- Ei, brač! uzsauca Kvinns.
-Jā, vecīt.
- Vai esi dzirdējis to trako stāstu, ko visiem klāsta Daks Čangs? Ne par to zemūdens alu, bet otro daļu par lidojošajiem zivju sikspārņiem vai sazin kādiem radījumiem?
- Kas ar tiem ir?
- Man liekas, ka es dažus redzēju. Tie šāvās ārā no ūdens. Nu, bija gan tumšs.
- Labi, noteica Sems. Uz redzi, vecīt!
Ejot pa liedagu, viņš murmināja: Mana dzīve sastāv no makšķernieku stāstiem un Junior Mints.
Kaut kas viņā smeldza. Un ne tikai domas par Astrīdu. Kaut kas cits. Kaut kas sakarā ar šiem Junior Mints.
Bet nogurums, veldamies pāri, nomāca šo jau pa pusei noformējušos domu. Viņam jau sen vajadzēja būt rātsnamā. Lai tiktu galā ar kārtējām stulbībām.
Sems dzirdēja Kvinnu dungojam Boba Mārlija “Trīs mazputniņus”. Varbūt sev pašam par prieku. Bet varbūt Semam.
Tad atskanēja klakšķēšana un atkal ierūcās motors.
Sems juta, kā viņu pēkšņi pārņem skaudība.
- Neuztraucies, Kvinns nodungoja dziesmas ritmā.
- Es jau neuztraucos.
- Kein?
Nekādas atbildes. Diāna vēlreiz pieklauvēja pie durvīm.
- Badā un tumsā! Keins kliedza baismīgā, dziedošā balsī.
- Badā un tumsā, badā un tumsā, badā, badā, badā!
- Ak Dievs, vai jau atkal? izdvesa Diāna.
Kā gan viņš nebija kliedzis un raudājis savas trīs mēnešus ilgušās prāta aptumšošanās laikā! Taču šī frāze tika atkārtota visbiežāk. Badā un tumsā.
Diāna atrāva vaļā durvis. Keins, sapinies palagā, svaidījās pa gultu, rokas zvetēja kaut ko neredzamu.
No Mošes būdas Keins bija pārcēlies uz namiņu, kur kādreiz mitinājās Koutsas Akadēmijas direktore un viņas vīrs. Tā bija viena no nedaudzajām vēl neizpostītajām un nepiemēslotajām vietām Koutsā. Istabā bija liela, ērta gulta ar maigiem atlasa palagiem. Pie sienām karājās “Galerijā Z” pirktu grafisku portretu sērija.
Diāna aši piegāja pie loga, bet Keins, atkal aizgājis pa fāzēm, kā pazudināta dvēsele gaudoja par badu un tumsu.
Viņa pacēla aptumšojošās žalūzijas, un istabā iespidēja blāva rīta gaisma.
Keins strauji uzslējās sēdus. Ko? viņš iesaucās. Tad vairākas reizes samirkšķināja acis un noskurinājās. Kāpēc tu esi te?
- Tu atkal laidi vaļā, sacīja Diāna.
- Ko tad?
- “Badā un tumsā”. Tas ir viens no taviem lielākajiem hitiem. Reizēm tu to nomaini ar “izbadējies un tumsībā”. Tu to murmini, gaudo un kliedz nedēļām ilgi, Kein. Tumsa, bads un vēl viens vārds: “gajafāgs”. Meitene apsēdās uz viņa gultas malas.
- Ko tas viss nozīmē?
Keins paraustīja plecus. Nav ne jausmas.
- Tumsa. To šad tad piemin arī Dreiks. Būtne tuksnesī. Būtne, kas atdeva viņam roku. Būtne, kas atņēma tev prātu.
Keins neatbildēja.
- Tas ir kaut kāds briesmonis, vai ne? nerimās Diāna.
- Uz to pusi, nomurmināja Keins.
-Vai tas ir kaut kāds cilvēks mutants? Vai kā koijoti dzīvnieks mutants?
- Tas ir tas, kas ir, īsi atteica Keins.
- Ko tas grib?
Keins uzlūkoja meiteni ar aizdomu pilnu skatienu. Kāpēc tev tas jāzina?
- Es šeit dzīvoju vai atceries? Man nākas dzīvot IBJZ līdz ar visiem pārējiem. Tātad man ir zināma interese, kāpēc kaut kāds šaušalīgs radījums izmanto mūs visus…
- Mani neviens neizmanto! atcirta Keins.
Diāna apklusa, ļaujot norimt viņa dusmām. Tad turpināja:
- Tas tev galīgi sajaucis prātu, Kein. Tu vairs neesi tu pats.
- Vai tu aizsūtīji Džeku, lai brīdina Semu? Vai tu viņu aizsūtīji pateikt Semam, kā pārdzīvot izkūpēšanu?
