No Dreika cietās sejas bija nozudusi pēdējā asins lāsīte. Acis kvēloja naidā, roka raustījās tā, ka gandrīz nebija valdāma. Izskatījās, ka dusmas viņu nosmacēs.
- Es esmu smadzenes! kliedza Keins. Es esmu smadzenes! Es esmu smadzenes un spēks, īstenais spēks! Četras strīpiņas! Es tāds esmu vienīgais! Vienīgais! Es! Kā tu domā, kāpēc Tumsa trīs dienas noturēja mani pie sevis? Kā tu domā… Tev varbūt liekas, ka tas ir tikai manā… manā…
Tad Keina balsi notika negaidīta pārmaiņa. Kādu sekundi šķita, it kā viņš šņukstētu, nevis vārītos dusmās. Pieķēris pats sevi, Keins smagi norīstījās un izlīdzināja balsi. Pēkšņi juzdamies nestabils, viņš, lai noturētos kājās, pieķērās pie krēsla atzveltnes.
Tajā brīdī viņš pamanīja pazemojošo žēlumu Diānas acīs, kā arī nenoliedzami salto haizivs triumfu Dreika sejā.
Keins ieaurojās. Tas bija nesakarīgs, neprātīgs rēciens. Viņš izstiepa rokas, mērķēdams lejup, abās pusēs Dreikam.
Atskanēja apdullinošs grāviens, kas plēsa pušu ausis. Akmeņi plaisāja, grīda eksplodējot raidīja sašķīdušu flīžu un mālainas zemes geizeru.
Akmeņu un gruvešu stabs, uzšāvies gaisā, ietriecās jau tā krietni cietušajās griestu velvēs un pēc tam gāzās lejup kā sīku akmentiņu lietus. Keina rēciens pa to laiku bija apklusis.
Vienīgā skaņa bija birstošo gruvešu netīri ritmiskā pakšķēšana.
Keins truli blenza.
Truli.
Tas turpinājās pārāk ilgi. Taču neviens neuzdrošinājās kaut ko sacīt. Tad, itin kā būtu iedarbināts kāds neredzams slēdzis, Keina sejas izteiksme atkal kļuva cilvēciska. Viņš pat tā kā pasmaidīja.
- Mēs to skuķi varam izmantot, Dreik, Keins gluži mierīgā balsī sacīja un tūlīt pat vērsās pie Orsijas: Mēs taču to varam, vai ne? Mēs varam tevi izmantot? Tu taču darīsi visu, ko tev teikšu? Un klausīsi tikai mani?
Orsija centās pateikt “jā”, taču nespēja izdvest pat čukstu, tāpēc sparīgi pamāja ar galvu.
- Labi. Jo, ja man par tevi būtu kādas šaubas, Orsij, es tevi atdotu Dreikam. Un to tu nepavisam negribi.
Keins nokausēts saguma. Neteicis vairs ne vārda, viņš steberēja uz durvīm.
Lana papliķēja sava suņa Patrika biezo apkakli. Ejam?
Patriks izdeva klusu smilkstu, kas nozīmēja: “Ko vēl kavējies ātrāk taču!”
Lana piecēlās un palūkojās uz elastīgo lenti, ar ko bija piestiprinājusi pie rokas iPod. Viņa pārliecinājās, ka spilgti dzeltenās radioaustiņas ir vietā standarta austiņām viņas ausis bija par mazu.
Lana palaida “skrienamo” dziesmu sarakstu. Tikai tagad viņa, protams, neskrēja. Skriešana padarīja izsalkumu teju vai neizturamu. Tagad meitene vienkārši gāja. Un ne tik tālu, cik savulaik bija skrējusi.
Senajās dienās, pirms IBJZ, viņa neko tādu nedarīja. Bet tagad jau daudz kas bija mainījies. Nekas tā neveicina vēlmi uzturēt sportisko formu kā joņošana cauri tuksnesim bez ūdens un bez sajēgas, kurp doties, galu galā nokļūstot zibensātra koijotu bara gūstā.
Lanai patika sākt gājienu klusumā. Patika dzirdēt savu krosa kurpju soļus, uz tepiķiem izklātās viesnīcas grīdas gandrīz nesaklausāmus un pēc tam uz asfalta iepriecinoši skaļus.
Lanas ceļš sākās pie “Virsotnes” parādes durvīm. Tās bija automātiskas un joprojām darbojās. Likās dīvaini patiešām dīvaini pēc visa šī laika -, ka sensoram, lai plaši atvērtu durvis uz ārpasauli, pacietīgi jāgaida signāls.
Atstājusi “Virsotni”, Lana varētu doties lejup uz pilsētas pludmali. Tad pa īsāko ceļu cauri pilsētai, tomēr turoties pa gabalu no laukuma, nokļūt uz šosejas un, noslēdzot apli, atgriezties “Virsotnē”. Ja tikai izsalkums nebūs viņu pārlieku novājinājis. Tādā gadījumā viņa veiks saīsinātu maršrutu.
