Un tad tie pazuda.
Vienkārši pazuda.
Visi, izņemot vēl arvien čurkstošās sešspārnainās vaboles un lipekļus spļaujošā suņveidlgā atliekas. Astrīda metās Mazā Pīta istabā. Sems no viņas atpalika tikai par soli. Mazais Pīts sēdēja gultā; viņa acis bija atvērtas, bet miglainas.
Astrīda metās apkampt brālīti.
- Ak, Pītij, PItij! viņa elsoja.
Sems aši piegāja pie loga. Aizkars, kas pirms brīža bija tikai apsvilis, tagad dega. Viņš to satvēra un parāva, lai sabradātu, netīšām apgāžot plauktu, pilnu ar maružiņām. Sems mīdija liesmu. Pēda samina vienu no spilgti izkrāsotajām sarkanajām lellēm. Otra ieplīsa. Lelle, kura bija iekšpusē, ieripoja tieši liesmā.
Sems to visu samīdīja.
- Vai tev ir ugunsdzēšamais aparāts? viņš jautāja. Sems centās noslaucīt sev no rokas gļotaino masu, bet tas viņam lāgā neizdevās. Lai būtu pavisam droši, mums vajadzētu…
Bet tad viņš palūkojās pa logu un ieraudzīja tur kaut ko gandrīz tikpat biedējošu kā pirmītējie briesmoņi. Ielas pretējā pusē stāvēja meitene. Viņa raudzījās augšup, tieši viņam sejā.
Meitenei bija milzīgas, tumšas acis un zirgastē saņemti krāšņi, brūni mati.
Meitene no viņa sapņa.
Sems izskrēja no istabas, klupdams metās lejup pa kāpnēm un izbrāzās uz ielas.
Meiteni vairs nekur neredzēja.
Viņš metās atpakaļ mājā, kur sastapa vispirms izbiedēto Mariju un pēc tam Astrīdu, kura, vēl arvien apkampusi brālīti, Semam par pārsteigumu, rakstīja uz papīra piezīmes.
- Kas tie…
-Tie pielāgojas, Sem, Astrīda viņu pārtrauca. Vai redzēji? Mēs tos vērojām, un tie mainījās mūsu acu priekšā. Pārveidoja savu fizisko veidolu. Attīstījās.
Viņa kricelēja, slaucīja no sejas asaras un kricelēja atkal.
- Kas te notiek? Marijas Terafino jautājums izskanēja kā nedrošs, apmulsis čuksts, it kā viņa te kādam traucētu.
Sems pagriezās pret viņu. Marij, nestāsti to nevienam.
- Tas ir viņš, vai ne? jautāja Marija, lūkodamās uz Mazo Pītu, kurš jau žāvājās un grasījās atkal ieslīgt miegā. Tam ir kaut kāds sakars ar viņu.
- Ar viņu ir sakars ļoti daudz kam, Marij, Sems gurdeni atzinās. Bet lai tas paliek starp mums. Es uz tevi paļaujos.
Marija pamāja ar galvu. Viņa likās svārstāmies starp to, vai palikt šeit un izrunāties vai atgriezties savas istabas nosacītajā normālumā. Vēlme pēc normālā izrādījās spēcīgāka.
- Tas nav pareizi, Astrīda, noguldinādama brālīti atpakaļ spilvenos, čukstēja.
- Tu domā? spalgi jautāja Sems.
Astrīda glaudīja Mazā Pīta pieri. Pītij, tu nedrīksti to atkārtot. Tu vari kādam nodarīt ļaunu. Tu vari nodarīt ļaunu man. Un kurš tad par tevi rūpēsies?
-Jā, vairs nekādu briesmoņu, Pītij, teica Sems.
- Nekādu briesmoņu, piebalsoja Astrīda.
Mazais Pīts aizvēra acis. Nekādu briesmoņu, viņš, plati nožāvādamies, atkārtoja.
- Es viņu nomierināju, puisēns piebilda.
- Kuru tu nomierināji? jautāja Sems.
- Pītij! Kuru? tincināja Astrīda. Kuru tu nomierināji? Kas viņš tāds ir? Ko tu gribēji sacīt?
- Badā, teica Mazais Pīts. Badā un tumsā.
- Ko tas nozīmē? Saki taču! lūdzās Astrīda.
Bet Mazais Pīts jau bija aizmidzis.
ČETRPADSMITĀ NODAĻA
36 STUNDAS, 47 MINŪTES
- Tāda viņa ir kopš tā brīža, Vabole redzamais Vabole pamāja ar roku, norādot uz Orsiju, kura nolaistiem pleciem un cieši kopā saspiestiem ceļgaliem sēdēja uz Koutsas Akadēmijas lieveņa.
Keins lūkojās lejup ar vairāk nekā tikai paviršu interesi. Viņš pieskārās Orsijai pie pakauša un juta, kā meitene saraujas. Viņa ir pabijusi tur. Es tā domāju, viņš sacīja.
