- Es redzēju dažus kārtīgi sagrauzdētus mūdžus, komentēja Hovards.
- Ķeramies atkal klāt, Deka. Ja esi ar mieru.
- Man garšo melones, meitene atbildēja. Es netaisos tās atdot šiem tārpiem.
Viņi pagāja mazliet pa kreisi un atkārtoja visu tādā pašā secībā. Tad aizgāja uz otru pusi un izdarīja to vēlreiz.
- Tā, ziņa nu būtu nosūtīta, kad tas bija paveikts, noteica Sems. Palūkosim, vai šiem ir pielēcis. Hovard?
Hovards pamāja Orkam. Zēns-briesmonis smagiem soļiem pieslāja pie lauka.
- Vispirms ieej tajā apgabalā, ko mēs nosvilinājām, norīkoja Sems.
Orks tā ari darīja. Ja ari viņa akmens kājas kaut ko sajuta no degušās zemes izdvašotā kvēlojošā karstuma, viņš to nekādi neizrādīja.
- Labi, teica Sems. Tagad tālāk. Aiz izdegušā laukuma. Mēģini noplūkt meloni.
- Dažs labs man ir parādā alu, Orks atgādināja.
- Man nav līdzi, atbildēja Sems.
- Kā gan citādi, norūca Orks. Smagi ieslampājis svaigajā, neapdegušajā melnzemē, viņš pieliecās, lai noplūktu meloni, taču tūdaļ pat izslējās ar diviem tārpiem, kas bija apvijušies tam ap roku.
Orks nopurināja tārpus un apbrīnojami veikli atkāpās uz drošāku apgabalu.
Sems bija sašļucis. Viņam nebija izdevies. Pat tas ne.
Un, piesolot alu, viņš puiku alkoholiķi bija padarījis par cilvēcisku ēsmu.
- Šodien laikam nav, ar ko palepoties, viņš sev teica.
Pūlis vilies raidīja uz Sema pusi satrauktus skatienus. Izlikdamies tos nemanām, viņš iekāpa džipā blakus Edllio.
- Vai gribi manu amatu, Edllio? jautāja Sems.
- Neparko, vecīt. Neparko.
Pie IBJZ sienas nekas neturējās. Lana bija to atklājusi. Uzvilkusi rokās cimdus, viņa bija centusies ar līmlenti piestiprināt pie barjeras mērķi. Līmlente nelipa. Arī gumijas līme ne.
Neviens jau gan netaisījās aplīmēt barjeru ar savu iemīļoto grupu plakātiem.
Lana izmēģināja krāsas baloniņu. Bija prieks to darīt. Prieks iztēloties, ka barjeru varētu pārklāt ar grafiti. Bet aerosola krāsa mazliet nočūkstēja, it kā būtu uzpūsta uz karstas pannas, un tad iztvaikoja un izzuda, neatstājot nekādas pēdas.
Tas kaitināja. Lanai bija vajadzīgs mērķis. Un doma šaut uz sienu viņai likās vilinoša.
Beigās meitene paņēma saliekamo krēslu, kas stāvēja pie peldbaseina, un aizstiepa to uz tenisa kortiem, kur barjera bija visvieglāk pieejama. Atstutējusi krēslu pret barjeru pret to vismaz varēja kaut ko atstutēt -, viņa pielīmēja pie krēsla mērķi.
Tie nebija parastie koncentriskie apļi, bet gan viņas pašas sameklēta fotogrāfija. Koijota attēls.
Lana izvilka no mugursomas pistoli. Tā bija smaga. Viņai nebija ne jausmas, kāds ir tās kalibrs. Pistoli viņa bija atradusi vienā no mājām, kur kādreiz bija mitinājusies. Līdz ar divām munīcijas kastēm.
Meitene pati bija izdomājusi, kā to pielādēt. Tas bija izdevies pavisam ātri. Aptverē bija divpadsmit lodes. Bija arī viena papildu aptvere. Pavisam vienkārši bija arī izslidināt veco aptveri ārā un iestumt jauno. Pirmo reizi to mēģinot, viņa pamanījās gaužām nelāgi iespiest pirkstu, bet Lana bija Dziedniece, un tā nepārprotami bija viņas priekšrocība.
Taču viņai bija jāiemācās kaut kas vairāk nekā tikai turēt to rokā un pielādēt.
Lana satvēra ieroci un pacēla to. Bet pistole izrādījās pārāk smaga, lai to turētu tikai ar vienu roku. Viņa satvēra to abās. Tā bija labāk.
Lana nomērķēja uz koijota attēlu.
Viņa nospieda mēlīti.
Ierocis meitenes rokās palēcās.
Sprādziens bija daudz skaļāks, nekā izklausījās televīzijā vai filmās. Troksnis bija tāds, ka šķita gaisā uziet visa pasaule.
Mazliet apdullusi, Lana pagājās uz priekšu, lai aplūkotu mērķi. Nekā. Viņa bija aizšāvusi garām. IBJZ siena aiz mērķa, protams, palika neskarta.
