Likās, pagāja vesela mūžība, pirms tārpi aizslīdēja un salīda atpakaļ zemē.
Tas, kas bija palicis pāri, vairs pat neatgādināja cilvēcisku būtni.
- Te ir striķis, beidzot izkāpdams no džipa, teica Alberts. Viņš mēģināja sasiet laso, taču rokas pārāk neganti trīcēja. Viņš pasniedza virvi Edīlio, kurš izveidoja cilpu un pēc sešiem
neveiksmīgiem mēģinājumiem beidzot uzmeta tam, kas bija atlicis no E. Z. labās kājas. Visi kopā viņi izvilka zēna mirstīgās atliekas no lauka.
Kāds aizkavējies tārps, norāpies no tām, mēģināja iešļūkt atpakaļ kāpostos. Sems pacēla no zemes tenisa bumbiņas lieluma akmeni un trieca to pa tārpa muguru. Tārps vairs nekustējās.
- Es atgriezīšos ar lāpstu, sacīja Edīlio. Mēs nevaram vest E. Z. mājās, vecīt, viņam ir divi mazi brālīši, kuriem tas nav jāredz. Mēs viņu apglabāsim šeit.
-Ja šie radījumi izpletīsies… iesāka Edīlio.
- Ja tie pārņems pārējos laukus, mēs visi nomirsim badā, sacīja Alberts.
Sems apspieda milzīgu vēlmi izvemties. No E. Z. bija atlikuši gandrīz vairs tikai kauli, ne visai tīri apgrauzti. Kopš IBJZ uzrašanās Sems bija pieredzējis ne mazumu šausmīgu ainu, taču kaut ko tik baisu vēl ne.
Viņš noslaucīja rokas džinsu starās. Tik ļoti gribējās raidīt uguni, nodedzināt šo lauku, līdz tārpi sačokurojas un pārvēršas oglēs.
Bet tur bija pārtika.
Sems nometās uz ceļiem putekļos pie zēna mirstīgajām atliekām. Tu biji lāga puisis, E. Z. Piedod! Piedod… man. Bija dzirdama mūzika klusa, tomēr saklausāma; tā vēl arvien nāca no iPod.
Sems pacēla spožo lietiņu un nospieda pauzi.
Tad viņš piecēlās un, aizspēris prom beigto tārpu, pacēla rokas kā garīdznieks, kas grasās svētīt nelaiķi.
Alberts un Edīlio saprata. Abi atkāpās.
No Sema plaukstām izšāvās mirdzoša gaisma.
Līķis dega, sačokurojās un kļuva melns. Kauli, karstumā plaisājot, skaļi brakšķēja. Pēc brīža Sems mitējās. Bija palikuši pāri tikai pelni kaudzīte pelēku un melnu pelnu, kas tikpat labi varētu būt pārpalikums no pagalmā cepta bārbekjū.
- Tu tur neko nebūtu varējis padarīt, Edīlio, redzot Sema sejas izteiksmi un pazīstot šo drūmo, mokošas vainas izjūtas pilno skatienu, mierināja draugu. Te ir IBJZ, vecīt. Vienkārši IBJZ.
OTRĀ NODAĻA
106 STUNDAS, 16 MINŪTES
Jumts bija ieliecies. Mokoši spoža saule, iespīdot spraugā starp apdrupušo sienu un ieliekušos jumtu, raidīja staru tieši Keinam acis.
Keins gulēja uz muguras, svīzdams spilvenā, kuram nebija spilvendrānas. Ap kailajām kājām aptītais mitrais palags bija savērpies grīstē un tikai daļēji apsedza viņa kailo torsu. Keins atkal bija nomodā vai vismaz viņam pašam tā likās. Vismaz viņš tā domāja.
Cerēja.
Tā nebija viņa gulta. Tā bija piederējusi vecam vīram, vārdā Moše, Koutsas Akadēmijas dārzniekam.
Moše, protams, bija prom. Līdz ar pārējiem pieaugušajiem. Un visiem vecākajiem bērniem. Visiem… gandrīz visiem… kuri vecāki par četrpadsmit. Prom.
Prom bet kur?
To nezināja neviens.
Vienkārši prom. Ārpus barjeras. Ārā no milzu akvārija, ko sauca par IBJZ. Varbūt viņi visi bija miruši. Varbūt ne. Bet pilnīgi droši, ka prom.
Diāna ar kājas spērienu atvēra durvis. Viņa nesa paplāti, balansēdama uz tās ūdens pudeli un kārbu ar konservētām garbanzo pupiņām.
- Vai tu esi piedienīgā paskatā? vaicāja Diāna.
Keins neatbildēja. Viņš nebija sapratis jautājumu.
- Vai esi apsedzies? meitene, nu jau nedaudz aizkaitināta, precizēja. Paplāti viņa nolika uz naktsgaldiņa.
Keins neapgrūtināja sevi ar atbildēšanu. Viņš uzslējās sēdus. To darot, noreiba galva. Viņš pasniedzās pēc ūdens.
