Выбрать главу

Meitene sāka iet ņiprāk, ātrāk, gandrīz skriešus, un Patrikam, lai turētos līdzi, nācās mesties garos lēkšos. Tomēr tas

ne tuvu nebija tik ātri, lai aizbēgtu no smagā auto, kas viņai tuvojās, mežonīgi signalizēdams.

Lana atkal izrāva austiņas un nokliedzās: Kas ir?

Taču šoreiz tas nebija ne kustīgs zobs, ne nobrāzts ceļgals.

No mašīnas izlēca Hovards un Alberts. Tad, piepalīdzot Hovardam, no kravas kastes izsvempās Orks. Tas zēns… radī­jums… grīļojās kā piedzēries. Varbūt tā patiešām ir, nodomāja Lana. Taču izskatījās, ka viņam ir vērā ņemams attaisnojums.

Vienā no Orka pēdējām cilvēciskajām daļām vaigā bija caurums. Žokli un kaklu klāja sakaltušas asinis. Svaigākas un sarkanākas vēl arvien pilēja lejup pa vaigu.

-    Kas viņam notika? jautāja Lana.

-    Uzklupa mūdži, atbildēja Hovards. Viņš mētājās starp novēlotu paniku un atvieglojumu, ka beidzot viņi ir tikuši pie Dziednieces. Hovards turēja Orka elkoni, it kā šim milzim, lai noturētos kājās, būtu vajadzīgs viņa niecīgais spēciņš.

-    Vai viņam iekšā ir tārps? Lana piesardzīgi apjautājās.

-    Nē, no tārpa mēs tikām vaļā, Alberts ņēmās viņu pār­liecināt. Mēs ceram, ka tu vari viņam palīdzēt.

-    Es negribu vēl vairāk apaugt ar akmeņiem, noīdējās Orks.

Lana saprata. Agrāk Orks bija pats parastākais huligāns, ierindas kauslis bez jebkādām īpašām spējām. Tāds viņš bija līdz brīdim, kad viņam tuksnesī uzbruka koijoti. Tie Orku briesmīgi sakoda. Patiešām briesmīgi. Brūces bija pat vēl šaus­mīgākas par Lanas pašas savulaik gūtajiem ievainojumiem. Bet pēc tam visas sakostās vietas bija piepildījušās ar oļiem, tādējādi padarot Orku gandrīz neievainojamu.

Viņš negribēja pazaudēt pēdējo cilvēciskā ķermeņa gaba­liņu sārtās ādas laukumiņu, kas ieskāva muti un daļu no vaiga.

Lana pamāja ar galvu.

-    Tev vajadzētu pārstāt šūpoties turp un atpakaļ, Ork. Es negribu, lai tu uzgāztos man virsū, viņa teica. Apsēdies zemē.

Viņš apsēdās pārāk strauji un pats par to mazliet pasmējās.

Lana uzlika roku uz baismīgā cauruma.

-    Es negribu vairāk akmeņu, atkārtoja Orks.

Asiņošana beidzās gandrīz tajā pašā mirklī.

-    Vai sāp? jautāja Lana. Es domāju akmeņi. To, ka brūce sāp, es zinu.

-    Nē. Tie nesāp. Orks uzblieza ar dūri pa augšdelmu ar spēku, kas salauztu jebkuru cilvēcisku roku. Es tos tik tikko sajūtu. Pat Dreika pātagu, kad mēs abi cīnījāmies, pat to es tik tikko sajutu.

Pēkšņi viņš sāka raudāt. Asaras ritēja no cilvēka acīm uz miesas un olu vaigiem.

-    Es nejūtu neko, izņemot…-Viņš ar resnu akmens pirkstu norādīja uz savas sejas cilvēcisko daļu.

-Jā, noteica Lana. Aizkaitinājums bija izgaisis. Viņas nasta droši vien bija vieglāka par to, kuru nācās nest Orkam.

Lana parāva nost roku, lai palūkotos, kā norit uzlabošanās. Caurums bija saraucies mazāks. To vēl arvien klāja sakaltušu asiņu garoza, taču aktīvā asiņošana bija mitējusies.

Viņa atkal uzlika roku uz brūces. Vēl tikai dažas minūtes, Ork.

-    Mans vārs ir Čārlzs, sacīja Orks.

-    Tiešām?

-Jā, tā tas ir, apliecināja Hovards.

-    Kas jums, puiši, bija prātā, ka bridāt tajā tārpu laukā? brīnījās Lana.

Hovards uzmeta aizvainotu skatienu Albertam, un tas atbildēja: Orks novāca kāpostus.

-    Mans vārds ir Čārlzs Merimens, atkārtoja Orks. Rei­zēm mani tomēr varētu saukt īstajā vārdā.

Lana saskatījās ar Hovardu.

Re, kā, nodomāja Lana, tagad nu viņš beidzot grib atpakaļ savu veco vārdu. Kauslis, kurš tīksminājās par savu briesmoņa palamu, tagad, kad tik tiešām ir pārvērties par briesmoni, grib, lai viņu uzrunā par Čārlzu.

