Deka izplatīja ap sevi īpatnēju gaisotni, radot apkārtējos pārliecību, ka ir stipra un varbūt pat mazliet bistama. Gan
jau tam par iemeslu ir kāds notikums, prātoja Kvinns, kāda pagātnes ēna kā jau gandrīz visiem Koutsas bērniem. Koutsu visi pazina kā mācību iestādi grūti audzināmiem bagātnieku bērniem. Varbūt ne visi nāca no bagātām ģimenēm, varbūt arī ne visi bija grūti audzināmi, tomēr vairumam bija kādas nopietnas problēmas.
Kvinns izspraucās starp diviem dejojošiem ceturtklasniekiem, zēnu un meiteni. Tie dejoja cieši kopā. Kvinns tajā vecumā netika šādi dejojis ar meitenēm. Patiesībā viņš to nedarīja arī vēl tagad. Bet tagad jau viss ir citādi, viņš sprieda. Ceturtā klase ir tāds kā… nu, kā pusmūžs vai uz to pusi. Un, kas attiecas uz viņu pašu, Kvinns jau bija vecs. Vecs, vecs, vecs gandrīz jau piecpadsmit gadus vecs vecis.
Tuvojās dzimšanas diena. Jautājums bija kā rīkoties? Palikt šeit vai izkāpt ārā?
Kopš tas bija izdevies Semam, vairums bērnu, kuriem iestājās Liktenīgie Piecpadsmit, bija palikuši tepat. Sems tiem bija izstāstījis, kā to panākt.
Datordžeks, kurš tajā laikā atradās pie Keina, liekot lietā paātrinātu fotografēšanu, Koutsā bija iemūžinājis kādu puisi mirklī, kad tam pienāca BEV bojāejas vecums. Džeks, pārbēgot uz Perdidobīču, šo ierakstu, šo dižo atklājumu, bija paķēris līdzi. Izrādās, ka liktenīgajā brīdī, kad esi pietuvojies bezgalībai, laika ritējums tavā pasaulē palēninās, gandrīz apstājas. Un tajā brīdī ierodas kāds kārdinātājs, kurš tevi aicina, vilina un sauc sev līdzi, vedinot šķērsot robežu.
Bet šis kārdinātājs ir māņu tēls. Melis. Kā sātans, prātoja Kvinns, kā pats nelabais. Kāpdamies atpakaļ, viņš kādam uzskrēja virsū un atvainojās.
- Sveiks, Kvinn! Tā bija Lana, kura nesekmīgi centās pārkliegt mūziku, tā ka Kvinnam gandrīz nācās nolasīt teikto viņai no lūpām. Dziedniece tiešām bija viņu uzrunājusi.
- Ak! Sveika, Lana! Te ir forši, vai ne? Viņš ar neveiklu žestu norādīja uz telpu.
Lana pamāja ar galvu. Viņa izskatījās mazliet sadrūmusi, mazliet vientuļa. Kvinnam tas likās neiespējami. Lana savā varoņa statusā šeit bija otrā, tūlīt aiz Sema. Turklāt atšķirībā no Sema, kuru daži bija ari tādi gandrīz vai ienīda, Lanu neienīda neviens. Sems varēja likt tev kaut ko darīt savākt atkritumus, iet uz bērnudārzu aprūpēt mazuļus, šaut uz kādu ar mašīnpistoli -, toties Lana darīja tikai vienu: dziedināja cilvēkus.
- Jā. Ir itin jauki, piekrita Lana. Bet es te nevienu īsti nepazīstu.
- Nevar būt. Tu pazīsti visus.
Lana skumīgi papurināja galvu. Nē. Visi pazīst mani. Vai vismaz paši tā domā.
- Nu labi, vismaz mani tu pazīsti, to teicis, Kvinns savilka greizu smaidu, lai meitene saprastu, ka viņš negrib būt lecīgs un izturas kā līdzīgs pret līdzīgu.
Bet Lana to tā neuztvēra. Viņa pamāja ar galvu. Meitene izskatījās tik nopietna, ka šķita viņa tūlīt sāks raudāt. Es skumstu pēc vecākiem.
Kvinns sajuta pēkšņu, asu dūrienu, kādus tad, kad tas viss bija tikko kā sācies, juta gandrīz ik stundu, bet nu jau vairs tikai pāris reižu dienā. Jā. Es arī.
Lana pastiepa roku, un Kvinns, kādu brīdi pārsteigumā vilcinājies, to saņēma.
Meitene pasmaidīja. Vai es drīkstu paturēt tavu roku, nu, saproti, vienkārši tāpat, neko nedziedinot?
Kvinns iesmējās. Ja ari ar mani kaut kas nav kārtībā, tad to nevari izdziedināt pat tu. Un piebilda: Vai gribi padejot?
- Es gaidu, kad varēšu aprunāties ar Albertu. Stāvu šeit jau kādu stundu, un tu esi pirmais, kurš mani uzaicina, viņa atbildēja. Jā. Es tik tiešām labprāt padejotu.