- Kāpēc ir tā sabojāts jumts? Ja nu uznāk lietus, ko tad? Keinu pārsteidza paša balss skaņa. Viņš bija aizsmacis. Balsī vairs nebija ne miņas no ierastā pārliecinoši gludā plūduma.
Diāna bija nesaudzīga. Kas ar tevi ir vai tagad tu esi ne tikai traks, bet arī stulbs?
Prātā pazibējusī atmiņu ēna atstāja tādu kā neveiklības izjūtu. Vai es kaut ko sadarīju?
- Tu pacēli gaisā jumtu.
Keins pagrieza rokas un palūkojās uz savām plaukstām.
- Vai tiešām?
- Kārtējais murgs, apstiprināja Diāna.
Keins atrāva vaļā pudeli un padzērās. Tagad atceros. Man likās, ka tas sabruks pār mani. Man likās, ka kāds ir uzkāpis uz jumta un gāž to, gribēdams mani saspiest. Tad nu es to stūmu atpakaļ.
- Aha. Ieēd pupas.
- Man negaršo pupas.
- Pupas negaršo nevienam, teica Diāna. Bet šeit tev nav nekāds Applebee restorāns. Un es tev neesmu nekāda viesmīle. Pupas ir vienīgais, kas mums palicis. Tāpēc ēd! Tev vajadzīgs uzturs.
Keins saviebās. Cik ilgi jau esmu… nu, tāds?
- Kāds tāds? Diāna viņu izmēdīja. Garīgi slimais, kurš nav spējīgs atšķirt sapni no īstenības?
Viņš pamāja ar galvu. Pupiņu smaka šķebināja. Taču pēkšņi Keins sajuta izsalkumu. Nu viņš atcerējās: pārtikas krājumi iet uz beigām. Atgriezās atmiņa. Trakie maldi dzisa. Pilnīgi normāls viņš gan vēl nebija, taču vismaz juta, ka būs.
- Trīs mēneši plus mīnus viena nedēļa, atbildēja Diāna.
- Pēc tam kad mums Perdidobīčā bija tā trakā šaudīšanās,
tu kopā ar Barvedi aizgāji tuksnesī un sabiji tur trīs dienas. Atgriezies bāls, atūdeņojies un… nu, tāds, kāds esi tagad.
- Barvedis. Šis vārds, pareizāk sakot, radījums, ko tas apzīmēja, lika Keinam sarauties. Barvedis, koijotu vadonis, kurš bija kaut kā pamanījies iemantot ierobežotas runas spējas. Barvedis, uzticamais, bīstamais kalps… tam. Tam. Būtnei kalnraktuvēs.
Tumsa tā viņi to dēvēja.
Keins sašūpojās un būtu izvēlies no gultas, ja Diāna viņu nenoķertu. Sagrābusi aiz pleciem, viņa Keinu noturēja. Ieraudzījusi puiša acīs ko brīdinošu, viņa pusbalsī nolamājās un paguva pagrūst priekšā papīrgrozu tieši brīdī, kad viņš izvēmās.
Necik daudz viņš neizgāza. Tikai mazdrusciņ iedzeltena šķidruma.
-Jauki, Diāna, uzmetusi lūpu, noteica. Ja jau tā, tad neēd vis tās pupas. Negribu redzēt, kā tās nāk atpakaļ.
Keins izskaloja muti ar ūdens malku. Kāpēc mēs esam šeit? Šī ir Mošes mājiņa.
- Tāpēc, ka tu esi pārāk bīstams. Iekams neesi atguvis saprašanu, neviens te, Koutsā, negrib tevi redzēt savā tuvumā.
Atgriežoties vēl kādai atmiņu ainai, Keins samirkšķināja acis. Esmu kādu savainojis.
-Tu noturēji Struņķi par sazin kādu tur briesmoni. Tu kliedzi kaut kādu vārdu. Gajafāgs. Un izlidināji Struņķi cauri sienai.
- Vai ar viņu viss ir kārtībā?
- Kein! Tikai filmās cilvēks, kas iztriekts cauri sienai, pieceļas, it kā nekas nebūtu noticis. Šī nav filma. Siena bija mūrēta no ķieģeļiem. Struņķis izskatījās pēc sabraukta jenota. Turklāt pēc tāda, kuram braukts pāri atkal un atkal, un tā vairākas dienas pēc kārtas.
Skarbums, kas dvesa no šiem vārdiem, bija par stipru pat pašai Diānai. Piedod, viņa, sakodusi zobus, noteica. Tas
nebija patīkami. Struņķis man nekad nav paticis, bet tas bija kaut kas tāds, ko es vienkārši nespēju aizmirst, vai saproti?
- Laikam būšu bijis mazliet aizgājis pa pieskari, Keins sacīja.
Diāna dusmīgi notrausa asaru. Vēl maigāku apzīmējumu nevarēji izvēlēties, ko?
- Liekas, ka tagad man ir labāk, sacīja Keins. Ne pilnīgi labi. Pilnīgi vēl ne. Tomēr labāk.
- Ak šī laimīgā diena, noteica Diāna.