-    Tev jau ir labāk, pavēstīja Lana.

-    Vai tur vēl arvien ir āda? jautāja Orks.

-    Ir gan, Lana viņu mierināja. Tā joprojām ir kā cilvēkam. Lana satvēra Albertu aiz rokas un pavilka sāņus. Kas tev

bija prātā, ka sūtīji viņu tādā tārpu apsēstā laukā?

Alberta seja sastinga. Acīmredzot pārmetums viņu izbrī­nīja. īsu mirkli Lanai likās, ka Alberts viņu pasūtīs dažas mājas tālāk. Bet tad šis brīdis pagāja, un puisis sašļuka, itin kā no viņa būtu izplūdis gaiss.

-    Es tikai cenšos palīdzēt, Alberts attrauca.

-    Maksājot viņam ar alu?

-    Es maksāju viņam tā, kā viņš to pieprasīja, un Sems bija ar mieru. Tu taču pati biji tajā sapulcē, sacīja Alberts.

-      Paklau, kā citādi, pēc tavām domām, tādu kā Orks būtu iespējams piedabūt stundām ilgi līkņāt karstā saulē, strādā­jot nogurdinošu darbu? Astrīda gan, šķiet, domā, ka cilvēki strādās tāpēc vien, ka mēs viņiem to palūgsim. Varbūt kāds to tik tiešām darītu. Bet Orks?

Lana saprata viņa domu gājienu. Labi, atvaino. Man nevajadzēja klupt tev virsū.

-    Tas nekas. Sāku jau pie tā pierast, attrauca Alberts.

-    Pēkšņi ir izrādījies, ka esmu sliktais puisis. Bet vai zini ko? Ne jau es cilvēkus padarīju tādus, kādi tie ir. Ja bērni strādās, viņi gribēs saņemt par to kaut kādu atlīdzību.

-Ja viņi nestrādās, mēs visi cietīsim badu.

-    Kā tad. Man pielēca, Alberta balsī skanēja sarkasms.

-     Tikai ir viens āķis: bērni zina, ka mēs neļausim tiem ciest badu, kamēr vēl ir atlicis kaut nedaudz pārtikas, vai ne? Tad nu viņi spriež: ei, labāk lai pastrādā kāds cits. Lai kāds cits vāc nost tos kāpostus un artišokus.

Lanai gribējās atsākt pārtraukto skrējienu. Viņai vajadzēja to pabeigt, vajadzēja aizskriet līdz IBJZ sienai. Bet Alberta teiktajā bija kaut kas tāds, kas viņu pievilka. Nu labi. Kā tad tu piedabūtu bērnus strādāt?

Alberts paraustīja plecus. Maksātu viņiem.

-    Tu domā naudu?

-   Jā. Tikai uzmini, kam pazušanas brīdī makos un kabatas portfeļos bija visvairāk naudas? Pēc tam daži bērni nozaga to, kas bija palicis kases aparātos un visur citur. Tātad, atsākot lietot veco naudu, mēs tikai padarītu ietekmīgus dažus zagļus. Tā, lūk, ir problēma.

-    Kāpēc lai cilvēki ietu strādāt par naudu, ja tie zina, ka pārtika tik un tā tiks izsniegta par velti? jautāja Lana.

-    Tāpēc, lai par naudu iegūtu ko citu. Redzi, ir tādi bērni, kuri neko neprot, vai ne? Viņi tad ari ir tie, kas novāc ražu. Saņēmuši par to naudu, viņi samaksā kādam bērnam, kurš māk pagatavot viņiem ēdienu, vai ne? Un tam bērnam savu­kārt varbūt vajadzīgs kedu pāris, bet kāds cits būs savācis vienkopus visas kedas, un viņam piederēs veikals.

Lana juta, ka viņai ir pavērusies mute. Meitene iesmējās. Pirmo reizi kopš ilgiem laikiem.

-    Nūja. Smejies vien. To teicis, Alberts novērsās.

-    Nē, nē, nē, Lana steidzās viņu pārliecināt. Nē, es taču tevi neapsmeju. Gluži otrādi gribu teikt, ka tu esi vienīgais cilvēks, kuram ir padomā kaut kas līdzīgs plānam.

Alberts izskatījās pagalam samulsis. Nu vai zini, Sems un Astrīda noņemas tā, ka galva kūp.

-Jā. Bet tu raugies nākotnē. Tu tiešām domā, kā mums visiem izdzīvot.

Alberts pamāja ar galvu. Laikam jau tā tas ir.

-     Malacis, draugs! uzslavēja Lana. Man nu jāiet. Bet ar Orku viss būs kārtībā. Cik nu ar viņu vispār var būt kārtībā.

-    Paldies, noteica Alberts. Viņš staroja pateicībā.

-    Ei, parādi man to roku, sacīja Lana.

Alberts izskatījās apjucis. Viņš palūkojās uz savu roku, kas pēc sitiena pa Orka akmens žokli bija pietūkusi un spīdīga.