- Tātad noteikumi ir šādi: ne ēdiena, ne alkohola, ne ķīviņu, ne kautiņu. Un, kad es pavēstīšu “Beidzam!”, necelt iebildumus. Vai piekrīti šiem noteikumiem?
- Vecīt, ja man būtu kaut kas ēdams, vai tad es būtu šeit? Es sēdētu mājās un tiesātu to nost. Pielicis roku pie sirds, kā solot uzticību karogam, Kvinns pateica: Jā. Tad viņš ar īkšķi norādīja uz Semu. Nemaz neķēpājies ar viņu Sems nedejo.
- Novēlu tev patīkami pavadīt laiku, Kvinn. To teicis, Alberts atvēra durvis, lai ielaistu viņu klubā.
Sems stāvēja, apstulbis aiz pārsteiguma. Dusmas viņā cīnījās ar vēlmi apbrīnā uzgavilēt.
- Kurš tev devis atļauju to darīt? noprasīja Sems.
Alberts paraustīja plecus. Tas pats, kurš man deva atļauju
vadīt makdonaldu, iekams mums nebija izbeigusies pārtika, tātad neviens. Es to vienkārši darīju.
-Jauki, bet pārtiku tu izdalīji par velti. Tagad tu pieprasi no cilvēkiem maksu. Tas nav glīti, Albert.
- Tu centies gūt peļņu? šoreiz tā bija Astrīda. Turēdama pie rokas Mazo Pītu, viņa bija sekojusi Semam.
Iekšpusē hiphopa mūziku bija nomainījusi dziesma, kas Semam kādreiz bija patikusi: smieklīgi lipīgā Tima Armstronga melodija Into Action. Ja viņam kādreiz ienāktu prātā dejot, tad to panāktu tieši šis motīvs.
Alberts uzlūkoja Astrīdu un Semu. Jā. Es cenšos iegūt peļņu. Baterijas, tualetes papīru un papīra dvieļus es izmantoju kā valūtu. Tas viss drīzumā izbeigsies.
-Tu centies sev savākt visu pilsētā pieejamo tualetes papīru? iespiedzās Astrīda. Tu joko?
- Nē, Astrīd. Es nejokoju, Alberts atbildēja. Patlaban bērni ar šīm lietām spēlējas. Esmu redzējis, kā mazi bērni pagalmā mētājas ar tualetes papīra ruļļiem, it kā tās būtu rotaļlietas. Tātad…
- Tātad tu esi nolēmis pacensties ļaudīm to visu atņemt?
-Jums labāk patīk noskatīties, kā to sabojā?
- Jā, nudien, Astrīda sapīka. Labāk tā, nekā tu to visu pievāc sev. Tu rīkojies kā nelietis.
Alberta acis iezibējās. Paklau, Astrīd, tagad bērni zina, ka ar šīm lietām viņi var nopirkt sev ieeju klubā. Tāpēc viņi tās vairs nebojās.
- Nē, viņi to visu atdos tev! atcirta Astrīda. Un kas notiks tad, kad viņiem pašiem to savajadzēsies?
- Kaut kas jau vēl būs palicis, jo es to esmu padarījis vērtīgu.
- Vērtīgu sev pašam.
- Vērtīgu ikvienam, Astrld.
-Tu izmanto to, ka bērni ir pārāk dumji, lai darītu ko jēdzīgāku. Sem, tev tas jāpārtrauc.
Sems bija novērsies no sarunas, viņa galva bija pilna ar mūziku. Astrīdai taisnība, viņš noteica. Tā nav labi, Albert. Tev neviens nav atļāvis…
- Nebiju iedomājies, ka vajadzīga īpaša atļauja, lai sniegtu bērniem to, ko viņi vēlas. Es taču nevienam neuzbāžos, sakot: “Atdod man savu tualetes papīru, atdod man savas baterijas.” Es tikai mazliet uzspēlēju mūziku un saku: “Ja gribi nākt iekšā un padejot, tad samaksā par to.”
- Vecīt, visu cieņu taviem centieniem un tā tālāk, teica Sems. Tomēr esmu spiests darīt tam galu. Tu neesi saņēmis atļauju, kur nu tu pat neesi mums pajautājis, vai ir labi ņemt no cilvēkiem maksu.
- Sem, sacīja Alberts, es tevi cienu vairāk nekā spēju to izteikt vārdos. Un tu, Astrīd, esi nesalīdzināmi gudrāka par mani. Tomēr nesaprotu, kas jums devis tiesības aizliegt man darboties.
Semam tas likās par daudz. Lai notiek, līdz šim es centos būt laipns. Bet es esmu vadītājs. Esmu ievēlēts, kā tu varbūt atceries, un, kā man šķiet, arī tu par mani balsoji.
- Jā, es balsoju par tevi. Un darītu to atkal. Bet, Sem, Astrīd, šeit nu jūs, draugi, kļūdāties. Klubs pastāv tāpēc, lai visi šie bērni varētu sanākt kopā un labi pavadīt laiku. Viņi tup savās mājās izsalkuši un noskumuši, un nobijušies. Dejojot viņi par izsalkumu un skumjām aizmirst. Es daru labu darbu.
