Pirmo reizi daudzu nedēļu laikā Keins ielūkojās meitenei sejā. Viņa bija skaista. Diāna Ledrisa patiesi tāda bija ar milzīgām, tumšām acīm un gariem, brūniem matiem. Un muti, kas šobrīd pat nesmīnēja.
- Tev varēja iziet tāpat kā Struņķim, sacīja Keins. Bet tu tik un tā rūpējies par mani.
Meitene paraustīja plecus. Tāda nu ir šī skarbā jaunā pasaule. Man ir izvēle: turēties kopā ar tevi vai mēģināt pārmesties uz Dreiku.
- Dreiks. Šis vārds uzbūra visnotaļ drūmas ainas. Sapņos vai īstenībā? Ko dara Dreiks?
- Tēlo otru Keinu. It kā pārstāvot tevi. Un, ja gribi zināt, tad klusībā cerot, ka tu vienkārši atdosi galus. Pirms dažām dienām viņš uzbruka pārtikas veikalam un nolaupīja šo to ēdamu. Tas viņu padarīja gandrīz populāru. Ja valda bads, veselais saprāts paiet malā.
- Un mans brālis?
- Sems?
- Neviena cita sen pazuduša brāļa taču man nav, vai ne?
- Vabole dažas reizes bija pilsētā, lai palūkotos, kas tur notiek. Tur cilvēkiem vēl arvien esot kaut cik pārtikas, taču arī viņi jau sāk par to raizēties. Sevišķi kopš Dreika uzbrukuma. Bet Sems visus totāli izrīko.
- Padod man bikses, teica Keins.
Diāna darīja, kā prasīts, un, kamēr zēns vilka tās kājās, demonstratīvi novērsās.
- Kā viņiem ar apsardzi? jautāja Keins.
- Tagad tiek apsargāts pārtikas veikals; tas ir pats būtiskākais. Pie Ralfa uz jumta visu laiku sēž četri apbruņoti puiši.
Keins pamāja ar galvu. Viņš pakošļāja īkšķi vecs ieradums. Kā ar ķertajiem?
- Viņiem ir Deka un Braiena, un Teilore. Ari Džeks. Varbūt viņiem ir vēl kādi noderīgi ķertie Vabole nav par to īsti pārliecināts. Ir Lana, kas dziedina cilvēkus. Un Vabole domā, ka viņiem ir kāds, kurš spēj izsaukt tādu kā karstuma vilni.
- Tāpat kā Sems?
- Nē. Sems ir kā lodlampa. Savukārt tas puisis esot kā mikroviļņu krāsns. Tu neredzi ne liesmas, ne ko tamlīdzīgu. Tikai tava galva pēkšņi izcepas kā brokastu burito Kitchenaid krāsniņā.
- Tātad cilvēki vēl arvien turpina attīstīt spēku, secināja Keins. Un kā ir šeit?
Diāna paraustīja plecus. Kas to tik droši var zināt? Kurš ir tik dulls, lai atzītos tajā Dreikam? Tur, pilsētā, mutanti iemanto zināmu cieņu. Šeit? Šeit viņus varbūt nogalina.
- Jā-ā, novilka Keins. Tā bija kļūda. Vērsties pret ķertajiem tā bija kļūda. Mums viņi ir vajadzīgi.
- Turklāt Sema ļaudīm, iespējams, ir ne tikai daži jauni muķi, bet arī mašīnpistoles. Un viņiem ir pats Sems, sacīja Diāna. Tātad, kā būtu, ja mēs tomēr nedarītu muļķības un necenstos viņiem vēlreiz uzbrukt?
- Muķi?
- Saīsinājums no mutantiem. Mutanti-ķertie. Muķi. Diāna paraustīja plecus. Muķi, mutiji, ķertie. Mums izbeigusies pārtika, toties ir lērums jaunvārdu.
Keina krekls bija pārmests pār krēsla atzveltni. Viņš pasniedzās pēc tā, taču sagrīļojās, un likās, ka teju nokritīs. Diāna viņu noturēja. Keins palūkojās uz meitenes roku, kas bija ieķērusies viņa augšdelmā. Varu paiet pats.
Palūkojies augšup, Keins ieraudzīja savu atspulgu spogulī virs tualetes galdiņa. Viņš sevi gandrīz nepazina. Diānai bija
taisnība: viņš bija bāls, iekritušiem vaigiem. Acis šķita nedabiski lielas.
- Laikam jau tev patiešām kļūst labāk atkal kļūsti par lecīgu kretīnu.
- Atved šurp Vaboli. Atved Vaboli un Dreiku. Gribu redzēt viņus abus.
Diāna pat nepakustējās. Vai pastāstīsi man, kas ar tevi notika tur, tuksnesī, kad biji kopā ar Barvedi?
Keins nošņaukājās. Tev tas nav jāzina.
- Ir gan, neatlaidās Diāna. Ir.
- Svarīgi ir tikai tas, ka esmu atgriezies, Keins, cik vien bravūrīgi spēdams, pavēstīja.
