Acīmredzot ne.
- Džek, bērni ir nobijušies. Viņi ir izmisuši, teica Sems.
- Varbūt tu to neredzi, jo esi aizņemts ar citām lietām. Bet mēs esam tikai tādu gabaliņu… Viņš pacēla īkšķi un rādītājpirkstu tā, ka tos šķira kāda colla. -… no pilnīgas katastrofas. Vai gribi, lai Keins to uzzina? Vēlies, lai bērni trijos naktī runātu ar viņu vai Dreiku, izkratītu sirdi un stāstītu tiem, kā mums iet? Vai tiešām tu gribi, lai Keins uzzina, cik viss ir nelāgi?
Astrīda, gribēdama pārtraukt Sema aizvien niknākos vārdu plūdus, apjautājās: Kas tad atgadījās, Džek? Kas tevi tā satrauca?
- Nekas! atcirta Džeks, taču tūdaļ pat izlaboja: Cils. Viņš mani visu priekšā pazemoja, apgalvodams, ka tagad, kad
esmu mutants un tamlīdzīgi, man vairs lāgā nedarbojoties smadzenes.
- Ko viņš teica? jautāja Sems.
- Viņš sacīja, ka cilvēkiem, kuri iegūst spēku, krītoties IQ, ka viņi kļūstot stulbi. Viņš teica: “Lielisks pierādījums: nabaga vecais Džeks, kādreizējais Datordžeks, kurš spēj pacelt gaisā māju, bet vairs neprot salabot telefonus.”
- Vai zini, Džek, man žēl, ka viņš ir aizskāris tavas jūtas, bet man te darāms vesels lērums darbu. Nu jau Semu pārņēma patiess aizkaitinājums. Tu esi tehnikas ģēnijs. Tu to zini. To zinu es, un to zina Astrīda. Tātad kam kāda daļa, ko domā Cils?
- Paklau, vai tu nevarētu vienkārši darboties ar internetu kā līdz šim? ierosināja Astrīda.
Džeks uzmeta viņai indīgu skatienu. Kā tad, lai to tik un tā nedrīkstētu lietot, vai ne? Lai padarītu mani citu acīs par vēl lielāku muļķi?
Sems bija gatavs uzkliegt Džekam, pateikt, lai aizveras, lai vācas prom, beidz viņam krist uz nerviem, bet tas nebūtu labi, tāpēc viņš dziļi ievilka elpu, sakopoja visu savu atlikušo pacietību un sacīja: Džek, es nevaru neko solīt. Man ir tik daudz darāmā. Pirmā nepieciešamība, pirms pievēršamies tehnīšu lietām, ir…
- Tehnīšu lietām? Džeks viņu pārtrauca. Viņa balsī skanēja šoks un sašutums.
- Tas nav noniecinājums. Es tikai saku… Bet, lai arī ko Sems bija gribējis teikt, tas tika aizmirsts brīdī, kad durvīs parādījās Edīlio. Viņš negāzās iekšā, kā to bija darījis Džeks, bet gan vienkārši stāvēja un izskatījās bāls un nopietns.
- Kas noticis? noprasīja Sems.
- Mūdži. Tagad tie ir arī meloņu laukā.
- Tie izplešas, secināja Astrīda.
- Daudz netrūka, ka es būtu visus tos bērnus iedzinis nāvē, pavēstīja Edīlio. Zēns izskatījās, kā redzējis spoku. Viņš drebēja.
- Labi. Pietiek. To teicis, Sems, nikni pagrūzdams krēslu, piecēlās.
Beidzot.
Beidzot kaut kas tāds, ko viņš patiešām varēja izdarīt.
Viņam vajadzēja būt satrauktam. Un viņš tāds bija. Bet jūtas, kas Semu pārplūdināja brīdī, kad viņš mērķtiecīgā gaitā izgāja no istabas, bija atvieglojums. Saraksts var pagaidīt, Astrīd. Es grasos nomaitāt dažus tārpus.
Pēc divām stundām Sems stāvēja meloņu lauka malā. Viņam blakus bija Deka. Edīlio bija atvedis viņus atklātā džipā, taču pats nespēra kāju uz zemes.
- Kā tu to iedomājies? vaicāja Deka.
- Tu tos pacel gaisā, un es tos sadedzinu, atbildēja Sems.
- Vienā reizē es varu skart tikai nelielu laukumu. Apli kādu divdesmit pēdu diametrā, pateica Deka.
Izplatījās valodas, ka Sems grasās tikt galā ar mūdžiem. Arī citi bērni sakāpa automašīnās un furgonos, un nu pāris desmiti ziņkārīgo no droša attāluma vēroja notiekošo. Daži gluži kā tūristi vai sporta līdzjutēji bija pakampuši līdzi fotoaparātus.
