- Oho! Alberts izsaucās.
- Jā. Forši, vai ne? Kvinns, to teikdams, nolūkojās uz paša saķertajām zivīm tik lepni kā tēvs uz saviem bērniem.
- Vai tās ir pārdošanai? jautāja Alberts.
- Jā. Atskaitot tik, cik varu apēst pats. Turklāt mums kaut kas jāaizsūta Marijai, lai iedod sīkajiem.
- Protams, piekrita Alberts. Tad viņš apsvēra. Man nav, no kā pagatavot miklu. Bet, lai piešķirtu mazliet kraukšķīguma, es tās varētu vienkārši apvārtīt miltos.
- Vecīt, es tās ēdīšu kaut jēlas, sacīja Kvinns. Es tikko noturējos, neizkampjot kādu gabalu jau pa ceļam.
- Ko tu gribi par visām trim? jautāja Alberts.
Kvinns izskatījās manāmi apjucis. Vecīt, es patiešām nezinu.
- Labi, noteica Alberts. Kā būtu šādi: tu tiec pie brīvas ieejas klubā. Turklāt dabū tik daudz zivs, cik vari apēst. Un nākotnē es tev sagādāšu lielas priekšrocības.
- Lielas priekšrocības?
- Lielas, apliecināja Alberts. Redzi, esmu šo to uzsācis. Man ir šādi tādi plāni. Patiesībā tie ir plāni, kuru īstenošanā es gribētu tavu palīdzību.
- Aha, Kvinns skeptiski novilka.
- Es lūdzu, lai tu man uzticies, Kvinn. Tu uzticies man, un es uzticēšos tev.
Alberts zināja, ka ir aizskāris Kvinnu vārīgā vietā. Diez vai bija kāds, kurš šim puisim īpaši uzticējās.
Alberts mainīja tematu, bet tikai uz bridi. Kā tu to zivi noķēri, Kvinn?
- Mm, to izdomāt nebija nemaz tik grūti. Vispirms es ar tīklu sazvejoju sīkās zivtiņas, nu zini, ne jau tādas, ko varētu ēst. Tad es tās izmantoju par ēsmu. Sīkās zivis var dabūt paisuma peļķēs un seklumā. Tur ir daudz laivu un dažāda aprīkojuma. Pēc tam vairs atliek tikai būt ļoti, ļoti pacietīgam.
- Tas varētu būt pats būtiskākais, domīgi noteica Alberts. Tad piebilda: Labi, man tev ir piedāvājums.
Kvinns pasmaidīja. Es klausos.
- Manā brigādē ir divdesmit četri puiši. Vairums apsargā Ralfu un izvadā pārtiku. Bet bēdīgā patiesība ir tāda, ka nav vairs atlicis daudz, ko sargāt, nedz arī ko izvadāt. Tātad…
- Tātad?
- Tātad es tev dodu sešus savus labākos cilvēkus. Seši visuzticamākie puiši var doties tev līdzi. Tu ņem un apmāci viņus ķert zivis.
- Jā? Kvinns rauca pieri, vēl nespēdams to īsti sagremot.
- Tu un es, mēs esam partneri zivju biznesā. Septiņdesmit pret trīsdesmit. Es tev dodu strādniekus, transportēju zivis, uzglabāju un izplatu tās. Un no visa, ko mēs ieņemam, man tiek septiņdesmit procenti un tev trīsdesmit.
Kvinns uzrāva uzacis. Pag, pag? Kā tas nākas, ka tu savāc sev veselus septiņdesmit procentus?
- Es maksāju visiem, kuri strādā manā pakļautībā, paskaidroja Alberts. Toties tavi trīsdesmit procenti tiek tev vienam.
- Tie ir trīsdesmit procenti no nekā, noteica Kvinns.
- Pagaidām varbūt. Bet ilgi vairs ne. Alberts pasmaidīja un uzsita Kvinnam uz pleca. Galvu augšā, vecīt! Dzīve iet kalnup. Mums ir zivis.
Māte Marija to saoda, pirms vēl bija ieraudzījusi.
Zivs. Cepta zivs.
To saoda arī bērni. Kas tur tā smaržo? iesaucās Džūlija un, melnajai zirgastei plīvojot, metās uz priekšu.
Tas, kas sekoja, bija gandrīz dumpis. Bērnudārznieki spiedās ap Kvinnu, kurš nesa ar salveti pārklātu makdonalda paplāti, pilnu ar ceptām zivīm.
- Labi jau labi, katrs dabūs pa gabaliņam, klaigāja Kvinns.
Marija nespēja pakustēties. Viņa zināja, kas būtu jādara.
Viņa zināja, ka jāiejaucas un jāatjauno kārtība, bet smarža bija viņu paralizējusi.
