Viņš cieši uzlūkoja Diānu.
- Es dabūšu viņu rokā, meitene apsolīja.
- Es to nevaru izdarīt bez Džeka, Diāna.
- Es dabūšu viņu rokā.
- Tev vajag Džeku? Es viņu atvedīšu, piedāvāja Dreiks.
-Tu iedomājies kādreizējo Džeku, Dreik, sacīja Keins.
- Bet atceries, ka Džekam tagad ir spēks.
- Man uz viņa spēku nošķaudīties, norūca Dreiks.
- Diāna sagādās man Džeku, turpināja Keins. Un tad mēs izdzēsīsim gaismu un pabarosim… Piepeši viņš aprāvās un samulsis samirkšķināja acis.
- Pabarosim? Dreiks izbrīnīts atkārtoja.
Keins viņu gandrīz nedzirdēja. Prāts šķita klūpam un aizķeramies tā mēdz notikt, ja DVD gadījies skrāpējums un attēls, pirms tas parādās no jauna, uz brīdi aizmiglojas. Pazīstamā Koutsas Akadēmijas apkārtne kaut kur aizpeldēja.
Pabarosim?
Ko viņš ar to bija domājis?
Kuru viņš bija domājis?
- Jūs visi varat iet, Keins apjucis teica.
Neviens pat nepakustējās, tāpēc viņš pateica skaidri un gaiši: Ejiet prom! Ejiet prom un atstājiet mani vienu!
Tad piebilda: Orsija lai paliek.
Kad Diāna un Dreiks bija aizgājuši, viņš atkal nometās Orsijas priekšā uz ceļiem. Tu taču viņu redzēji, vai ne? Tu viņu tur sajuti. Viņš pieskārās tavam prātam. Es to redzu.
Orsija nemēģināja liegties. Viņa sastapa Keina skatienu un pat nesarāvās. Viņš bija tā mazā puikas sapņos.
- Mazā puikas? Keins sarauca uzacis. Mazā Pīta? Vai viņš bija tas, par kuru tu runāji?
- Viņam tas puika bija vajadzīgs. Tumsas būtnei, gajafāgam. Viņš bija… Orsija meklēja īsto vārdu, un, kad bija to atradusi, tas pārsteidza viņu pašu. Viņš no tā mācījās.
- Mācījās? Keins cieši sagrāba Orsijas roku, kā gribēdams izspiest no viņas vēl ko vairāk. Meitene sarāvās. Mācījās ko?
- Radīšanu, atbildēja Orsija.
Keins tikai blenza viņā. Viņam būtu jājautā. Jājautā, ko viņa ar to domājusi. Ko Tumsa varētu radīt? Ko tā var iemācīties no piecgadnieka, kurš turklāt vēl sirgst ar autismu?
Keins palaida vaļā meitenes roku. Ej iekšā, viņš čukstus sacīja. Ej!
Palicis vienatnē, puisis meklēja padomu savā prātā, savā atmiņā. Skatiens maldījās kokos pie teritorijas robežas, it kā tur, agrajā rīta dūmakā, varētu slēpties izskaidrojums.
“Un tad mēs izdzēsīsim gaismu un pabarosim…”
Tā nebija vienkārša pārteikšanās. Tas nebija vienkārši… nekas. Tajā bija noteikta doma, kaut kas taustāms. Kaut kas tāds, kas prasījās tikt izdarāms.
Badā un tumsā.
Bija sajūta, it kā kāds būtu apmetis viņam ap smadzenēm virves cilpu. Kāds, kuru viņš nespēja saskatīt, kāds, kurš stāvēja kaut kur tālu tumsā un nebija redzams. Virve izgaisa krēslā un noslēpumā, bet tās gals bija piesaistīts viņam.
Otru galu turēja Tumsa. Un, kad tai ienāca prātā, paraustīja.
It kā Keins būtu uz āķa uzķērusies zivs.
Viņš uzrausās uz zemākā pakāpiena. Granīts bija auksts. Sēdēdams šādi, gandrīz sameties dubultā līkumā, zēns jutās smieklīgs un neaizsargāts. Uz pieres veidojās sviedru krellītes.
Tā bija iedzinusi viņā āķi. Tā rotaļājās ar viņu, lāgiem ļaujot auklai atslābt un Keinam nodomāt, ka nu viņš ir brīvs, bet tad atkal spēcīgi parāva, liekot saprast, ka āķis vēl arvien ir viņā. Nomokot viņu.
Rotaļājoties ar viņu.
Prātā uzzibsnīja līdz šim aizmirsta atmiņu aina. Keins redzēja savu “tēvu” uz jahtas klāja. Ģērbies sālsūdens šļakatām izraibinātā smilškrāsas vējjakā, viņš sēdēja krēslā, turēdams rokās garu, lokanu kārti, ko šūpoja uz priekšu un atpakaļ.
