Taču Keins ļoti šaubījās, vai to spēs.
- Viņš ir badā, sacīja Mazais Pīts.
- Tu gribi teikt, ka tu esi badā, Astrīda automātiski izlaboja viņa teikto. It kā Mazā Pīta galvenā problēma būtu vājas gramatikas zināšanas.
Viņa atradās rātsnamā, Sema birojā. Cilvēki nāca un gāja. Bērni ar prasībām un sūdzībām. Ar dažiem Astrīda tika galā pati. Dažus viņa pierakstīja, lai nosūtītu pie Sema.
Vienā jautājumā Semam bija taisnība: tā nevarēja turpināties. Bērni nāca pieprasīt, lai kāds izšķirtu brāļu un māsu strīdus, vai pajautāt, vai tie drīkst skatīties pieaugušo filmas, vai lūgt Semam atļauju pārtraukt nēsāt zobu platīti. Tas bija smieklīgi.
- Viņš ir badā, atkārtoja Mazais Pīts. Puisēns bija pārliecies pār savu Game Boy un iegrimis spēlē.
- Vai gribi kaut ko apēst? Astrīda izklaidīgi apjautājās.
- Varbūt es varu kaut ko sameklēt.
- Viņš nevar parunāt.
- Protams, tu vari parunāt, Pītij, ja vien pacenties.
- Es nedrīkstu viņam ļaut. Viņa vārdi ir slikti.
Astrīda uzlūkoja brālīti. Viņa sejā rotājās viegls smaids.
- Un viņš ir badā, Mazais Pīts atkārtoja, nu jau čukstus.
- Badā un tumsā.
- Tāpēc, ka Sems tā teica, lūk, kāpēc, teju vai miljono reizi atkārtoja Edīlio. Tāpēc, ka, nenovākuši ražu, mēs visi būsim ļoti, ļoti izsalkuši, tā, lūk.
- Vai es to nevaru darīt citreiz? jautāja kāds zēns.
- To jau jūs visi gribat, manu mazo draudziņ, atlikt uz citu reizi. Bet mums jānovāc melones. Tāpēc kāp vien autobusā. Paņem cepuri, ja tev tāda ir. Braucam!
Edīlio stāvēja, turēdams mājas durvis pavērtas un gaidīdams, līdz puika sameklēs savu Fairly OddParents cepuri. Viņa noskaņojums, jau tagad drūms, rītam turpinoties, ne par matu neuzlabojās. Autobusā bija divdesmit astoņi bērni; visi žēlojās, visiem vajadzēja uz ateju, visi bija izsalkuši vai izslāpuši, visi kunkstēja, īdēja, raudāja.
Bija jau gandrīz vienpadsmit. Kad viņš tos dabūs uz lauka, būs jau dienas vidus un tie pieprasīs pusdienas. Edīlio bija apņēmies pateikt, lai viņi savas pusdienas saplūc paši. Noplūciet sev pusdienas, tās ir tieši jums priekšā. Pilnīgi pareizi, melones. Mani neinteresē, vai melones jums garšo vai ne, tās ir jūsu pusdienas.
Trīsdesmit bērni, ieskaitot viņu pašu. Ja tie kādas četras stundas cītīgi strādātu, katrs novāktu septiņdesmit, varbūt astoņdesmit melones. Izklausījās vērā ņemams daudzums, iekams to neizdalīja ar mazliet vairāk par trīssimt izsalkušām mutēm, turklāt, lai, ēdot meloni vien, justos paēdis, izrādās, tā jānotiesā visa.
Edīlio māca raizes: daudzas melones uz lauka jau bija sabojājušās, citas knābāja putni. Un pats ļaunākais: neviens nekala pietiekami tālejošus plānus, lai aizdomātos, ka viņiem būtu tās jāsadēsta nākamajai sezonai.
Ēdiens gāja bojā. Nekas netika dēstīts. Nekas netika laistīts.
Pat ja viņi novāks patlaban pieejamo ražu, vispārēja bada iestāšanās bija tikai laika jautājums. Un tad lai veicas mēģinājumos novērst haosu!
Izrādījās, ka Edīlio vēl ir bijis pārlieku liels optimists. Kad pēc ellīgi nepatīkama autobusa brauciena, kura laikā starp diviem sestklasniekiem izcēlās pamatīga dūru cīņa, tie nokļuva līdz laukam, bija jau gandrīz viens dienā.
Pilnīgi saprotams, ka pirmie vārdi no bērnu mutēm bija: “Man gribas ēst.”
- Nu, tur ir jūsu pusdienas, ar milzīgu gandarījumu, ka ir spējīgs pateikt viņiem to sejā, pamādams ar roku uz lauka pusi, pavēstīja Edīlio.
- Tie apaļie bumbuļi?
- Tos sauc par melonēm, atbildēja Edīlio. Un patiesībā tie ir ļoti garšīgi.
- Kā ar mūdžiem? jautāja kāda meitene.
- Tie ir kāpostu laukā, nevis šeit. Tas ir kādu jūdzi no šejienes.
Tomēr neviens nekustējās. Visi paklausīgi sastājās rindā, bet palika autobusa tuvumā, krietnu gabalu no lauka malas.