Ieradās arī Hovards un Orks. Sems jutās atvieglots. Viņš bija aizsūtījis Hovardam ziņu, ka varētu savajadzēties Orka palīdzību.
- Kas par lietu, Semij? jautāja Hovards.
- Vēl vairāk tārpu. Palūkosim, vai varam veikt kaitēkļu iznīcināšanas akciju.
Hovards pamāja ar galvu. Skaidrs. Un ko tu gribi no mana drauga? Viņš norādīja ar īkšķi uz Orku, kurš stāvēja, atbalstījies pret automašīnas motora pārsegu, ar savu svaru gandrīz iebuktējot metāla klājumu un saplacinot riepas.
- Visus mūdžus nogalināt mēs nespēsim, teica Sems.
- Bet Astrīda domā, ka tie kā kopums varētu būtu gudrāki nekā viens atsevišķs nāvējoši mutējis tārps. Tāpēc mēs sūtīsim ziņu: neaiztieciet mūs!
- Pagaidām neredzu, kas te būtu darāms Orkam.
- Viņš ir mūsu kanārijputniņš, atbildēja Sems.
- Kas, kas?
- Senos laikos ogļrači ņēma sev šahtās līdzi kanārijputniņu, skaidroja Sems. Ja izplatījās indīga gāze, pirmais nomira kanārijputniņš. Ja putns palika sveiks un vesels, ogļrači zināja, ka ir drošībā.
Hovards brīdi apsvēra šo domu. Tad nicīgi iesmējās. Līdz šim uzskatīju tevi, Sem, par labsirdīgu cilvēku. Bet pēkšņi izrādās, ka esi ciets un bezjūtīgs ja gribi sūtīt Orku tur, kur viņu var sagrauzt.
- Iepriekšējo reizi pagāja labs brīdis, iekams tie tika līdz viņa sejai, atbildēja Sems. Ja manīsim no tārpu puses kādu aktivitāti, viņš tūlīt pat atstās lauku.
- Ciets un bezjūtīgs, Hovards smīnēdams atkārtoja. Es parunāšu ar savu draugu. Bet viņš nemēdz strādāt par baltu velti. Tev tas ir zināms. Četras alus kastes.
- Divas.
- Trīs.
- Divas, un, ja vēl turpināsi strīdēties, es tev parādīšu, cik ciets un bezjūtīgs spēju būt.
Kad tas bija sarunāts, Sems uzlūkoja Deku. Vai esi gatava?
- Jā, viņa atbildēja.
- Nu tad pie darba.
Deka pacēla rokas augstu virs galvas un nomērķēja plaukstas pret meloņu lauka tuvāko malu.
Pēkšņi vienā rāvienā virs zemes pacēlās gan melones, gan vīteņaugi un līdz ar tiem kā melns stabs gaisā uzšāvās putekļu mākonis. Tārpi bija skaidri saskatāmi, tie locījās un staipījās aizvien kāpjošajā mākonī.
Sems pacēla rokas plecu augstumā. Viņš izpleta pirkstus.
- Tā būs jauka sajūta, viņš nomurmināja.
No zēna plaukstām izšāvās divas zaļi baltas uguns bultas.
Melones uzsprāga kā samirkuši popkorna graudi. VIteņi pārogļojās. Zemes pikas dūmoja un kusa gaisā.
Tārpi beidzās nost. Tie gāja bojā, vai nu pārsprāgstot no savu pārmērīgi sakarsušo asiņu sutas, vai ari sačokurojoties kā pelnu rituļi, vai kā 4. jūlija “dūmojošās čūskas”. Daži vienlaikus gan tā, gan tā.
Sems šaudīja savu liesmu metēju augšup un lejup pa Dēkas izraisīto bezsvara joslu, mērķējot visur, kur vien redzēja kādu kustību. Vietās, kur viņš uzkavējās, putekļi tā sakarsa, ka pārvērtās par lidojošiem sarkani mirdzošiem magmas pilieniem.
- Pietiek, Deka, laid vaļā! uzsauca Sems.
Deka atslābināja tvērienu. Atjaunojās gravitācija. Un viss izkausētais dūmojošais stabs krita zemē. Sabrūkot tas raidīja gaisā dzirksteļu spietu. Daži bērni, kuri bija nostājušies pārāk tuvu, iekliedzās, kad tos ķēra pilieni gandrīz lava.
Sems un Deka steidzīgi atkāpās, taču pārāk lēni, lai paglābtu Semu no apdeguma. Ugunīgais piliens izgāja cauri džinsiem un izdedzināja augšstilbā lāses formas laukumu.
- Ūdens pudeli! viņš iesaucās. Pakampis pastiepto pudeli, viņš uzšļāca tās saturu uz apdeguma. Sāp gan! Ak! Ai!