Tajā vienīgajā reizē, kad Keins bija devies “tēvam” līdzi makšķerēt, tie nebija nekādi Toma Sojera vai Haklberija Fina piedzīvojumi. Keina tēvs vīrietis, kuru viņš bērnībā sauca par tēvu, nebija cilvēks, ar kuru kopā baudīt sīkus, tuvinošus mirkļus, noņemoties ar tārpu spainīšiem un bambusa makšķerkātiem.
Viņi ceļoja uz Mehiko. Keina “māte” bija atstāta iepirkties Kankunā, un Keinam tika dāvāta augstā privilēģija pavadīt tēvu izbraucienā, kas galu galā izrādījās biznesa tikšanās; tēva un dēla kopīgā pamakšķerēšana kalpoja tikai par aizsegu.
Keins ar tēvu. Puisis, vārdā Paolo, arī ar tēvu. Un meitene, vārdā… nu, viņas vārds gan Keinam bija pagaisis no atmiņas. Trīs tēvi uz septiņdesmit pēdu garas ātrlaivas klāja apsprieda biznesa darījumu un pie viena makšķerēja zobenzivis.
Meitene… Kāds tad galu galā bija viņas vārds?
Ak mans Dievs, viņai taču bija vārdā Diāna. Protams, ne jau šī Diāna, tā bija pavisam cita meitene ne visai pievilcīga, sarkaniem matiem, izbolītām acīm -, ar Koutsas Diānu viņai nebija ne mazākās līdzības.
Diāna aizveda viņus, Keinu un Paolo, uz jahtas priekšgalu un tālāk lejā uz šauru kambari, kurā glabājās enkurs un tauvas, un pārējais aprīkojums. Tur viņa izvilka “kāsi” mazu, cieši satītu marihuānas cigareti.
Paolo itāļu puika, pāris gadu vecāks par Keinu paraustīja plecus un, lietodams amerikāņu slengu, noteica: “Nav problēmu.” Keins jutās kā iedzīts slazdā. Gūsteknis uz šīs laivas. Sagūstīts tur, šo divu bērnu sabiedrībā. Sagūstīts, lai dabūtu kaifu.
Sagūstīts.
Sajūta nebija no patīkamajām.
Viņš sēdēja tumšajā, mitrajā, ierobežotajā telpā, vilkdams “kāsi” un ilgodamies būt kaut kur labi tālu.
Paolo mēģināja to meiteni Diānu pirms Diānas lenkt. Viņa to atšuva, un beigās Paolo aizgāja sameklēt kaut ko ēdamu. Meitene sāniski piebīdījās pie Keina un darīja zināmu, ka gribētu gūt visu iespējamo, ko varētu sniegt viņu divvientulība savienojumā ar zālītes iedarbību.
Keins viņu atraidīja, bet Diāna teica: Ak tā, tu iedomājies, ka esi baigi superīgais, ja? Tu iedomājies, ka tupi uz augstāka plaukta nekā es, ja?
- Tu to teici, ne es.
- Ja? Vai zini ko? Tavam tētim ir vajadzīgs mans tētis. Kā būtu, ja es uzietu uz klāja un pateiktu savam tētim, ka tu mani piespiedi pīpēt zāli? Es to izdarīšu, un vai zini, kas tad būs? Tavs tētis pazaudēs šo darījumu un vainos tajā tevi.
Meitenes acis triumfējoši iemirdzējās. Keins bija viņas nagos. Diāna bija iecirtuši viņā āķi, kas it nemaz neatšķīrās no tiem, ar ko skaļi smejošie vīri uz klāja ķēra savas stulbās zivis.
Viņa bija par to pārliecināta, šī Diāna.
Bet Keins tikai iesmējās. Ej vien.
- Iešu arī, viņa nosolījās.
-Jauki. Ej.
Tajā dienā viņš saprata kādu dzīves patiesību: tevi nevar sagūstīt citi, tu vari nonākt vienīgi pats savu baiļu gūstā. Nepadodies un uzvari.
Tā meitene todien uz laivas bija nobijusies vairāk nekā Keins. Un viņš intuitīvi juta, ka gūst virsroku.
Nepadodies un uzvari.
Nelaime tāda, ka tagad Keins patiesi bija nobijies. Nobijies no šīs raktuvēs mājojošās būtnes. Nobijies līdz pat kaulu smadzenēm. Līdz pat vissīkākajam, tālākajam, slepenākajam prāta nostūrim.
Tumsai nevarēja sablefot. Tumsa zināja, ka viņš baidās.
Ap viņa prātu un dvēseli bija savilkusies cieša virves cilpa. Tās otrs gals iesniedzās raktuvju šahtas dzīlēs, kur to turēja kāda tumša būtne. Keins iztēlojās sevi pārcērtam šo virvi. Viņš domās satvēra cirvi, pacēla to augstu virs galvas un no visa spēka trieca lejup…
Nesaudzīgs un bezbailīgs. Tāds viņš bija pret Diānu.
Pret abām Diānām.
- Man tas jāizdara, čukstēja Keins.
- Man tā jāpārcērt, viņš teica.
- Varbūt es to izdarīšu, viņš murmināja.