Выбрать главу

Sems pasmaidīja. Vai zini šādi izrunādamās, tu mani vienkārši apbur.

-    Ak tā? Tad varbūt man nāktos atzīmēt, ka gan “varēt”, gan “drīkstēt” tiek saukti par modālajiem darbības vārdiem. Angļu valodā pastāv deviņi modālie darbības vārdi. Vai gribi, lai tev tos nosaucu?

-    Labāk jau ne, atteica Sems. Tik lielu sajūsmu es nespēšu izturēt.

Sems apskāva meiteni, pievilka viņu sev klāt un noskūpstīja uz lūpām.

-    Kāds tu bikls! Astrīda paķircinājās, kad viņš atrāva savas lūpas no viņējām. Labi, nāc vien iekšā. Ja esi izsalcis, man ir mazliet garšīgu konservētu okras pākšu, piedegusi pašgatavota kliju tortilja un no pusdienām pārpalikusi puse kāpostgalvas. Ja tu ietīsi tortiljā sasmalcinātus kāpostus un kādu okras pāksti un pusminūti paturēsi to mikroviļņu krāsnī, tad iegūsi kaut ko lai arī bezgaršīgu, toties visnotaļ veselīgu.

Sems ienācis aizvēra aiz sevis durvis. Mazais Pīts bija apmeties televizora priekšā un skatījās DVD “Kā Grinčs nolau­pīja Ziemassvētkus”. Zem grima galīgi neatpazīstamais Džims Kerijs līksmi berzēja rokas.

-    Tā bija viena no viņa Ziemassvētku dāvanām, paskaid­roja Astrīda.

-    Atceros, Sems pamāja ar galvu.

Šie Ziemassvētki nebija sagādājuši prieku nevienam. Zie­massvētki bez vecākiem. Bez vecākajiem brāļiem un māsām. Bez vecvecākiem. Bez visiem tiem dīvainajiem radiniekiem, kurus varēja sastapt vienīgi svētku laikā.

Mājas bēniņos Sems bija atradis mākslīgu eglīti, ko tur glabāja Astrīdas vecāki. Viņš to nonesa lejā un uzstādīja. Tā tur vēl arvien stāvēja, lai gan rotājumus viņi bija noņēmuši un salikuši atpakaļ kastēs.

Visi bija darījuši, ko spējuši. Alberts uzrīkoja mielastu, kurš gan tas ne tuvu nevarēja līdzināties viņa lielajam Pateicības dienas mielastam. Ap Ziemassvētku laiku vairs nebija, no kā cept pīrāgus, nebija cepumu, un svaigi augļi un dārzeņi jau bija pa daļai aizmirsta pagātne.

-    Mēs nedrīkstam ķildoties… nu, tu jau saproti… poli­tika… sacīja Sems.

-    Tu gribi teikt, ka vēlies, lai es ar tevi visā būtu vienisprā­tis? -jautāja Astrīda, un viņas balss tonis vēstīja par gatavību sākt visu no jauna.

-    Nē. Es gribu, lai tu man pasaki savas domas. Tu man esi vajadzīga, atzinās Sems. Tas ir pats būtiskākais: tu man esi vajadzīga. Tātad, pat ja mums ir kādas domstarpības, mēs nedrīkstam dusmoties viens uz otru. Tīri cilvēciski, vai saproti?

Izskatījās, ka Astrīda ir gatava iebilst. Tomēr viņa tikai gurdeni ievilka elpu. Tev taisnība, nedrīkstam. Mums jau tāpat netrūkst rūpju.

-    Forši, noteica Sems.

-    Vai pagājušonakt kaut cik gulēji? Tu izskaties noguris.

-    Laikam jau esmu arī, viņš sacīja. Gara diena. Ei, vai tu maz zini, ka Kvinns makšķerē? Šorīt viņš noķēra kaut ko varenu.

-    Nezināju vis. Tas labi. Meitene izskatījās noraizēju­sies. Mums pašiem vajadzēja par to iedomāties. Tas ir, par makšķerēšanu.

-    Laikam jau nav iespējams domāt par visu, nogurušā balsī sacīja Sems. Tur jau tā nelaime, ka par visu atbild viens cilvēks. Bērni gaida, lai tu viņiem sniedz visas atbildes. Viņi pārstājuši meklēt tās paši. Toties Kvinns pats bija atklājis jaunu iespēju. Un pēc palīdzības viņš vērsās pie Alberta, nevis pie Sema.

-    Ko viņš ar to zivi iesāka?

-     Lielāko daļu mēs šorīt aizsūtījām uz bērnudārzu. Maza­jiem vismaz tika kaut cik olbaltumvielu.

-    Lielāko daļu? Astrīda uzrāva uzaci. Ko tad Kvinns iesāka ar pārējo? Ceru, ka viņš netaisa sev kaut kādus slepe­nus krājumus?

-    Viņš… Sems aprāvās. Vismazāk viņš patlaban vēlējās strīdēties par Kvinnu un Albertu, un zivīm. Paklau, vai mēs

varētu par to aprunāties rīt? Svarīgākais ir tas, ka mazie šodien dabūja kaut cik olbaltumvielu. Vai mēs nevaram par to vienkārši priecāties?