Mūzika tikko kā bija mainījusies. Tagad skanēja dziesma hiphopa ritmā aizsmakušā balsī, vienmuļa, ar piedauzīgu tekstu. Gabals bija dažus gadus vecs, bet vēl arvien šķita
aizraujošs, turklāt tā pievilcību vairoja fakts, ka vēl pirms trim mēnešiem nevienam no telpā esošajiem šo dziesmu nebija atļauts kļausities.
Kvinns un Lana dejoja un pat pāris reižu sadūrās ar gurniem. Tad Hanters mainīja noskaņu, piepildot telpu ar kādu no Lusindas Viljamsas rimti lēnajām, sapņainajām dziesmām.
- Man šī dziesma patīk, Lana nopriecājās.
- Es… es neprotu dejot lēnās dejas, atzinās Kvinns.
- Arī es ne. Bet varbūt pamēģināsim?
Tā nu abi, neveikli apkampušies, sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ. Pēc brīža Lana pieglauda seju pie Kvinna pleca. Viņš sajuta uz kakla meitenes asaras.
- Šī ir tāda skumīga dziesma, noteica Kvinns.
- Vai tu mēdz sapņot, Kvinn? Lana viņam jautāja.
Šādu jautājumu viņš nebija gaidījis. Laikam meitene bija
manījusi viņu saraujamies, jo ielūkojās zēnam acīs, meklēdama tajās izskaidrojumu.
- Man mēdz būt murgi, viņš atbildēja. Kauja. Tu jau zini. Lielā kauja.
- Tu biji patiesi drosmīgs. Tu izglābi bērnudārza bērnus.
- Ne jau visus, Kvinns īsi noteica. Kādu brīdi viņš, atgriezies savā sapnī, klusēja. Tur bija tas koijots. Un bērns… Un… un… Nu labi, man būtu vajadzējis to zvēru nošaut, varbūt mazliet ātrāk, vai ne? Bet man bija bail, ka trāpīšu bērnam. Man bija tik ļoti bail, ka trāpīšu tam mazajam bērnam, tāpēc es neizšāvu. Un pēc tam jau bija par vēlu. Vai saproti?
Lana pamāja ar galvu. Viņa neizrādīja nekādu līdzjūtību, un Kvinns nodomāja, ka tas dīvainā kārtā pat ir labi: ja tas neesi bijis tu pats, ja tu tur neesi pabijis, un tev pašam nav bijis jātur rokā mašīnpistole, pirkstam stingstot uz mēlītes, ja tu neesi dzirdējis izlaužamies no savas rīkles kliedzienu kā asins šalti no vaļējas artērijas, tev nav tiesību paust līdzjūtību, jo tu neko neesi sapratis. Jo tu neko neesi sapratis.
Neko.
Lana tikai pamāja un, uzlikusi plaukstu puisim uz sirds, sacīja: To es nespēju izdziedināt.
Kvinns palocīja galvu, cīnīdamies ar asarām, kuras lauzās uz āru… kuro reizi kopš tās šausmu pilnās nakts? Paskaitīsim: trīs mēneši, mēnesī ir trīsdesmit dienas, tātad iznāk apmēram simt reižu. Varbūt vairāk. Katrā ziņā ne mazāk, ja neskaita reizes, kad viņam ir gribējies raudāt, taču viņš to ir paslēpis aiz allaž priecīgā puiša Kvinna smaida, jo citādi būtu jākrīt gar zemi un jāšņukst.
- Tāds ir mans bēdu stāsts, viņš pēc brīža sacīja. Kāds ir tavējais?
Lana piešķieba galvu, kā nomērodama Kvinnu un jautādama sev, vai grib šim cilvēkam atklāties. Nevienam citam, bet tieši viņam. Nepastāvīgajam Kvinnam. Neuzticamajam Kvinnam. Tam pašam Kvinnam, kurš bija nodevis Semu, netīši iegrūžot viņu mocītāju Keina un Dreika nagos. Kvinnam, kura dēļ gandrīz aizgāja bojā Astrīda. Kvinnam, kurš tagad tika pieciests vienīgi tāpēc, ka tad, kad gāja vaļā Lielā Kauja, viņš beidzot saņēmās un nospieda mēliti un…
- Vai tev ir gadījies sastapt kādu, kuru pēc tam vairs nekādi nespēj aizmirst? Lana viņam jautāja. Kādu, kuru iepazīstot, jūties tā, it kā viņam piederētu daļa no tevis?
- Nē, atbildēja Kvinns. Viņš jutās mazliet vīlies. Es teiktu, ka tam puisim ir trakoti paveicies.
Lana bija tik pārsteigta, ka pat iesmējās. Nē. Tas nav nekāds puisis. Varbūt pat ne cilvēks. Varbūt… Katrā ziņā nav tā, kā tu to iedomājies. Drīzāk, it kā kāds turētu makšķeres āķi, vai saproti? It kā viņš būtu paņēmis āķi un uzdūris mani uz tā kā tādu tārpu. Tu taču zini, ka makšķerāķa galā ir atskabarga? Tātad no tā nevar norauties, ja nu vienīgi izplēšot sevī milzīgu caurumu.