Sems cieši uzlūkoja Albertu. Tas bija skatiens, ko Perdidobīčas bērni uztvēra nopietni. Bet Alberts nenolaida acis.
- Sem, cik daudz meloņu atveda Edīlio ar bērniem, kurus ar varu sadzina uz lauka un piespieda strādāt? jautāja Alberts.
- Necik daudz, atzina Sems.
- Toties Orks novāca veselu kravu kāpostu. Pirms mūdži izdomāja, kā tikt viņam klāt. Jo Orkam mēs par darbu maksājām.
- Viņš to darīja tāpēc, ka ir jaunākais alkoholiķis pasaulē, atcirta Astrīda. Es zinu, ko tu gribi, Albert. Tu gribi pievākt visu sev un kļūt sasodīti varens un ietekmīgs. Bet vai zini ko? Šī ir pilnīgi jauna pasaule. Mums ir iespēja padarīt to labāku. Šai pasaulei nav jābūt tādai, kurā atsevišķi cilvēki muļķo pārējos. Tai jābūt vienlīdz godīgai pret visiem.
-Kā tad! Alberts iesmējās. Patlaban visi ir vienlīdz izsalkuši. Un pēc kādas nedēļas visi cietīs badu.
Bariņš bērnu, atrāvuši vaļā durvis, devās prom. Sems viņus, protams, pazina. Nu jau viņš pazina visus pilsētiņas iemītniekus ja ne pēc vārda, tad vismaz pēc izskata.
Viņi nāca ārā smiedamies, ķiķinādamies, laimīgi.
- Sveiks, Lielais Sem! uzsauca kāds no bērniem.
- Tev vajadzētu ienākt, vecīt, tur ir superīgi, ieteica kāds cits.
Sems tikai apstiprinoši pamāja ar galvu.
Lēmumu nedrīkstēja vairs ilgāk novilcināt. Slēgt klubu vai ļaut tam darboties? Ja viņš to neslēgs, tad būs piekāpies Albertam un, visticamāk, izraisīs kārtējo stulbo ķīviņu ar Astrīdu, kura uzskatīs, ka Sems ar viņu nerēķinās.
Ne jau pirmo un varbūt pat vairs ne simto reizi Sems vēlējās, kaut nekad, nemūžam nebūtu piekritis kļūt par vadītāju.
Sems slepus uzmeta skatienu pulkstenim uz Alberta rokas. Bija jau gandrīz deviņi vakarā.
- Klapē to ciet! Sems stingri sacīja. Klapē ciet! Desmitos trīsdesmit. Bērniem ir jāiet gulēt.
Ienācis klubā, Kvinns ļāvās mūzikas ritmam. Vispirms noteikti skanēja ska-panks. Vēlāk varbūt hiphops. Un piedevām kāda veca, klasiska melodija.
Albertam cepuri nost! Šim puisim bija izdevies pārtaisīt makdonaldu par gluži sakarīgu deju klubu. Vispārējais
apgaismojums bija izdzēsts, apgaismoti palikuši tikai ēdienkartes stendi. Taču tajos nebija redzamas ne “laimīgās maltītes”, nedz arī kas cits. Alberts stendus bija pārklājis ar sārtu kreppapīru, kas laida cauri tieši tik daudz maiga mirdzuma, lai tas izgaismotu bērnu zibošās acis un baltzobainos smaidus.
Hanters. Kurā klasē viņš bija, vai septītajā? Viņš bija tas, kurš grieza kompaktdiskus un ņēmās ar atskaņotāju. Gluži profesionālis viņš nebija, tomēr gana prasmīgs. Itin foršs puisis, nodomāja Kvinns, lai arī par Hanteru klīda baumas, ka viņš it kā esot iemantojis kaut kādu nāvējošu spēku. Laiks rādīs, vai viņš paliks tāds pats foršs vai kļūs uzpūtīgs kā dažs labs no ķertajiem. Kā Braiena, kura pēkšņi bija nodēvējusi sevi par Brīzi un pieprasīja, lai visi viņu tā uzrunā. It kā viņa būtu kaut kāda komiksa supervarone. Padomā tikai Brīze! Un viņam šī meitene kādreiz pat it kā patika.
Ja jau reiz runa par viņu, tad te nu tā Brīze bija. Meitene dejoja kā traka, mētādama kājas un rokas, lēkādama tādā ātrumā, ka tā vien likās vēl mirklis un viņa pacelsies gaisā un sāks lidot apkārt telpai.
Visiem, kuri bija ar mieru klausīties, Braiena tika stāstījusi, ka esot noskrējusi lodi. “Tagad ir pilnīgi apstiprinājies, ka esmu ātrāka par izšautu lodi. Es un Supermens.”
Otrā stūrī jocīgs, sīks puišelis, vārdā Dalcs, izplatīja kaut kādu neticamu stāstu par zivjveida sikspārņiem un zemūdens pilsētu, un sazin ko vēl.
Un vēl šeit bija Deka. Viņa sēdēja vienatnē, meitenes galva gandrīz nemanāmi kustējās mūzikas ritmā, bet skatiens bija pievērsts Braienai. Par Deku neviens neko daudz nezināja. Viņa bija no Koutsas audzēkņiem, viena no tiem, kas tika izglābti no Keina un Dreika sagādātajām nežēlīgajām iecementēšanas mocībām.