Diāna pamāja ar galvu. Matu vilnis pārvēlās pār plecu uz priekšu, noglāstot viņas nevainojami daiļo vaigu. Meitenes acis valgi mirdzēja. Bet sulīgās lūpas vēl arvien bija savilktas nepatikā.
- Ko tas nozīmē, Kein? Ko nozīmē vārds “gajafāgs”?
Viņš paraustīja plecus. Nezinu. Pirmo reizi dzirdu.
Vai Keins viņai meloja? Kāpēc šis vārds bija tik bīstams, ka viņa pat nedrīkstēja to zināt?
- Dabū viņus rokā, mudināja Keins. Dabū Dreiku un Vaboli.
- Kāpēc tu nevari palikt mierā? Pagaidi, līdz būsi… grasījos jau teikt “pie pilna prāta”, bet tā tev būtu pārlieku augsta latiņa.
- Esmu atgriezies, Keins atkārtoja. Un man ir plāns.
Meitene, piešķiebusi galvu, skeptiski viņā nolūkojās.
- Plāns.
- Man jādara tas, kas man jādara. To teicis, Keins nolaida acis, neizskaidrojama iemesla dēļ nespēdams sastapties ar viņas skatienu.
- Nedari to, Kein, Diāna teica. Sems tevi atstāja dzīvu un ļāva tev iet. Nākamreiz viņš to vairs nedarīs.
- Gribi, lai es ar viņu tirgojos? Lai kaut ko izgudroju?
-Jā.
- Nu tad labi, Diāna, tieši to ari es grasos darīt. Es grasos tirgoties. Bet vispirms man vajadzīgs kaut kas, ko piedāvāt. Un es zinu, kas tas būs.
Astrīda Elisona kopā ar Mazo Pītu bija nezālēm aizaugušajā aizmugures pagalmā, kad ieradās Sems ar jaunām ziņām un tārpu. Pīts šūpojās. Vai, pareizāk sakot, sēdēja šūpolēs, kuras Astrīda kustināja. Izskatījās, ka puisēnam tas patīk.
Tas bija nogurdinošs, monotons darbs stumdīt šūpoles, nedzirdot ne vārda, ne prieka izsauciena no mazā brālīša mutes. Pītam bija gandrīz pieci gadi un nopietns autisms. Viņš mācēja runāt, taču darīja to ārkārtīgi reti. Kopš IBJZ uzrašanās puisēns šķita pat vēl vairāk attālinājies. Varbūt tā bija Astrīdas pašas vaina: viņa bija atmetusi terapiju, neturpināja visus tos veltīgos, bezjēdzīgos vingrinājumus, kuru mērķis bija palīdzēt ar autismu sirgstošajiem sastapties ar realitāti.
Mazais Pīts, protams, bija radījis pats savu realitāti. Un lielā mērā arī viņu visu realitāti.
Šis nebija Astrīdas pagalms, un šī nebija viņas māja. Viņas māju bija nodedzinājis Dreiks Mervins. Bet, ja nu Perdidobīčā kaut kā netrūka, tad tie bija mājokļi. Vairums māju stāvēja tukšas. Un, lai arī daudzi bērni mitinājās paši savās mājās, bija arī tādi, kuriem viņu vecās guļamistabas un viesistabas likās glabājam pārāk daudz atmiņu. Astrīda nespēja pat saskaitīt, cik reižu bija redzējusi bērnus pēkšņi sākam šņukstēt, atceroties mammu rosāmies virtuvē, tēti pļaujam mauriņu, vecāko brāli vai māsu niekojamies ar televizora pulti.
Bērni ļoti cieta no vientulības. Vientulība, bailes un skumjas bija pārmākušas visu IBJZ. Tāpēc viņi bieži vien lielās grupās pārvācās uz ēkām, kuras kļuva par kaut ko līdzīgu kopmītnēm.
Astrīda šeit mitinājās kopā ar Mariju Terafino un viņas mazo brālīti Džonu. Un nu jau aizvien biežāk arī ar Semu. Oficiāli
Sems dzīvoja rātsnama neizmantotajā birojā, kur gulēja uz dīvāna, gatavoja ēdienu mikroviļņu krāsnī un izmantoja to, kas kādreiz bija publiskā atpūtas telpa. Tā bija drūma vieta, un Astrīda ne vienu reizi vien bija lūgusi, lai viņš uzskata šo māju par savējo. Savā ziņā taču viņi bija tāda kā ģimene. Un, lai ari tikai simboliski, viņi bija IBJZ pirmā ģimene, vecāku aizstājēji bez mātes un tēva palikušiem bērniem.
Astrīda sadzirdēja Semu nākam, pirms vēl bija viņu ieraudzījusi. Perdidobīča vienmēr bijusi miegaina mazpilsētiņa, un tagad te lielākoties bija kluss kā baznīcā. Sems ienāca nepieklauvējis un, iedams cauri mājai no istabas uz istabu, sauca viņas vārdu.
- Sem! Astrīda atsaucās. Bet viņš to nesaklausīja, iekams nebija atvēris sētas durvis un nokāpis lejā.