Astrīda noglāstīja viņam vaigu. Ej gulēt.

-    Jā, kundze.

Sems slāja augšup pa kāpnēm. Garastāvoklis bija uzlabo­jies. Viņš pagāja garām Marijai, kura kāpa lejup. Sveika, Marij! Atpakaļ uz darbu?

-    Kur gan vēl citur? noteica Marija. Piedod, tas laikam izklausījās gražīgi.

-              Kam vēl, ja ne tev, ir pamats gražoties? attrauca Sems.

-    Bet, paklau, vai tu dabū pietiekami paēst?

Marija izskatījās pārsteigta. Ko?

-    Es prātoju, vai tev tiek pietiekami daudz pārtikas. Tu esi nokritusies svarā. Tas ir, nepārproti mani, tu izskaties labi.

-    Paldies, Marija izmocīja. Es… mm… Jā, man ēdiena pietiek.

-    Vai tu šorīt dabūji kādu zivs gabalu?

Marija pamāja ar galvu. Jā, tā tik tiešām bija lieliska.

-    Labi. Tad jau uz redzīti.

Sems izmantoja telpu, kas kādreiz bija viesu guļamistaba. Tā bija glīti iekārtota, ar atsevišķu vannasistabu, kurā karā­jās ļoti mīksti, krāsās saskaņoti dvieļi. Viņš centās uzturēt šo istabu ļoti tīru un kārtīgu, jo tā vēl arvien kaut kādā ziņā nebija viņa paša istaba. Māja piederēja… nu, tas bija labs jau­tājums. Taču viņam tā noteikti nepiederēja.

Tas gan neatturēja Semu ieslīdēt palagos un gandrīz vienā mirklī no drudžainā nomoda iekrist dziļā miegā.

Bet miera nebija arī sapņos. Sapnī viņš redzēja savu māti. Tomēr tā nebija gluži viņa māte, pat ne gluži cilvēks. Tā bija būtne, kura tika Semu aicinājusi tad, kad viņam bija pienācis brīdis izgaist.

Daudz laimes piecpadsmitajā dzimšanas dienā, Sem! Tagad pārcelies no IBJZ uz… neviens nezināja, uz kurieni.

Kaut kāda ilūzija. Redzēt to, ko esi gribējis redzēt. Bet tajā brīdī viss likās tik reāls. Sapnī Sems no jauna pārdzīvoja šo mirkli.

Viņš redzēja Keinu, savu dvīņubrāli, ieslēgtu žilbinošas gaismas lokā. Viņš redzēja savu māti. Un vēl Sems redzēja meiteni gadus divpadsmit vecu trauslu meitenīti ar kuplu zirgasti. Viņš kaut kā miglaini pabrīnījās par tās klātbūtni. Izgaišanas brīdī nekādas meitenes nebija. Ne formu maiņas iekšienē, ne ārpus tās. Nekādas meitenes.

Bet tad šo sapni nomainīja cits. Sems stāvēja rātsnama kāpņu pakājē, un pa kāpnēm ripoja lejup konservu kārbas tik lielas kā atkritumu urnas. Vispirms pupiņu kārba. Tad vēl viena. Tad kārba ar ravioli. Kārbas ripoja lejup aizvien ātrāk un ātrāk, un Sems mēģināja kāpt augšup pa kāpnēm, bet nespēja, jo ikreiz, kad viņš pacēla kāju, lai uzliktu to uz pakāpiena, pretī brāzās kārtējā kārba.

Tad nāca mazu kārbiņu kaskādes; tās spietoja kā kukaiņi viņam ap kājām. Sems klupa, krita un slīdēja kārbu lavīnā, nespēdams vairs piecelties.

Sapnī viņš palūkojās augšup un ieraudzīja meiteni, atkal to pašu meiteni. Biezu, brūnu matu kodaļa atglausta garā zirgastē. Meitene. Viņa bija kāpņu augšgalā. Bet kārbas viņa neripināja.

Tad visas kārbas pārvērtās par Junior Mints. Dīvaini, tās joprojām bija konservu kārbas, tikai ar pazīstamo Junior Mints etiķeti. Tās ripoja un kūleņoja, un gāzās virsū, un jau pēc brīža Sems bija zem tām aprakts.

Viņš juta, ka kāds stāv līdzās. Ne cilvēks, drīzāk kukainis, kaut kāda neskaidra apveida vabole.

Milzīgā vabole pacēla Junior Mint, kas nu jau vairs nebija konservu kārbas, bet milzīgas kartona butaforijas izskatā.

Pēkšņi Sems uzmodās.

Astrīda viņu purināja, kliegdama tieši sejā: Mosties!

Sems vienā mirkli bija augšā, gandrīz nogāzdams meiteni no kājām.

-Ko?

-    Pītijs, Astrīda šņukstēja. Viņas acīs bija mežonīgas bailes.

Sems metās pa gaiteni uz Pīta istabu. Nonācis pie tās, viņš