Kvinns pamāja ar galvu, kaut arī neko nesaprata.
- Turklāt, lūk, kas ir dīvaini: tu gandrīz vai gribi, lai tas makšķernieks tevi izvelk. Tas ir, tu esi uzdūris mani uz āķa.
Jā, tas ir sāpīgi, bet es nevaru tikt vaļā, esmu noķerta. Tāpēc labāk izvelc mani. Vienkārši pieliec tam punktu un izvācies no maniem sapņiem, jo tie ir šaušalīgi murgi.
Kvinns vēl arvien nesaprata, ko meitene bija gribējusi ar to sacīt, bet šis zivs uz āķa uzķērušās, bezpalīdzīgās zivs tēls iekrita sirdī. Kvinns zināja, kā izklausās bezcerība. Tikai viņš nemūžam nebija varējis iedomāties, ka izdzirdēs to no IBJZ visvairāk cienītā cilvēka mutes.
Mūzikas temps atkal mainījās. Nost ar lēno mūziku! Bērni gribēja iztrakoties, tāpēc Hanters uzlika kādu Kvinnam nepazīstamu tehnomūzikas gabalu. Viņš sāka kustēties dziesmas ritmā, bet Lanas prāts uz to nenesās.
Uzlikusi roku uz puiša pleca, viņa sacīja: Redzu, ka Alberts ir atbrīvojies. Iešu ar viņu aprunāties.
Un, neteikusi vairs ne vārda, viņa pagriezās. Bet Kvinnam palika izjūta lai arī cik nelāgi reizēm mēdza būt viņa murgi, Dziedniecei tie ir vēl ļaunāki.
DIVPADSMITĀ NODAĻA
61 STUNDA, 3 MINŪTES
Strīds ar Astrīdu par Albertu un viņa klubu nebija no patīkamajiem.
Vairumu nakšu Sems mēdza aizvadīt mājā, kurā Astrīda mitinājās kopā ar Mariju. Bet ne šo nakti.
Šis nebija viņu pirmais strīds. Un, visticamāk, nebūs pēdējais.
Semam nepatika ķildoties. Ja saskaitītu cilvēkus, ar kuriem viņš patiešām spēja sarunāties, iznāktu divi: Edīlio un Astrīda. Ar Edīlio iznāca pārspriest galvenokārt praktiskas dabas jautājumus. Sarunas ar Astrīdu parasti skāra dziļākus tematus vai arī, gluži otrādi, bija vieglas un rotaļīgas. Tagad likās, ka viņi vairs runās tikai par darbu. Un strīdēsies par to.
Sems bija iemīlējies šajā meitenē. Viņš gribēja runāt ar Astrīdu par visu, ko tā zināja: par vēsturi, par matemātiku, pat par lielajām kosmiskajām likumībām par visu, ko Astrīda spētu viņam izskaidrot, un viņš, kas zina, varbūt pat spētu saprast.
Un, godīgi runājot, viņš gribēja ar Astrīdu mīlēties. Tas, ka viņš drīkstēja meiteni skūpstīt, glāstīt viņas matus un just, kā viņa tam pieglaužas, reizēm glāba Semu no sajukšanas prātā.
Taču viņi nevis mīlējās un runājās par zvaigznēm vai ko tamlīdzīgu, bet gan strīdējās. Prātā ienāca māte un patēvs. Atmiņas, kuras nenosauksi par īpaši laimīgām.
Pavadījis nakti savā birojā uz bedraina dīvāna, Sems pamodās agri, pat vēl pirms saullēkta. Viņš apģērbās un izlavījās
ārā, pirms bija sākuši sarasties bērni, gatavi uzbāzties viņam ar kārtējo problēmu gūzmu.
Ielas bija klusas. Tā šajos laikos bija parasti. Daži bērni bija saņēmuši braukšanas atļaujas, bet tikai oficiālās darīšanās. Tāpēc satiksmes nebija. Retu reizi parādījās kāda vieglā vai smagā automašīna, tad tā bija sadzirdama jau labu laiku, pirms kļuva redzama.
Ali tagad Sems saklausīja motora troksni. Tālu. Izklausījās pēc vieglā auto.
Sasniedzis zemo betona sienu, kas iezīmēja pludmales robežu, viņš uzlēca uz tās un tūlīt pat ieraudzīja skaņas avotu. Gausi, ne ātrāk par kājāmgājēju, uz priekšu pukšķināja mazītiņa motorlaiva “ūdensblusa”, kā viņi tās reizēm dēvēja. Iepelēkajās pirmsausmas debesis bija saskatāms cilvēka siluets. Sems bija pilnīgi pārliecināts, ka ir to pazinis.
Aizgājis līdz ūdens malai, Sems sakļāva rokas ap muti, veidojot ruporu, un iesaucās: Kvinn!
Kvinns šķita ar kaut ko krāmējamies ar ko tieši, Sems nevarēja saskatīt. Vai tas esi tu, brač? viņš atsaucās.
- Jā, vecīt. Ko tu te dari?
