Meitenei varēja būt gadu divpadsmit, sprieda Diāna.
Diāna bija pamanījusi svešinieces skatienu. Meitenes acīs, protams, bija bailes viņu, līdzko Vabole atgriezās no spēkstacijas, bija atvilcis šurp neviens cits kā Dreiks. Bet tas nebija viss: šī meitene Orsija lūkojās Diānā tā, it kā viņu pazītu.
Šis skatiens nebija tīkams. Un Orsijas sejas izteiksme izsauca Diānai ledainas tirpas.
- Līdz šim nekad nebiju viņu redzējis, bet tad pēkšņi ieraudzīju sapnī, Dreiks ļauni pašķielēja uz meiteni. Tad es pamostos un redzu viņu slapstāmies apkārt.
Diānai šķita neparasti atrasties vienā telpā ar Dreiku un nebūt galvenajam viņa naida objektam.
- Labi, Dreik, ierunājās Keins. Mēs sapratām. To, ka tu esi traks, es tev tiku teicis, pirms vēl sākās visa ši jezga. Nu… Viņš gurdeni pamāja ar roku Diānai. Nolasi viņu, Diāna! Palūkosimies.
Diāna piegāja pie meitenes, kura raudzījās viņā ar baiļpilnu, bet caururbjošu skatienu, un nostājās viņai pretī.
- Nebaidies. Nebaidies no manis, teica Diāna. Es tikai bridi paturēšu tavu roku.
- Kas noticis? Kāpēc neviens man neko nesaka? Kur ir visi pieaugušie? Kur jūsu skolotāji? Orsijas trīsošā balss radīja iespaidu, ka viņa vienmēr bijusi nervoza un vienmēr tāda būs.
- Mēs to dēvējam par IBJZ. Izmešu Bedres Jaunatnes Zona, atbildēja Diāna. Tu taču būsi kaut ko dzirdējusi par to negadījumu spēkstacijā toreiz, pirms gadiem? Par Izmešu Bedri?
- Ei, Keins tev lika viņu nolasīt, nevis pasniegt viņai vēstures stundu! uzbļāva Dreiks.
Diāna gribēja atcirst pretī, bet Orsijas sejas izteiksme, pret Diānu vērstais skatiens, kurā šausmas bija sajaukušās ar žēlumu, rosināja nemieru. It kā Orsijai par Diānu būtu zināms kaut kas tāds, kas… It kā viņa būtu ārste, kas, uzstādījusi fatālu diagnozi, vēl arvien nevar sadūšoties to atklāt. Diāna saņēma Orsijas roku.
Līdzko Diāna bija to satvērusi, viņa jau zināja Orsijas spēka līmeni. Jautājums bija, vai teikt Keinam patiesību. Keina pasaulē pastāvēja tikai divas iespējamās mutantu kategorijas: bezierunu padevīgie un tie, no kuriem jāatbrīvojas.
Labi vismaz, ka šai svešiniecei nebija četras strīpiņas. Ja tas tā būtu, Keins Orsiju nodotu Dreika rīcībā Diāna par to īpaši nešaubījās.
- Nevelc garumā, uzrūca Dreiks.
Diāna palaida meitenes roku vaļā. Nelikdamās ne zinis par Dreiku, viņa sacīja Keinam: Viņai ir trīs strīpiņas.
Keins dziļi ieelpoja un, atslīdzis pret atzveltni, nopētīja pārbiedēto svešinieci. Pastāsti man par savu spēku. Saki man taisnību, izstāsti visu, un tev nekas nenotiks. Ja tu man melosi, es zināšu, ka nevaru tev uzticēties.
Orsija uzlūkoja Diānu tā, it kā viņa būtu draudzene. Dari, ko viņš tev saka, Diāna mudināja.
Orsija sakļāva pirkstus. Viņa sēdēja sagumušiem pleciem, pievilkusi ceļus pie zoda, kā cenzdamās sarauties vēl mazāka.
- Tas sākās pirms kādiem, nu, varbūt pieciem mēnešiem. Galvenokārt naktīs. Es domāju, ka esmu sajukusi prātā. Nezināju, no kurienes tas rodas. Mana galva pildījās ar dažnedažādām bildēm un reizēm arī ar skaņām. Tur bija sarunas, cilvēku sejas un dažādu vietu uzzibsnījumi. Reizēm tie bija pavisam īsi, tikai dažas sekundes. Bet dažkārt ilga pat pusstundu. Ainas sekoja cita citai: cilvēki, kurus vajāja, cilvēki, kuri krita, cilvēki, kuri, nu, zināt… nodarbojās ar seksu un tādā garā.
Viņa nokaunējusies palūkojās lejup uz saviem sažņaugtajiem pirkstiem.
-Jā, mēs zinām, ka tu esi pats naivums un nevainība, noņirdzās Dreiks.
- Kā tu saprati, ka redzi citu cilvēku sapņus? apjautājās Diāna.
- Tas notika tikai naktīs, atbildēja Orsija. Un tad kādu nakti es redzēju patiesi dzīvu sapni: sievietes seju, tādu skaistu, sarkanmatainu sievieti. Bet viņas pašas vēl nebija pat ne tuvumā. Viņa ieradās tikai nākamajā rītā. Dzīvē es viņu līdz tam nebiju redzējusi, tikai viņas vīra sapnī. Tā es arī to uzzināju.