Lana zināja, ka nav prātīgi nevajadzīgi dedzināt kalorijas. Taču meitene nespēja piespiest sevi apstāties. Apstāties, pavadīt dienu, guļot gultā, tas nozīmētu padoties. Lanai šī doma par padošanos nebija pieņemama. Galu galā viņa nebija padevusies ne sāpēm, ne Barvedim. Nedz arī Tumsai.
Es nemēdzu padoties, Lana sev teica.
Nāc pie manis. Tu man esi vajadzīga.
Nokļuvusi aiz “Virsotnes” pievedceļa un pagriezusies lejup pa nogāzi, Lana piespieda pirkstu pie iPod skārienjutīgā ekrāna, un tūdaļ atskanēja Death Cabfor Cutie dziesma.
Taču vārdi, kas skanēja ausis, bija pavisam citi; tie bija kā čuksti, kā pārraidītās dziesmas fons.
Lana nebija nogājusi vairāk par simt jardiem, kad viņu aizturēja divi mazi puikas. Abi, gribēdami pievērst sev uzmanību, sparīgi vicināja rokas.
Viņai tie izskatījās itin veselīgi. Lana tiem īsi pamāja, cerot, ka ar to pietiks.
Bet abi sīkie metās aizšķērsot viņai ceļu. Viegli aizelsusies, lai gan tam tā nevajadzētu būt, Lana apstājās un norāva radioaustiņas.
- Kas ir? viņa uzsauca.
Brīdi stomījušies un krekšķinājuši, puikas klāja vaļā.
- Džo kustas zobs.
- Nu un tad? Viņam izaugs jauns.
- Bet tas sāp. Tev pienākas ārstēt to, kas sāp.
- Pienākas? Lana pārjautāja. Klausieties, sīkie, ja kādam no jums būtu liela, vaļēja brūce, no kuras straumēm vien gāztos asinis, tad jūs tik tiešām varētu man uzbāzties. Taču es netaisos krāmēties ar katrām niecīgākajām galvassāpēm, nobrāztu ceļgalu vai izkustējušos zobu.
- Tu esi nejauka, sacīja viens no puikām.
-Jā. Esmu nejauka. Lana iestutēja atpakaļ austiņas un, dusmojoties uz bērniem un vēl jo vairāk uz sevi pašu par to, ka ir uz tiem kliegusi, atsāka gaitu. Bērni viņu atrada, lai ari kur viņa būtu. Tie atrāva Lanu no maltītes. Tie nelika Lanai mieru, kad viņa, sēdēdama uz balkona, lasija grāmatu. Tie bungāja pa tualetes durvīm, kad viņa sēdēja uz poda.
Turklāt iemesls gandrīz nekad nebija tāds, kas prasītu brīnumu. Un Lana arvien vairāk sāka domāt par savu spēku kā par kaut ko brīnumainu. Labāka izskaidrojuma nevienam nebija.
Un brīnumus nedrīkstēja izniekot.
Lai vai kā, Lanai bija tiesības uz savu dzīvi. Viņa nebija nevienam par kalponi. Viņa piederēja vienīgi sev pašai.
Nāc pie manis.
Lana iekoda sev lūpā. Viņa to ignorēja balsi, halucināciju, lai arī kas tā bija.
Un turpinās ignorēt.
Viņa pagrieza mūziku skaļāk.
Meitene pagriezās prom no pludmales un tuvojās pilsētai. Varbūt, ja viņa ietu tikai pa sānieliņām… Vai ari pilnīgi mainītu maršrutu… Tā būtu grūtāk viņu izsekot.
Līdz šim Lana allaž atgriezās pa vienu un to pašu ceļu: pa paugura nogāzi atpakaļ uz “Virsotni”. Pie IBJZ sienas. Viņa tai nepieskārās, taču, elsodama un svīzdama, un dziedinādama nenovēršamo dūrēju sānā, pienāca tai pavisam tuvu klāt.
Lanai bija izjūta, ka barjera jāredz katru dienu. Tā bija tāda kā bijība. Pārbaudes akmens. Atgādinājums, ka viņa ir šeit un tas viss norisinās tagad. Lai arī kas viņa būtu bijusi līdz šim, Lana vairs nebija tas pats cilvēks. Viņa bija ieslodzīta šajā vietā un šajā dzīvē. Tā nebija viņas izvēle: tā bija sienas izvēle.
Nāc pie manis. Tu man esi vajadzīga.
- Tas nav pa īstam! Lana iesaucās.
Bet tas bija pa īstam. Viņa zināja, ka tas notiek īstenībā. Viņa pazina šo balsi. Un zināja, no kurienes tā nāk.
Meitene apzinājās, ka nekādi nespēj izslēgt to no sava prāta. Vienīgais veids, kā apklusināt šo balsi, bija apklusināt to pilnīgi un uz visiem laikiem. Lana varēja vai nu būt tās upuris, vai padarīt to par savu upuri.
Neprāts. Pašnāvniecisks neprāts. Izlaidusi lēno dziesmu, viņa pārlēca uz kaut ko straujāku un ritmiskāku. Tik skaļu, lai tā noslāpētu viņas neprātīgās domas.