- Es pats varu paņemt alu, pavēstīja Orks. Tu man neko nevari padarīt.
- Vari jau, vari, Alberts piekrita. Bet tu apsolīji Semam.
Pagāja brīdis, līdz Orks to sagremoja. Viņš bija gauss un
truls, tomēr ne tik truls, lai nesaprastu šajos vārdos ietvertos draudus. Izsaukt Sema dusmas Orkam negribējās.
- Labi. Palūkošu, kas tie tādi par tārpiem. Orks skaļi atraugājās un aizslāja uz lauka pusi. Viņš, kā jau parasti, bija ģērbies ļoti raupji darinātos audekla šortos. Alberts sprieda,
ka tos savam draugam pašuvis Hovards. Tāda izmēra bikses vai krekli, kādi bija vajadzīgi Orkam, nepastāvēja.
Brīdī, kad Orks spēra soli uz lauka, Hovards aizturēja elpu. To pašu darīja arī Alberts. Atmiņas par E. Z. bojāeju līdz pat katram pretīgākajam sīkumam bija neizdzēšami iespiedušās Alberta smadzenēs.
Uzbrukums bija tūlītējs.
Tārpi izšāvās no zemes, neiespējamā ātrumā uzklupa Orka akmens kājām un metās virsū viņa nedabiskajai miesai.
Orks apstājās un brīdi blenza uz šiem radījumiem.
Tad viņš, oļiem čīkstot, lēni pagriezās pret Albertu un Hovardu un sacīja tiem: Mazliet tā kā kutina.
- Noplūc kāpostgalvu! Hovards iedrošinādams uzsauca.
Orks pieliecās, iegrūda savus akmens pirkstus zemē un
izrāva kāpostgalvu. Kādu mirkli aplūkojis guvumu, viņš iesvieda to furgonā.
Alberts atvēra mašīnas durvis un piesardzīgi pieliecās pie kāpostgalvas. Zemē labāk tomēr nekāpt. Pagaidām vēl ne. Līdz viņi varēs būt pilnīgi droši.
- Hovard, man vajadzīga nūja vai kaut kas tamlīdzīgs, sacīja Alberts.
- Kādam nolūkam?
- Gribu pabakstīt to kāpostgalvu un pārliecināties, vai tajā nav tārpa.
Uz lauka tārpi turpināja uzbrukumu radījumam, kura akmens miesa lauza tiem zobus. Norāvis vēl trīs kāpostgalvas, Orks stampāja atpakaļ.
Tārpi viņam nesekoja. Lauka malā tie noslīdēja no Orka kājām un salīda atpakaļ zemē.
- Alu! paģērēja Orks.
Alberts viņam to iedeva.
Diez kā Semam veicas ar bērnu sapulcināšanu darbam uz lauka, viņš prātoja. Baidos, ka ne visai labi, Alberts pie sevis nomurmināja.
Pārtikas problēmas risinājums taču bija tik vienkāršs: patiesi fermām bija vajadzīgi fermeri. Un fermeriem bija vajadzīga motivācija. Viņiem bija jāsaņem samaksa. Kā ikvienam. Ļaudis neveic darbus vienkārši tāpēc, ka tas ir pareizi; viņi to dara naudas dēļ, ienākumu dēļ. Taču Sems ar Astrīdu bija pārāk nesaprātīgi, lai to redzētu.
Nē, ne jau nesaprātīgi, Alberts pats sevi izlaboja. Tikai pateicoties Semam, viņi visi patlaban nebija Keina varā. Sems bija lielisks. Un Astrīda, iespējams, bija gudrākais cilvēks visā IBJZ.
Taču dažās jomās arī Alberts bija gana gudrs. Galu galā viņš bija piespiedis sevi izglītoties, sēžot tumšajā, putekļainajā bibliotēkā un lasot grāmatas, no kurām plakstiņi kļuva smagi.
- Manam draugam itin drīz būs vajadzīgs vēl viens alus, aizsedzis ar plaukstu muti, lai apslēptu žāvas, pavēstīja Hovards.
- Tavs draugs dabūs alus kārbu par katrām simt novāktajām kāpostgalvām, pavēstīja Alberts.
Hovards uzmeta viņam negantu skatienu. Vecīt, tu izturies tā, it kā būtu to pircis par savu naudu.
- Nu nē, noteica Alberts. Šīs alus kārbas ir kopienas īpašums. Patlaban. Bet maksa tik un tā ir viena par simtu.
Turpmākās divas stundas Orks plūca kāpostus. Un dzēra alu. Hovards spēlēja kaut kādu spēli savā plaukstdatorā. Alberts domāja.
