tagad, paskat tik: IBJZ tu esi liels vīrs.
Alberts izlikās to nedzirdam. Viņš nevēlējās gremdēties atmiņās. Pilnīgi droši, ka ne kopā ar Hovardu, un patiesībā ne ar vienu. Vecā pasaule bija prom un pagalam. Alberta skatiens bija pilnibā vērsts nākotnē.
Hovards, itin kā nolasījis viņa domas, sacīja: Tu mūždien kaut ko plāno, vai ne? Tu zini, ka tas tā ir. Tu esi līdz ausīm biznesā.
- Esmu tāds pats kā visi citi: domāju, kā izdzīvot, sacīja Alberts.
Hovards atbildēja aplinkus. Vai zini, kā es uz to raugos? Ir Sems barvedis. Tas nav apstrīdams. Astrīda un Edīlio? Viņi
ir kaut kas tikai tāpēc, ka ir Sema komandā. Bet tu, vecīt, tu pats esi kaut kas.
- Kas tad es esmu? Alberts, saglabādams bezkaislīgu toni, jautāja.
- Tavā vadībā strādā divi duči bērnu, vecīt. Tu esi pie pārtikas sadales. Tikai starp mums es zinu, ka tev kaut kur ir nobēdzināti pārtikas krājumi.
Alberts pat acu nepamirkšķināja. Ja jau reiz man ir slepeni pārtikas krājumi kā tad nākas, ka esmu tik izsalcis?
Hovards iesmējās. Tāpēc, ka tu esi gudrs, mazs, tālredzīgs zellis lūk, kāpēc. Bet es arī esmu gudrs. Savā ziņā.
Alberts neko neteica. Viņš zināja, kurp tiek tēmēts. Un netaisījās izlikt visu Hovardam.
- Mēs abi esam gudri. Un esam brāļi šajā tik ļoti baltajā pilsētiņā. Tev ir pārtika. Man Orks. Viņš pamāja ar īkšķi uz briesmoņa pusi. Pienāks laiks, kad tev, lai īstenotu visu, ko esi ieplānojis, un sasniegtu savus godkārīgos mērķus, būs vajadzīgi muskuļi.
Alberts, gribēdams raidīt skaidru un nepārprotamu signālu, pagriezās ar seju pret blakussēdētāju. Hovard?
-Jā?
- Esmu uzticams Semam.
Hovards atgāza galvu un iesmējās. Ak, vecīt, es taču tevi tikai ķircinu. Mēs visi esam viņam uzticami. Semam lāzerus raidošajam sērfotājam.
Viņi bija sasnieguši nāvējošo mūdžu apsēsto kāpostu lauku. Hovards nobremzēja un izslēdza motoru.
- Alu! noaurojās Orks.
Alberts pasniedzās dziļāk dzesētājā; roka atdūrās pret ledusūdeni. Viņš pasniedza kārbu Hovardam. Nākamā tikai tad, kad viņš būs kaut cik padarījis.
Hovards pasniedza to tālāk Orkam.
Orks nobļāvās: Atver to, stulbeni! Tu zini, ka es nevaru atvērt vāku.
Hovards paņēma kārbu atpakaļ un to atvēra. Skaņa bija tāda pati, kā atverot limonādi, tikai šī izdalīja skābu smaku.
- Atvaino, Ork, noteica Hovards.
Satvēris alus kārbu savā ķegļu bumbas lieluma dūrē, Orks salēja tās saturu sev rīklē.
Orka pirksti bija pārāk lieli, lai spētu darboties ar kaut ko smalku. Katrs pirksts bija kā košera salami. Katra locītava gan pēc izskata, gan aptaustot likās sastāvam no slapjiem oļiem. Pelēki akmeņi, kas strīķējās cits gar citu.
Viss viņa ķermenis, izņemot nīgro muti un dažas kvadrātcollas kakla un kreisā vaiga, bija klāts ar tiem pašiem glumajiem, pelēkajiem oļiem vai sastāvēja no tiem. Orks arī agrāk bija padevies augumā, taču nu viņš bija tapis vēl par pēdu garāks un vairākām pēdām platāks.
Pati nejaukākā viņā likās tieši niecīgā cilvēciskā daļiņa. It kā kāds būtu izcirtis dzīvam cilvēkam miesu un pielīmējis to pie akmens skulptūras.
- Vēl vienu, noņurdēja Orks.
- Nē, Alberts stingri atteica. Vispirms palūkosim, vai tu patiešām vari tikt ar to galā.
Orks pārsvempās pār auto kravas kastes malu un izslējās kājās. Alberts juta, kā sašūpojas un nodreb visa mašīna. Orks apgāja tai apkārt un, pienācis pie durvīm, piespieda savu pretīgo seju pie loga, liekot Albertam atrauties un pieplakt pie dzesētāja.