Edīlio nopūtās. Labi. Melnstrādnieks parādīs jums, kā tas darāms.
Pastaigas soli aizgājis līdz laukam, viņš pieliecās, noplūca pirmo pagadījušos meloni un, lai visi to varētu redzēt, pacēla augstu virs galvas.
Puisi paglāba laimīgs gadījums. Melone izkrita viņam no rokām.
Viņš palūkojās uz nokritušo meloni un ieraudzīja, ka zeme viņam pie kājām kustas.
Edīlio atlēca malā tik strauji, ka gandrīz zaudēja līdzsvaru, tomēr noturējās un metās skriet.
Viņš joza naskāk nekā jebkad līdz šim, zābakiem šķaidot tārpus, kas ap tiem čumēja un mudžēja. Ātrāk, ātrāk, ātrāk līdz nostiepās ar seju putekļos.
Putekļos ārpus lauka.
Pierāvis kājas sev klāt, Edīlio drudžaini aplūkoja zābakus. Sānos bija kodumu pēdas. Arī papēžos. Tomēr caurumu nebija.
Izurbties cauri tārpi nebija paguvuši.
Ap viņu drūzmējās bērni. Edīlio lūkojās viņu šausmu pilnajās sejās. Vēl tikai pirms dažām sekundēm viņš bija neiecietīgi pavēlējis tiem doties uz lauka. Vairumam kājās bija krosa kurpes. Neviens no viņiem līdz šim nebija šos mūdžus redzējis un nezināja, kādi tie izskatās.
Tikai acumirklīgas neizlēmības dēļ viņš nebija aizsūtījis visus šos bērnus drošā nāvē.
- Kāpiet atpakaļ autobusā! balsij drebot, pavēlēja Edīlio.
- Kāpiet atpakaļ autobusā!
- Un kā tad ar pusdienām? kāds iejautājās.
PIECPADSMITĀ NODAĻA
30 STUNDAS, 41 MINŪTE
Sems izņēma no Astrīdas rokām sarakstu. Pārlaidis skatienu pirmajām pāris sadaļām, viņš to gandrīz saņurcīja.
- Kā parasti? viņš apjautājās.
Astrīda pamāja ar galvu. Kā parasti. Manuprāt, tev sevišķi patiks…
Telpā pa galvu pa kaklu iebrāzās Datordžeks.
Kuram katram nebija ļauts tāpat bez atļaujas gāzties iekšā, bet Datordžeks jau nebija kurš katrs.
- Kas noticis, Džek? jautāja Sems, ieslīgdams milzīgajā ādas krēslā aiz rakstāmgalda, kas kādreiz bija piederējis pilsētas galvam un pēc tam īsu laiciņu Keinam.
Džeks bija uzbudināts. Tev vajadzētu ļaut man uzstādīt telefonus.
Sems samirkšķināja acis. Ko? Pēc tā, kā tu šeit iegāzies, es nospriedu, ka noticis kas ārkārtējs.
- Visi man nepārtraukti jautā, kad es taisos salabot telefonus, Džeks, redzami sarūgtināts, izdvesa. Visi to vien prasa, un man nākas stāstīt kaut kādus stulbus melus. Viņi domā, ka man tur nekas nav iznācis.
- Džek, to mēs jau esam izrunājuši. Esmu tev, vecīt, pateicīgs par paveikto darbu. Neviens cits to nespētu dabūt gatavu. Bet mums, draudziņ, ir citas problēmas, vai saproti?
Džeks pietvīka. Tu man to lūdzi. Es visiem sasolīju, ka to izdarīšu. Un tad tu man vairs neļauj to darīt. Tas nav
godīgi. Džeka brilles šķita aizsvldušas tik liela acīmredzot bija viņa sašutuma kvēle.
- Paklau, Džek! Vai tu patiešām vēlies, lai Keins un Dreiks varētu piezvanīt uz šejieni katram, kuram vien iedomājas? Vai gribi, lai Keinam būtu pieeja mūsu cilvēkiem? Lai viņš varētu tiem draudēt? Mīļi ar viņiem tērzēt? Varbūt piedāvāt pārtiku apmaiņā pret ieročiem vai sazin ko vēl? Re, cik veikli viņš tajā pirmajā reizē mūs visus apmuļķoja.
-Tu tikai gribi paturēt visu savā pārraudzībā, Džeks viņam pārmeta.
Pārmetums sāpēja. Sems jau bija gatavs uzkliegt, taču apklusināja sevi. Dažas sekundes viņš, nespēdams parunāt, cīnījās ar dusmām.
Protams, es gribu pārraudzīt noliekošo, viņam gribējās teikt. Protams, Sems negribēja, lai Keins piebāztu bērnu galvas ar meliem. Bērni bija pietiekami izmisuši, lai klausītos ikvienā, kurš piedāvātu vieglāku dzīvi, pat Keinā. Vai tiešām Džeks nav sapratis to, cik tuvu katastrofai viņi pienākuši? Vai tiešām Džekam nav pielēcis, cik vāja kļuvusi Sema situācijas kontrole?