-Tātad visu šo laiku tu sabiji mežā? Tu noteikti juties vientuļa. Ņemdams talkā savas pievilcības atliekas, Keins piespieda sevi mazliet pasmaidīt, tādējādi liekot meitenei justies brīvāk.
Orsija pamāja ar galvu. Pie vientulības esmu pieradusi.
- Kā tev padodas glabāt noslēpumus? Diāna apjautājās. Viņa lika savai balsij skanēt nepiespiesti, taču cieši lūkojās
Orsijai acīs, cerot, ka viņa izlasīs Diānas skatienu un sapratīs, cik lielas briesmas viņai draud.
Orsija samirkšķināja acis. Viņa it kā grasījās kaut ko teikt, tad atkal samirkšķināja. Es nevienam neesmu stāstījusi, ko redzēju, atbildēja Orsija.
- Visnotaļ interesants jautājums, Diāna, noteica Keins.
Diāna paraustīja plecus. Labam spiegam jābūt diskrētam.
Tā kā Keins neizrādīja nekādu entuziasmu, Diāna aši turpināja: Manuprāt, tu domā tieši par to. Mums ir Vabole, kas var šur tur ielavīties un varbūt noklausīties kādu sarunu. Un Orsija spēj iekļūt cilvēku sapņos. Redzot, ka Keina sejas izteiksme ir un paliek skeptiska, Diāna piebilda: Nez par ko sapņo Sems?
- Izslēgts, sacīja Dreiks. Pilnīgi izslēgts. Tu dzirdēji, ko viņa teica. Viņa iekļūstot visu to cilvēku sapņos, kuri ir kaut kur tuvumā. Tas nozīmē, ka viņa iekļūs ari mūsu galvā. Pilnīgi izslēgts.
- Šaubos, Dreik, vai Orsija vēlas redzēt kaut daļiņu no taviem sapņiem, sacīja Diāna.
Dreiks attina savu roku un zibens ātrumā apšāva to apkārt Orsijai, kura iekunkstējās un sastinga. Es viņu atvedu uz šejieni. Tātad viņa pieder man. Es tad arī nolemšu, kas ar viņu notiks.
- Ko tad tu gribi ar viņu darīt? jautāja Diāna.
-Vēl nezinu, pasmīnēja Dreiks. Varbūt izcepšu un apēdīšu. Gaļa paliek gaļa, vai ne?
Diāna uzlūkoja Keinu, cerēdama ieraudzīt viņa sejā kaut niecīgāko pretīguma grimasi apliecinājumu tam, ka nu jau Dreiks ir aizgājis par tālu. Bet Keins, itin kā apsvērdams Dreika paziņojumu, tikai pamāja ar galvu.
- Vispirms noskaidrosim, kāds ir viņas diapazons, ja? Orsij, cik tuvu gulētājam tev jāpieiet, lai iekļūtu viņa sapnī?
Orsija, bailēs drebēdama, izmocīja atbildi: Nu, kā… kā… kā no reindžera stacijas līdz tuvākajai nometnei.
- Cik liels ir šis attālums?
Orsija mēģināja paraustīt plecus, bet Dreiks, izmantojot izdevību ar katru viņas izelpu savilkt savu spirāli ciešāk, bija sažņaudzis meiteni kā pitons. Varbūt kādas divsimt pēdas, atbildēja Orsija.
- Mošes būda, sacīja Diāna. Tā atrodas divtik tālu no skolas teritorijas.
- Es teicu: nē, draudēja Dreiks. Viņa bija manā galvā.
- Mums tāpat ir zināms, ka tajā ir viena vienīga miskaste, izmeta Diāna.
- Tas nav solīdi, Kein, pārmeta Dreiks. Tu esi mans parādnieks. Es esmu tev vajadzīgs. Tāpēc nekaitini mani.
- Ko? Nekaitināt tevi? pārjautāja Keins. Nu jau Dreiks bija pāršāvis pār strīpu.
Keins pielēca kājās, apgāžot krēslu, uz kura bija sēdējis, un pacēla abas rokas izvērstām plaukstām. Vai tiešām tu vēlies mani izaicināt, Dreik? Es tevi varu izspert cauri sienai, pirms tu pagūsi notīties nost no tā skuķa.
Dreiks sarāvās. Viņš vēra muti, lai atbildētu, taču tāda iespēja viņam netika dota. Keina miers vienā mirklī bija zudis, dodot vietu zvērojošam niknumam.
- Tu, stulbais rīkļurāvēj! kliedza Keins. Tu varbūt iedomājies, ka spēj mani aizstāt? Iedomājies, ka tad, ja es būšu izgājis no ierindas, tu būsi tas, kurš dosies uz ieleju un spēs iznīcināt Semu un pārējos? Tu nevarēji tikt galā pat ar Orku! Tu neesi nekas! šķaidīdams siekalas, kliedza Keins. Mute bēra vārdus tik ātri cik vien iespējams, tomēr arī ar to bija par maz, lai pilnībā izgāztu viņā verdošās dusmas.