- Pagaidi brīdi! Kvinns zemu pieliecās, ap kaut ko darbodamies, tad pagrieza laivu pret krastu. Iebraucis seklumā un izslēdzis motoru, viņš izlēca smiltīs.
- Ko tu tur dari, vecīt? Sems vēlreiz jautāja.
- Makšķerēju, brāl. Makšķerēju.
- Makšķerē?
- Cilvēki meklē pārtiku, kā nu māk, vai ne? teica Kvinns.
- Vecīt, tu nedrīksti ne no šā, ne no tā pievākt laivu un doties makšķerēt, iebilda Sems.
Kvinns izskatījās pārsteigts. Kāpēc ne?
- Kāpēc ne?
- Kāpēc ne? Laivas neviens neizmanto. Es sameklēju makšķerēšanas piederumus. Un arī savās sardzes stundās es iekļaujos.
Sems nezināja, ko teikt. Vai esi kaut ko nomakšķerējis?
Tumsā balti uzmirdzēja Kvinna zobi. Atradu grāmatu par makšķerēšanu un rīkojos, kā tur teikts. Pavisam vienkārši. Viņš pasniedzās laivas dibenā un izcēla no turienes kaut ko smagu. Re! Tumsā tu to lāgā neredzi. Bet varu saderēt, ka tas sver kādas divdesmit mārciņas. Gatavais milzenis.
- Nevar būt. Par spīti drūmajam noskaņojumam, Sems pasmaidīja. Kas tas ir?
- Manuprāt, paltuss. Neesmu gan īsti pārliecināts. Tas atgādina zivi, kāda redzama grāmatā, tomēr nav gluži tāds pats.
- Ko tu domā ar to darīt?
- Nu, Kvinns domīgi novilka, mēģināšu noķert vēl kaut ko un labu tiesu no tā visa apēst. Pēc tam varbūt palūkot, vai atlikumu nevaru pret kaut ko iemainīt Albertam. Tu jau pazīsti Albertu: viņš izdomās, kā izcept zivis makdonaldā un izgatavot no tām zivju nūjiņas vai vēl kaut ko. Nez vai viņam palicis arī kāds nieks kečupa?
- Neuzskatu to par labu domu, noteica Sems.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka Alberts vairs neko neizsniedz vienkārši tāpat. Vairs ne.
Kvinns nervozi iesmējās. Paklau, brač, nestāsti man, ka es nedrīkstu ar to nodarboties, ja? Es nevienam neko ļaunu nedaru.
- Neesmu teicis, ka tu darītu ko ļaunu, iebilda Sems.
- Bet, redzi, Alberts pārdos šo zivi tādiem, kuri dos viņam to, ko viņš sagribēs: baterijas, tualetes papīru un… Ej nu sazini, kam vēl viņš iedomāsies uzlikt savu ķetnu.
- Sem, es te esmu izvilcis krietnas divdesmit mārciņas vērtīgu olbaltumvielu.
-Jā. Un tām vajadzētu nokļūt pie cilvēkiem, kuri tās nesaņem pietiekamā daudzumā, pareizi? Māte Marija varētu paēdināt savus mazos. Viņi neēd daudz labāk par mums, pārējiem, bet viņiem tas vajadzīgs vairāk.
Kvinns ar kurpes purngalu bakstīja slapjās smiltis. Paklau, ja tu negribi, lai es pārdodu vai iemainu zivis Albertam, lai notiek. Bet, redzi, man ir šī zivs, vai ne? Kas man ar to būtu jādara? Drīz tā kādam būs jāieliek saldētavā. Es taču nevaru staigāt pa pilsētu, izdalīdams zivs gabalus, vai ne?
Sems atkal juta itin kā paisuma vilni paceļamies neatbildamu jautājumu gūzmu. Tagad viņam bija jāizlemj, ko Kvinnam iesākt ar zivi. Bet Kvinns pa to laiku turpināja:
- Redzi, es gribu teikt tikai to, ka visprātīgāk būtu stiept šo zivi un visas pārējās, ko izvilkšu, Albertam, jo viņam ir pietiekami liela saldētava, lai uzglabātu tās labā stāvokli. Turklāt tu jau zini, kāds viņš ir: viņš izdomās, kā tās iztīrīt un pagatavot, un…
- Labi, Sems viņu pārtrauca. Jauki. Lai notiek. Šoreiz aiznes to Albertam. Līdz es izdomāšu kaut ko… es nezinu… kādu likumu.
- Paldies, vecīt, noteica Kvinns.
Sems pagriezās, lai dotos atpakaļ uz pilsētu.
- Tev vakar vakarā vajadzēja ienākt un padejot, brač! Kvinns nokliedzās viņam pakaļ.
- Tu taču zini, ka es nedejoju.
- Sem, ja kādam šeit vispār vajag atslābināties, tad tas esi tu.
Sems centās ignorēt viņa vārdus, bet to žēlojošais, raižpilnais tonis viņu satrauca. Tas nozīmēja, ka savu prāta stāvokli viņš neprata noslēpt. Tas nozīmēja, ka viņš izstaroja nicināmu, sevi žēlojošu noskaņojumu, un tas nepavisam nebija labi. Slikts piemērs.