Laimīgā kārtā Frensiss tas pats, kurš, nevēlēdamies strādāt bērnudārzā, bija uzrīkojis scēnu, pēc pirmās dienas bija nolēmis, ka viņam nekas nav pretī nostrādāt vēl vienu dienu. Un tad vēl trešo. Nu jau daudz vairs netrūka, lai viņš kļūtu par pastāvīgu darbinieku. Ticis pāri savai sākotnējai attieksmei, zēns bija pierādījis, ka lieliski prot apieties ar bērniem.
- Labi, mazie rūķīši! uzsauca Frensiss. Tagad atkāpieties! Lēnām atkāpieties no ēdiena paplātes!
- Atvainojiet, laikam jau man par savu ierašanos vajadzēja brīdināt, kautrīgi noteica Kvinns. Turēdams zivis augstu virs desmitiem sīku, snaikstīgu rociņu, viņš virzījās cauri bērnu jūrai.
Marija, nolūkodamās, kā Frensiss un pārējie palīgi nostāda bērnus rindā, sažņaudza rokas dūrēs. Zivs smarža bija pasakaina. Tā lika vēderam burkšķēt un mutei siekaloties.
Tā izsauca nelabumu.
- Tā, draugi, mums ir trīsdesmit divi gabaliņi, sacīja Kvinns. Kā jūs gribat tos sadalīt?
Frensiss uzlūkoja Mariju, bet viņa nespēja atbildēt. Meitene jutās tā, it kā būtu piesalusi pie grīdas.
- Katrs sāk ar pusi gabaliņa, nosprieda Frensiss. Tad nobridināja: Un tie, kuri kamps, nedabūs nekā.
- Marij, te ir pietiekami, lai tiktu arī tev un taviem darbiniekiem, sacīja Kvinns.
Marija pamāja ar galvu. Viņa to nespēja. Sev pašai ne. Citiem jā. Protams.
- Vai ar tevi viss ir kārtībā? apjautājās Kvinns.
Marija sakoda zobus un izmocīja nedrošu smaidu. Bet
protams. Paldies, ka atnesi. Bērni jau sen nav dabūjuši… Viņiem vajadzīgas olbaltumvielas… Viņi…
- Kā tad, Kvinns, redzami apmulsis, noteica.
- Paglabā dažus gabaliņus bēbīšiem, Marija piekodināja Frensisam. Mēs tos sasmalcināsim blenderī.
Telpu pildīja kāra šņakstināšana. Gan jau daudziem bērniem zivis negaršoja. Senajās dienās. Pat vēl pirms divām
nedēļām viņi būtu raukuši deguntiņus. Bet tagad? No olbaltumvielām neatteicās neviens. Viņi juta pēc tām nepieciešamību. Organisms pavēlēja ēst.
Bet Marijas organisms pavēlēja viņai neēst.
Tas būtu grēks, viņa sev teica. Grēks apēst zivi tikai tāpēc, lai vēlāk to izvemtu. Viņa nedrīkstēja nodarīt mazajiem šādu pārestību.
Marija apzinājās, ka ar viņas uzvedību kaut kas nav kārtībā. Visapkārt valdīja izsalkums, no kā bērni nevarēja izvairīties, bet ar viņu bija citādi: viņa vienīgā bija izsalkusi pēc brīvas gribas. Galvā ieskanējās brīdinājums, bet tāls, tikko sadzirdams. It kā kāds viņu sauktu no divu kvartālu attāluma.
- Nāc, Marij, tā jānogaršo ari tev, mudināja Frensiss. Tā ir pasakaina.
Nespēdama izmocīt atbildi, Marija novērsās un, izsalkušo bērnu šņakstināšanas pavadīta, klusējot devās uz vannasistabu.
TRISPADSMITA NODAĻA
45 STUNDAS, 36 MINŪTES
Sems pieklauvēja pie ārdurvīm. Parasti viņš tā nedarīja. Astrīda daudzkārt bija viņam teikusi, lai vienkārši nāk iekšā.
Taču šoreiz viņš tik un tā klauvēja.
Pagāja brīdis, līdz meitene atsaucās.
Astrīda droši vien tikko kā bija iznākusi no dušas. Pēc vakariņām, kad Mazajam Pītam patika skatīties DVD, Astrīda parasti mēdza pavingrot. Gaišie mati bija pielipuši pie kakla, un dažas šķipsnas krita pāri acij, piešķirot meitenei mazliet pirātisku paskatu. Viņa bija ģērbusies peldmētelī un turēja rokā dvieli.
- Paskat! Ak tad tomēr atrāpoji atpakaļ, ko? noteica Astrīda.
-Ja es nomestos četrrāpus, vai tas ko līdzētu? jautāja Sems.
Astrīda brīdi apdomāja. Nē, pietiks ar vainīgu sejas izteiksmi.
- Visu dienu neesmu tevi redzējis.
- Nav nekāds brīnums. Es nemaz negribēju būt redzama.
- Vai varu ienākt?
- Tu jautā, vai drīksti ienākt? Vārds “varēt” tiek attiecināts uz spēju kaut ko paveikt. Savukārt tad, kad tiek lūgta atļauja, īstais vārds ir “drīkstēt”.