Lana nomērķēja rūpīgāk. Viņa bija vērojusi Edīlio apmācām savus cilvēkus. Pamatus viņa zināja. Meitene salāgoja priekšas un aizmugures tēmēkli un pārliecinājās, ka abu augšmala ir vienā līmenī. Tad viņa nolaida ieroci, līdz grauds apstājās tieši zem koijota galvas.
Lana izšāva. Piegājusi klāt, viņa šoreiz atrada mērķī caurumu. Ne gluži tur, kur bija mērķēts, tomēr ne pārāk tālu.
Caurums papīrā pildīja viņu ar prieku.
- Izskatās, ka esi dabūjis pa ādu, Barvedi.
Lana izšāva mērķī divas munīcijas aptveres. Lai ari viņa trāpīja tikai pusi no visām reizēm, tas tomēr bija labāk nekā netrāpīt nemaz.
Kad tas bija galā, ausīs tā zvanīja, ka viņa tikko spēja kaut ko sadzirdēt. Rokas bija jēlas un saskrambātas. Skrambas būtu viegli izdziedināmas, taču Lanai šī sajūta šķita pat patīkama. Pareizāk tas, par ko tā liecināja.
Lana uzmanīgi izlādēja abas aptveres un, ieslidinājusi vienu atpakaļ pistolē, ielika ieroci mugursomā.
Nāc pie manis. Tu man esi vajadzīga.
Lana pārmeta mugursomu pār plecu. Saule, laizdamās uz rietu, meta pār iepelēko IBJZ sienu gaiši oranžu blāzmu.
Drīz viņa būs tur. Jau rīt.
SEŠPADSMITĀ NODAĻA
22 STUNDAS, 41 MINŪTE
Viņai negribējās griezt nost savus garos matus. Diānai tie tik ļoti patika. Bet Keina draudus viņa bija uztvērusi nopietni. Džeks bija jāatgādā šurp, lai tur lūst vai plīst.
Tā nu viņa stāvēja spoguļa priekšā, turot rokā elektriskās grieznes, ko bija atradusi kādreizējās direktores guļamistabas skapi. Pēc smalkuma nebija nekādas vajadzības, tātad ari nevajadzēja stundām ilgi niekoties ar šķērēm un spoguli.
Grieznes izdeva savādi patīkamu dūkoņu. Ik reizi, kad Diāna iegrūda asmeni matos, tās mainīja toņkārtu.
Nepagāja ne stundas ceturksnis, kad Diānas tumšie mati bija sabiruši izlietnē un uz grīdas. Meitenes galvu klāja puscollu garš melns “ezītis”, kas padarīja viņu līdzīgu Natālijai Portmanei filmā V for Vendetta.
Savākusi nogrieztos matus papīrgrozā un izskalojusi izlietni, Diāna sāka atbrīvot acis no kosmētikas paliekām. Protams, neko nevarēja iesākt ar izplūkātajām uzacīm. Toties varēja daudz ko izdarīt ar apģērbu. Gultā bija izklāts melns World ofWarcraft T krekls, kas viņai bija divus izmērus par lielu, un pelēka jaka ar kapuci. Vaļīgi zēnu džinsi un zēnu krosa kurpju pāris. No savas apakšveļas gan viņa nešķīrās. Meitenei mazliet bija bail ieiet lomā par dziļu.
Aši apģērbusies, Diāna piegāja pie skapja durvīs iestiprinātā augstā spoguļa, lai novērtētu rezultātu.
Tā, kas raudzījās viņai pretī, vēl arvien nepārprotami bija meitene. Pa gabalu varbūt vēl varētu piemānīt, bet tuvumā nu nekādi.
Diāna apdomāja šo problēmu. Vaina nebija ķermenī tas bija pilnīgi apslēpts -, bet gan tajā, ka viņai gluži vienkārši bija meitenes seja. Deguns, acis, lūpas, pat zobi.
- Ar muti es neko daudz nevaru izdarīt, Diāna čukstus sacīja savam spoguļattēlam. Ja nu vienīgi nesmaidīt.
Tad, kā strīdēdamās ar savu atspulgu, viņa teica: Bet tu jau tik un tā nekad nesmaidi.
Diāna ņēmās pārmeklēt vannasistabu, līdz atrada tur dažus medicīnas piederumus. Pēc brīža viņai uz deguna pamatnes bija balts apsējs. Tas līdzēja. Maldināšana varētu izdoties. Varbūt.
Viņa izgāja vestibilā. Tur neviena nebija, un kāds gan tur brīnums! Pusdienas, lai kādas, jau bija garām. Bērni bija izsalkuši un vārgi, un enerģijas neatlika nekam vairāk kā tikai gulšņāšanai savās istabās.
Diāna nosprieda, ka ņemt auto nebūtu prātīgi. Ieeja Koutsā atkal tika apsargāta. Viņu noteikti aizturētu, un tiktu pasaukts Dreiks.