- Ak jā, noteica Alberts, kad Lana viegli saņēma viņa roku. Vēlreiz paldies!
Lana uzlika radioaustiņas un paspēra dažus soļus uz priekšu. Tad viņa apstājās, pagriezās un tās noņēma. Klau, Albert! Par to naudu.
-Jā?
Lana vilcinājās, zinādama, ka šajā bridi, iespējams, tiks iedarbināta ķēdes reakcija. Zinādama, ka tas ir līdz neprātam bistami. Bija baisi, itin kā pats liktenis, iemiesojies Alberta personā, rādītu viņai ceļu uz viņas pa pusei apjausto mērķi.
- Vai zelts derētu? Es domāju kā nauda?
Alberta vērīgās acis sastapa Lanas skatienu. Varbūt mums vajadzētu satikties un aprunāties?
- Jā, piekrita Lana.
- Atnāc šovakar uz klubu.
- Uz kurieni?
Alberts pasmaidīja. Izzvejojis no kabatas pusi papīra lapas, viņš pasniedza to meitenei.
Lana palūkojās uz papīru. Tad uz Albertu. Iesmējusies viņa atdeva to atpakaļ. Būšu.
Lana atsāka skrējienu. Taču viņas domas tagad bija ieguvušas citu virzību. Alberts plānoja nākotni, nevis vienkārši tai ļāvās. Tieši tā bija jārīkojas. Jāplāno. Jādarbojas. Nevis pasīvi jāļaujas apstākļiem.
Arī viņai bija tiesības pašai uz savu plānu.
Nāc pie manis.
Varbūt es to tik tiešām darīšu, domāja Lana. Un varbūt tev tas nemaz nepatiks.
VIENPADSMITĀ NODAĻA
70 STUNDAS, 11 MINŪTES
- Māte Marija grib iesaistīt darbā vēl divus bērnus, Astrīda teica Semam.
- Labi. Piekrītu.
- Dāra teic, ka mums palicis maz bērnu tailenola un advila. Viņa jautā, vai drīkst sākt dot viņiem pieaugušo tabletes, tikai samazinātās devās.
Sems bezpalīdzīgi izpleta rokas. Ko?
- Mums iet uz beigām bērnu tabletes, Dāra grib ņemt pieaugušo tabletes un dalīt tās gabalos.
Sems sašūpojās pieaugušam vīram paredzētajā ādas krēslā. Labi. Manis pēc. Piekrītu. Viņš iedzēra no pudeles malku ūdens. Etiķeti rotāja uzraksts Dasani, taču tas bija pats parastākais krāna ūdens. Uz bufetes malas, kur Perdidobīčas pilsētas galva senāk turēja glīti ierāmētas ģimenes locekļu fotogrāfijas, bija sakrauti pusdienu trauki. Pusdienās bija šausmīga pašgatavota šķelto zirņu zupa, kas oda pēc piedeguma, un katram pa ceturtdaļai kāpostgalvas. Šī bija viena no labākajām maltītēm, ko Sems pēdējā laikā bija ieturējis. Svaigie kāposti garšoja pārsteidzoši labi.
Uz šķīvjiem nebija palicis nekas vairāk par traipiem: izvēlīgo bērnu laikmets piederēja pagātnei.
Astrīda piepūta vaigus un skaļi nodvesās. Bērni jautā, kāpēc Lana nav pieejama tad, kad viņa tiem vajadzīga.
- Es uzskatu, ka Lana jāsauc tikai tad, ja ir kāda nopietna vaina. Nevaru taču pieprasīt, lai viņa būtu klāt 24 stundas
diennaktī un 7 dienas nedēļā un noņemtos ar katru sīkāko skrambu.
Astrīda palūkojās sarakstā, ko bija ievadījusi savā klēpjdatorā. Taisnību sakot, es domāju, ka tas attiecas arī uz sasistu kājas pirkstu, ja tas patiešām sāp.
- Cik daudz vēl tai tavā sarakstā atlicis? jautāja Sems.
- Trīssimt pieci punkti, atbildēja Astrīda. Kad Sems nobālēja, viņa mazliet atmaiga. Nu labi, patiesībā ir tikai trīsdesmit divi. Bet vai, uzzinot, ka patiesībā nav trīs simti, tu nejūties atvieglots?
- Tas ir vājprāts, nopūtās Sems.
- Nākamais: Džadsoni un Makhenreni ķīvējas tāpēc, ka tiem ir kopīgs suns un abas ģimenes to baro viņiem vēl arvien ir liels sausās barības maiss -, taču Džadsoni sauc suni par Svītiju, bet Makhenreni par Bubū.
- Tu joko.
- Nejokoju vis, atteica Astrīda.
- Kas tas par troksni? noprasīja Sems.
Astrīda paraustīja plecus. Domāju, ka kādam saplīsis stereo.
- Tas tā nevar turpināties, Astrīd.