Diāna nožāvājās. Viņa vēl arvien bija ģērbusies zīda pidžamā, kurai bija pārvilkusi pāri rītakleitu, itin kā būtu auksti. IBJZ gan nekad nebija īsti auksts.
Vabole, tik tikko spēdams palikt nomodā, šūpojās turpatpakaļ. Kas notika, kad viņa sāka iziet no zonas? Keins vaicāja Vabolēm.
- Ko? Vabole izslēja galvu, uzraujot sevi no pussnaudas.
- Viņa iegāja Sema sapnī. Tur bija kaut kādas pārtikas kārbas. Tad pēkšņi ne no šā, ne no tā vienā no tās mājas istabām sākās kaut kāda baisa gaismas izrāde, un pēc tā visa Orsija izturas kā sapīpējusies zāli vai ko tamlīdzīgu.
- Ko tu vispār no tādām lietām jēdz? vaicāja Diāna. Vabole paraustīja plecus. Nu, Džo juniors, mans lielais
brālis, viņš itin bieži ķēra kaifu.
Keins nometās Orsijas priekšā uz ceļiem un saudzīgi pacēla viņas seju. Izlauzies no tā!
Atbildes nebija. Viņš meiteni iepļaukāja stipri, bet bez ļaunprātības. Keina plauksta atstāja uz viņas vaiga sārtu nospiedumu.
Orsijas acis iezibējās. Viņa izskatījās pēc cilvēka, kurš uzmodināts vairākas stundas par agru.
- Atvaino, sacīja Keins. Viņš bija meitenei pavisam tuvu. Tik tuvu, ka ieelpoja viņas elpu. Tik tuvu, ka saklausīja viņas sirdspukstus, straujus kā stūrī iedzītam trusītim. Man jāzina, ko tu redzēji.
Orsijas mutes kaktiņš noslīdēja uz leju kā pavirši uzzīmētai komiksa varonei, kurai mēģināts piešķirt baiļu, skumju un vēl kaut kādu grūti uzminamu izteiksmi.
- Nu saki taču, Keins mēģināja meiteni pierunāt. Lai arī kādi bija šie sapņi, man ir bijuši vēl ļaunāki. Tādas šausmas, par kādām tu negribētu pat ne dzirdēt.
- Tie nebija briesmīgi, Orsija tikko dzirdami izdvesa.
- Tie bija tādi… Tie mani pārņēma. Lika gribēt vairāk.
Keins mazliet atvirzījās. Ja jau tā, tad kāpēc tu biji aizgājusi pa pieskari?
- Viņa sapņi… Viņa sapņu pasaule… Viss bija tik… Meitene izpleta rokas, kā gribēdama parādīt ko tādu, ko nespēj aprakstīt vārdiem.
- Sema sapņi? Keins pa daļai neticīgi, pa daļai dusmīgi pārjautāja.
Orsija viņu cieši uzlūkoja. Nē. Nē, ne jau Sema. Sema sapņi ir vienkārši. Tajos nav nekādas burvības.
- Tad pastāsti man par tiem. Tāpēc jau es tevi turp sūtīju.
Orsija paraustīja plecus. Viņš… Nezinu. Nu, viņš ir tāds
kā noraizējies. Vai apjucis, meitene izvairīgi teica. Viņš domā, ka ir visu salaidis grīstē, un, lai nu kā, bet grib tikt no tā vaļā. Un, protams, viņš daudz domā par pārtiku.
- Nabaga bērns, noteica Diāna. Viss šis spēks. Visa šī atbildība. Ai-ai-ai.
Keins iesmējās. Laikam jau Sems nedomāja, ka tā ir būt par vadoni.
- Manuprāt, tieši tā viņš domāja, iebilda Diāna. Šaubos gan, vai viņš kaut ko tādu jebkad ir vēlējies. Man šķiet, ka Sems gribētu, lai viņam gluži vienkārši liek mieru. Pēdējo teikumu viņa izrunāja ar uzsvaru.
- Es nemēdzu likt mierā cilvēkus, kuri man sariebuši, sacīja Keins. Noderīga informācija, Diāna.
Viņš piecēlās kājās. Tātad. Sems dreb bailēs. Bet ne bailēs no manis. Labi. Viņš raizējas par savu stulbo čammuciema vecākā amatu. Labi. Viņš papliķēja Orsijai pa pakausi. Paklau! Vai Sema sapņos nebija kaut kas saistībā ar spēkstaciju?
Orsija papurināja galvu. Viņa atkal bija aizpeldējusi. Aizpeldējusi kaut kādā zombija transā, no jauna izdzīvojot nez kādu dīvainu savējo vai kāda cita halucināciju.
Keins sasita plaukstas. Labi. Sems nav apsēsts ar spēkstaciju. Ienaidnieks, viņš ar milzīgi plašu žestu pavēstīja,
- lūkojas iekšienē, nevis uz āru. Patiesībā mēs varam dot triecienu jebkurā brīdi. Tikai…