Jautājums pārsteidza Diānu nesagatavotu. Viņai nācās pielikt visus spēkus, lai neļautu sejā parādīties bailēm. Vai
tiešām tu tā domā? Viņa izmocīja greizu smaidu. Tad tāpēc visur, kur eju, man seko.
Keins neņēmās to noliegt. Es tevi mīlu, Diāna. Tu šos pēdējos trīs mēnešus rūpējies par mani. Es negribu, lai tev tiktu nodarīts pāri.
- Kāpēc tu man draudi?
- Tāpēc, ka man ir savi plāni. Man šis tas jāizdara. Tāpēc man jāzina, kurā pusē tu esi.
- Esmu pati savā pusē, atbildēja Diāna. Tā bija godīga atbilde. Viņa neriskēja pārliecināt Keinu ar meliem. Ja viņš nodomās, ka viņa melo…
Keins pamāja ar galvu. Jā. Jauki. Esi vien pati savā pusē, es to respektēju. Bet, ja es atklāšu, ka tu palīdzi Semam…
Diāna nosprieda, ka nu ir īstais brīdis dusmu izrādīšanai.
- Paklau, tu, cilvēciska radījuma nožēlojamā atlieka, man bija izvēle. Sems man piedāvāja šo izvēli pēc tam, kad bija sadevis tev pa pakaļu. Es varēju aiziet pie viņa. Tas būtu bijis saprātīgs solis. Tad mani neapdraudētu Dreiks. Un pie viena es būtu tikusi vaļā no tevis tu taču centies mani apgramstīt ikreiz, kad jūties vientuļš. Un pilnīgi droši, ka es būtu labāk paēdusi. Tomēr es izvēlējos palikt kopā ar tevi.
Keins izslējās taisnāk. Viņš pasniedzās tuvāk meitenei. Acis nepārprotami pauda viņa nodomus.
- Ak, te nu mēs esam! Diāna pārbolīja acis.
Bet, kad Keins viņu noskūpstīja, Diāna ļāvās. Un pēc pāris cietsirdīgas vienaldzības sekundēm sniedza atbildes skūpstu.
Tad viņa uzlika plaukstu uz zēna kailajām krūtīm un iegrūda viņu atpakaļ spilvenos. Pietiek!
- Ne tuvu nepietiek, bet gan jau ar laiku, noteica Keins.
- Manis šeit vairs nav, Diāna pavēstīja un sāka virzīties uz durvīm.
- Diāna?
-Ko?
- Man vajadzīgs Datordžeks.
Viņa sastinga ar roku uz durvju kliņķa. Es turu viņu iespundētu savā istabā.
- Paklausies manī, Diāna, un neko nesaki. Labi? Vēlreiz atkārtoju: nesaki neko. Šis piedāvājums tiks izteikts tikai vienu vienīgu reizi. Amnestija. Lai arī kas būtu noticis ar Džeku un Semu, un tevi, tas tiks aizmirsts, ja… ja tu dabūsi rokā Džeku. Kas bijis, bijis. Bet man vajadzīgs Džeks. Un viņš man būs vajadzīgs drīz.
- Kein…
- Aizveries! viņš uzšņāca. Tevis pašas labā, Diāna. Klusē! Nesaki. Neko.
Diāna norija dusmīgu atbildi. Keina balsī skanēja nepārprotami draudi. Tas bija domāts nopietni. Šoreiz tas bija domāts nopietni.
- Dabū man Džeku. Vienalga, kādā veidā. Izmanto Vaboli. Izmanto kaut Dreiku. Izmanto Barvedi, ja tas var būt noderīgs. Man vienalga, kā tas tiks panākts, bet es gribu, lai divu dienu laikā Džeks būtu klāt. Sāc tūlīt pat!
Diāna cīnījās pēc elpas.
- Divas dienas, Diāna. Citādi… Tu zini, ko nozīmē “citādi”…
Alberts uzraudzīja sava kluba uzkopšanu, ko veica kāds no viņa brigādes, un lasīja par dažādu metālu svina un zelta, galvenokārt jau zelta kušanas temperatūru, kad, stumdams sev pa priekšu ķerru, makdonaldā iegāzās Kvinns.
Ķerrā bija trīs zivis. Viena bija liela, pat ļoti liela. Pārējās divas izskatījās drīzāk vidējas.
Lūk, iespēja, nodomāja Alberts. Taču tā bija jau otrā doma.
Pirmā doma, kas iešāvās prātā, bija par to, cik viņš ir izsalcis un ar kādu prieku notiesātu ceptas zivs gabalu. Pat jēlas zivs gabalu. Izsalkuma mokas pārsteidza viņu nesagatavotu. Alberts centās izsalkumu ignorēt, pats ēzdams ļoti maz, toties raudzīdamies, lai brigāde būtu pabarota, cik labi vien iespējams. Bet nu šis puisis ienesas ar īstu nudien, Dieva goda vārds, īstu zivi…