- Mūzika?
- Tas. Tas, ka man ik dienas nāk priekšā simt stulbu jautājumu, kuri jāatrisina. It kā es visiem būtu vecāku vietā. Es te sēžu, klausīdamies, kā mazi bērni sūdzas, ka viņu vecākās māsas liek tiem mazgāties, un strīdas, kuram pieder kurš spēļu lācis, un tagad vēl par suņu vārdiem.
- Tie taču ir tikai mazi bērni, iebilda Astrīda.
- Daži no šiem bērniem izkopuši tādus spēkus, kas mani nudien biedē, norūca Sems. Bet viņi nevar izlemt, kuram piederēs smukākais dvielis. Vai ko labāk skatīties: “Mazo Nāriņu” vai “Šreku 3”?
- Nē, Astrīda teica, nevar vis. Šiem bērniem vajadzīgi vecāki. Un viņu vietā tagad esi tu.
Citkārt Sems ar dienišķo nejēdzību devu tika galā šķietami mierīgi, neatļaudamies neko vairāk par kādu drūmu joku. Bet šodien viņš juta, ka nu ir par daudz. Vakar viņš pazaudēja E. Z. Šorīt bija liecinieks tam, ka gandrīz neviens neieradās darbā. Edīlio bija spiests dzīt bērniem pēdas divas stundas. Un pat tad viņi atgriezās ar tik nožēlojamu daudzumu meloņu, ka tikko pietika, lai pabarotu bērnudārzu. Tam visam sekoja Daks Čangs un kaut kāds neprātīgs stāsts par izkrišanu cauri zemei un nokļūšanu radioaktīvā tunelī, kas pilns ar ūdens sikspārņiem.
Vienigais cilvēks, kurš izrādījās ražīgs, bija Orks. Viņš bija novācis vairākus simtus kāpostgalvu līdz brīdim, kad viņu gandrīz nogalināja tārps.
- Kas tā par mūziku? noprasīja Sems. Zēns bija nikns un juta vajadzību kliegt uz kādu vai uz kaut ko. Viņš pieslāja pie loga un atrāva to vaļā. Mūzika galvenokārt vibrējošie basi kļuva apdullinoša.
Lejā, laukumā, valdīja tumsa, neskaitot laternas un šaudīgu gaismu, kas nāca no makdonalda skatloga.
- Kas tur…
Astrīda pienāca klāt un nostājās viņam līdzās. Kas tur notiek? Vai Alberts būtu uzrīkojis ballīti?
Sems neatbildēja. Neteicis ne vārda, aizkaitināts, saniknots un klusībā priecādamies par jebkuru iemeslu izvairīties no atbildēšanas uz bērnu stulbajiem jautājumiem un viņu stulbo problēmu risināšanas, viņš izgāja ārā.
Sems lēca pa diviem pakāpieniem uzreiz. Lejup uz pirmo stāvu, ārā pa plašajām parādes durvīm un, ignorējot Edīlio noliktā rātsnama sarga sveicienu, pa platajām marmora kāpnēm ārā uz ielas.
Garām gāja Kvinns, kurš nepārprotami virzījās uz makdonaldu.
- Sveiks, brač! viņš uzsauca.
- Vai tev ir zināms, kas tur notiek? jautāja Sems.
- Te ir klubs, pasmaidīja Kvinns. Vecīt, tu noteikti esi pārstrādājies. Tas zināms visiem.
Sems blenza viņā. Kas?
- Tas, ka te ir Makklubs, brač. Vienīgais, kas tev vajadzīgs, ir dažas baterijas vai mazliet tualetes papīra.
Šis paziņojums Semu galīgi apstulbināja. Viņš nolēma izjautāt Kvinnu sīkāk, bet tad parādījās Alberts saposies, it kā dotos uz izlaidumu vai sazin kur. Viņam bija tumša sportiska stila žakete un mazliet gaišākas bikses. Krekls bija gaišzils, ar apkaklīti un rūpīgi izgludināts. Ieraudzījis Semu, Alberts pastiepa roku sveicienam.
Sems viņa roku ignorēja. Albert! Kas šeit notiek?
- Galvenokārt dejas, atbildēja Alberts.
- Kā, lūdzu?
- Bērni dejo.
Tad iejaucās Kvinns. Nostājies Semam priekšā, viņš paspieda Alberta joprojām pastiepto roku. Sveiks, vecīt! Man ir baterijas.
- Prieks tevi redzēt, Kvinn. Ieejas maksa ir četras D vai astoņas AA, vai desmit AAA, vai ducis C bateriju. Ja tev ir dažādas, es varu sarēķināt.
Kvinns parakņājās kabatā un izvilka četras AAA un trīs D baterijas. Viņš pasniedza tās Albertam, kurš, pieņēmis maksu, iemeta baterijas plastmasas maisā sev pie kājām.