Hovards nekļūdījās: kopš dienas, kad Alberts iegāja pamestajā makdonaldā un sāka tur cept hamburgerus, viņš bija daudz domājis. Līdz ar to viņam bija ievērojams stāvoklis kopienā. Un Pateicības dienas mielasts, ko Alberts bija noorganizējis un novadījis bez aizķeršanās, pat bija padarījis viņu par tādu kā mazu varoni. Viņš, protams, nebija Sems Sems bija tikai viens. Viņš nebija pat Edīlio vai Braiena; Alberts nelīdzinājās lielajiem varoņiem tajā šausmīgajā kaujā starp Keina ļaudīm un Perdidobīčas bērniem.
Bet šajā brīdī Alberts par to nedomāja. Viņš prātoja ko citu: par tualetes papīru un baterijām.
Piepeši Orks iekliedzās.
Hovards izslējās. Nākamajā mirklī viņš jau bija izlēcis no mašīnas.
Alberts sastinga.
Orks kliedza, pļaukādams sev seju savas sejas atlikušo cilvēcisko daļu.
Hovards skriešus metās pie drauga.
- Hovard, nē! iesaucās Alberts.
- Tie tikuši viņam klāt, tie tikuši viņam klāt! Hovards šausmās kliedza.
Orks vēl brīdi grīļodamies cīnījās, tad skriešus metās uz mašīnu. Viņa varenās akmens pēdas atstāja zemē sešas collas dziļus iespiedumus.
Un tārpi bija Orkam uz sejas.
Tie bija viņa sejā.
Atstampājis līdz lauka malai, viņš smagi nokrita drošajā teritorijā.
- Palīdzi man! Hovard, vecīt, palīdzi man! kliedza Orks.
Nokratījis no sevis sastingumu, Alberts metās skriet. Tuvumā kļuva redzams, ka tārps ir tikai viens, bet mūdža melnā čūskas galva bija iegrauzusies Orka sārtajā miesā, tā urbās viņa vaigā.
Alberts varēja saskatīt sīkas lāpstveida kājiņas, kas palīdzēja tārpam ierakties miesā.
Orks, sakampis dūrē mūdža asti, rāva to no visa spēka. Bet tārps neļāvās. Orks rāva tik stipri, ka likās līdz ar tārpu viņš izraus savas pēdējās dzīvās miesas atliekas, ko no visām pusēm ieskāva akmens āda.
Pieķērās arī Hovards. Raudādams un lamādamies viņš rāva par spīti briesmām, kas draudētu viņam pašam, ja tārps no Orka pārsviestos uz viņu.
- Kod to nost! uzsauca Alberts.
- Mēle! Mana mēle! ievaimanājās Orks. Viņa runu kropļoja vēl collu dziļāk vaigā ielīdušais tārps.
- Kod to nost, Ork! kliedza Alberts. Tad viņš nometās uz ceļiem un no visa spēka ieblieza Orkam pa apakšžokli.
Tas bija kā triekt dūri mūra sienā.
Alberts iekliedzās un nokrita augšpēdus. Viņš bija pārliecināts, ka ir salauzis roku.
Orks pārstāja kliegt. Viņš atvēra muti un līdz ar pamatīgu siekalu un asiņu šļuku izspļāva tārpa galvu.
Tārpa pārējā daļa nokrita zemē. Orks to samina.
Viņa sejā bija collu liels caurums.
Asinis plūda lejup pa vaigu un, sasniedzot akmens miesu, izzuda kā lietus izkaltušā zemē.
- Tu man iesiti, Orks, skatīdamies uz Albertu, truli noteica.
- Brālis izglāba tev dzīvību, Ork, sacīja Hovards. Brālis tikko izglāba tev dzīvību.
- Laikam būšu salauzis roku, teica Alberts.
- Alu, norūca Orks.
Hovards steidzās paklausīt.
Orks atgāza galvu un spieda kārbu, līdz tai atsprāga vaļā vāciņš. Dzeltenais šķidrums, izšāvies no skārdenes, iešļācās viņam mutē.
Vismaz puse no iedzertā, sārti putojot, izplūda ārā pa asiņaino caurumu vaigā.
DESMITĀ NODAĻA
81 STUNDA, 17 MINŪTES
- Viņa bija manos sapņos, manā galvā. Es viņu redzēju, pavēstīja Dreiks.
- Tu esi pazaudējis to prāta mazumiņu, kas tev vēl bija, attrauca Diāna.
Viņi bija ēdamzālē. Neviens neēda. Maltītes Koutsā bija sarukušas līdz dažām produktu kārbām, kas tika pasviestas bērnu bariņam, lai viņi ap tām stīvētos. Bija bērni, kuri, lai mazinātu izsalkuma mokas, ēda vārītu zāli.
Pamestajā, atbalsīm pilnajā, izpostītajā ēdamzālē atradās Keins, Dreiks, Vabole, Diāna un meitene, kura sevi dēvēja par Orsiju.