apstājās kā iemiets. Durvis bija vaļā.
Pīts gulēja gultā. Viņš nekustējās. Acis aizvērtas. Seja mierīga. Puisēns bija aizmidzis. Bet tas, kā viņš spēja gulēt, sniedzās pāri Sema saprašanai, jo istaba ap Pītu bija pilna ar briesmoņiem.
Pilna bez jebkādiem pārspīlējumiem. No sienas līdz sienai. Līdz pat griestiem.
Briesmoņi. Simtiem murgu cienīgu briesmoņu. Tie līda laukā no viņa pagultes. Tie rāpās ārā no drēbju skapja. Tie lidinājās pie griestiem kā hēlija baloni. Itin kā Pīta istabā būtu ielidojusi vesela Macy's Pateicības dienas parāde miniatūrā. Tikai Šreka vai Kaķa Cepurē vietā bija daudz draudīgāka paskata būtnes.
Vienam no mazākajiem neradījumiem bija trīs pāri purpurkrāsas spārnu, no vēdera nokarājās taustekļveida stērbeles un galva bija kā šļirces gals ar asinssarkaniem acāboliem.
Pats lielākais briesmonis atgādināja pinkainu grizlilāci ar astoņpadsmit collu gariem dzeloņiem ķetnu galos.
Tur bija asi, šķautņaini, itin kā no skuvekļiem vai virtuves nažiem veidoti mošķi. Bija radījumi, kas sastāvēja no ugunīgas magmas. Bija tādi, kas lidoja, un tādi, kas šļūca.
- Tāpat kā vakarrīt laukumā? Sems drebošā balsī nočukstēja.
- Nē. Redzi tie met ēnu, Astrīda steidzās pateikt. Tie izdod skaņas. Tiem ir smaka.
Milzīgais, pinkainais briesmonis viņu acu priekšā mainīja apveidu. Brūnā vilna izbaloja balta, tad pēkšņi nokrāsojās zaļa.
Viņa mute kustējās.
Atvērās.
Skaņas, kas no tās nāca, atgādināja slāpētu kaķa ņaudēšanu. Stindzinoši baisu.
Tad briesmoņa mute ar skaidri sadzirdamu klikšķi aizcirtās. Vēl pēc mirkļa tā izkusa un pazuda tikko izaugušajā vilnā.
- Viņš mēģina runāt, čukstus sacīja Astrīda.
Taustekļains sinepju krāsas radījums ar suņa rumpi un divām caurulēm virs kaplim līdzīgās bezacu galvas lidinādamies mainīja apveidu. Kājas pārvērtās par ķetnām, kas bruņotas ar asiem, zivju āķiem līdzīgiem pīķiem. To asmeņi klikšķēdami te parādījās, te atkal pazuda. It kā mošķis ar tiem vingrinātos, censtos atklāt to pielietojumu.
Un tad, it kā beidzot būtu iegūts īstais apveids, arī šis mēģināja runāt. Šoreiz skaņa bija vēl nesakarīgāka: kukaiņa čirkstēšana, kas apsīka, gaļīgajai membrānai aizklājot briesmoņa muti.
- Vai tie mūs redz? Sems skaļi prātoja.
- Nezinu. Vai redzi, kā tie blenž uz Pītiju?
Protams, bija absurdi domāt par briesmoņu sejas izteiksmes izprašanu; dažiem bija piecas acis, citiem tikai viena, dažiem tikai griezīgi asi ilkņi un acu vispār nebija. Bet Semam šķita, ka aizmirstībā iegrimušajā, klusiņām krācošajā Pītijā tie noraugās ar tādu kā bijību.
Pa gaisu garām aizslīdēja čūska, gara kā pitons. Tai bija sīkas simtkāja kājiņas, gandrīz kā kāpostu lauka mūdzim, tikai tās šķita veidotas no kaut kā ķepīgi lipīga.
Čūskas mute šņāca. Šņākšana pieņēmās skaļumā un tad piepeši aprāvās: čūskas galva vienkārši pazuda.
- Viņi mēģina sazināties, sacīja Astrīda. Un kaut kas tos pārtrauc. Kaut kas tiem neļauj runāt.
- Vai arī kāds, piebilda Sems. Ja tie mums uzbruks… Viņš pacēla rokas izvērstām plaukstām.
Astrīda tūdaļ pat nospieda viņa rokas lejup. Nē, Sem. Tu vari trāpīt Pītijam.
- Kas notiks, ja viņš pamodīsies?
- Citkārt vīzijas vienkārši izgaisa. Bet šoreiz ir citādi. Palūk! Paskaties uz aizkariem tie ir apsviluši, kur… kur tiem bija pietuvojies tas lavas radījums.
Sems pēkšņi izlēma. Uzmodini viņu!
- Bet ja nu… Astrīda iesāka.
- Paklau, varbūt tie nav bīstami. Bet varbūt ir. Ja ir, es nelaidīšu tos tev klāt, es tos sadedzināšu.
Tad piebilda: Ja vien tas būs manos spēkos.
- Pītij! Astrīda drebošā balsī pasauca.
Līdz pat šim brīdim neviens no mošķiem nebija pievērsis viņiem šiem abiem trauslajiem cilvēkbērniem, kuri apjukuši uz tiem blenza, uzmanību. Bet tagad katra acs, katrs drebošais tausteklis pagriezās pret viņiem. Tas notika tik pēkšņi, ka Semam likās: viņš dzird, kā noklikšķ to acāboli.
Acis sarkani kvēlojošas, zilas un lodveidīgas, šaurām, dzeltenām spraudziņām līdzīgas -, vismaz pussimts acu raudzījās tieši Semā un Astrīdā.
- Mēģini vēlreiz, čukstēja Sems. Pagriezies pret briesmoņiem, viņš atkal izstiepa rokas kaujas gatavībā.
- Pītij! Astrīda sauca nu jau uzstājīgāk.
Tagad briesmoņu rumpji sakustējās. Tie kustējās gandrīz kā viens veselums dažs neveikli, dažs zibenīgi, bet visi kopā kā Disneja studijas animatronika, ko darbina viens kopējs signāls. Tie visi reizē pagriezās pret Semu un Astrīdu.
Cita pēc citas atvērās mutes. No tām nāca skaņas. Rukšķieni un šņācieni; brēcieni un rūcieni; plīstoša porcelāna skaņas; sienāžu sisināšana un niknas suņu rejas. Ne vārdi, bet skaņas, kas gribēja izvērsties par vārdiem; skaņas, kas cīnījās, lai kļūtu par vārdiem.
Tas bija niknuma un aizkaitinājuma pilns koris. Un tas pārtrūka tik pēkšņi, it kā kāds būtu izrāvis no ligzdas stereoatskaņotāja kontaktdakšiņu.
Briesmoņi blenza uz Semu un Astrīdu tā, it kā to apklusināšanā būtu vainojami tieši viņi.
Sems klusībā nolamājās.
-Atkāpies! Prom pa gaiteni! pavēlēja Sems. Tie būs spiesti uzbrukt mums pa vienam, un Pīts būs ārpus uguns līnijas.
- Sem…
- Nav īstais bridis debatēm, Astrīd, Sems izgrūda caur sakostiem zobiem. Lēnām atkāpies!
Meitene paklausīja. Uzmanīgi likdams vienu pēdu aiz otras, viņš tai sekoja rokas augšup, mutanta ieroči kaujas gatavībā.
Bet uzveikt tos visus, ja tie nāktu, nebūtu iespējams. Nekādi. Varbūt viņš tiktu galā ar dažiem, protams, ja tie vispār degtu. Kā tu sadedzināsi neradījumu, kas sastāv no vienas vienīgas magmas?
Soli pa solim, līdz viņi bija nogājuši pusi gaiteņa. Desmit pēdas. Piecpadsmit. Ja briesmoņi gribēs viņam uzbrukt, tie būs spiesti virzīties pa gaiteni. Tas deva Semam izdevību, ko viņš gatavojās izmantot. Pīts palika ārpus tiešas ugunslīnijas.
- Pasauc viņu vēlreiz! Šoreiz skaļāk.
- Viņš ne vienmēr atbild.
- Mēģini!
- Pīt! iesaucās Astrīda, un bailes piešķīra viņas balsij spēku. Pītij, mosties! Mosties, mosties!
Durvju ailā Sems redzēja gan lidojošos mošķus, gan tos, kuriem nebija spārnu, pēkšņi smagi nolaižamies uz grīdas. No trieciena nodrebēja grīdas dēļi.
Pirmais bija sešspārnu radījums. Žigli kā spāre tas metās tieši virsū Astrīdai.
No Sema rokām izšāvās dedzinoša, zaļi balta uguns. Spārnotais radījums uzsprāga liesmās. Tomēr tam bija pārāk spēcīga inerce.
Sems metās zemē un, pasniegdamies atpakaļ, lai norautu sev līdzi ari Astrīdu, attapa, ka viņa jau ir pieliekusies. Liesmojošais līķis, spārniem čokurojoties kā degošām lapām, aizlidoja pār viņu galvām.
Gaitenī iestreipuļoja Marija Terafino. Kas te notiek?!
- Marij! Atpakaļ! Atpakaļ-atpakaļ-atpakaļ!
Marija ielēca savā istabā brīdī, kad, kājām klikšķot un skrāpējot dēļu grīdu, viņiem klupa virsū bezacainais, taustekļainais sinepju krāsas suns.
Uz galvas tam bija divas caurules. Sems bija pārliecināts, ka pirms brīža to tur vēl nebija.
No caurulēm šāvās ārā kaut kas gaišzils. Sema roku pārklāja gļotas, biezas kā auzu tume un lipīgas kā gumijas līme.
Sems ar otru roku palaida uguni. Mošķis degdams kļuva gausāks, tomēr neapstājās.
Pēkšņi visi šie murgu tēli metās uz durvīm; tie stumdījās, spiedās un spraucās, tie gribēja tikt cauri, lai uzbruktu, lai…