Visticamāk, Dreiks viņai ļautu iet. Viņa taču galu galā pildīja Keina pavēli.
Bet varbūt tomēr neļautu. Kur nu vēl piemērotāka reize, lai uzrīkotu Diānai “nelaimes gadījumu”!
Tāpēc viņa atstāja guļamistabu pa sānu durvīm tās bija vistuvāk mežam. Pārlieku lielo zēnu krosa kurpju zoles, ejot pa granti, skaļi šņirkstēja. Diāna atviegloti uzelpoja, kad šo skaņu nomainīja daudz klusākā priežu skuju un trūdošo lapu čaboņa.
Lai izvairītos no vārtiem, bija jāapmet krietns līkums. Mežs bija tumšs. Atgāžot galvu un palūkojoties debesīs, varēja redzēt vakara spožo zilgmi. Bet nakts koku paēnā tumsa ātri.
Pagāja stunda, līdz viņa izlauzās cauri kazenāju brikšņiem un pārvarēja visus notekgrāvjus. Meitene baidījās, ka vairs nespēs atrast ceļu, Diānai mežs bija mežs, visi koki vienādi. Taču beidzot, kad krēslu jau bija nomainījusi tumsa, viņa uzrāpās augšā pa slidenu uzbērumu un uzkāpa uz asfalta.
Nekāda spožā plāna, kā tikt pie Dželca, viņai nebija. Nevarēja taču vienkārši uzbliezt viņam pa galvu un apdullušu aizstiept pie Keina. Laikam jau vajadzēja izvēlēties citus līdzekļus. Džeks allaž bija viņā ieķēries; nevar taču būt, ka viņš to tēlotu.
Slikti gan, ka viņa tagad izskatījās pēc zēna.
Lejup un atkal lejup pa nogāzi, līdz viņa uzdūrās šosejai. Beidzot parādījās kaut kāds gaišums: gaismas lāmas, ko sev apkārt meta laternas, kuru atlika aizvien mazāk, un blāvais spīdums no tukšajiem veikalu skatlogiem, kuros vēl nebija izdegušas pēdējās spuldzes.
Sasniedzot Perdidobīču, Diāna bija pārgurusi un viņai sāpēja pēdas. Meitenei bija nepieciešama atpūta. Šī būs gara nakts, par to viņa bija pārliecināta.
Diāna devās lejup pa Šīrmena avēniju, tad, cerot sameklēt kādu tukšu māju, iegriezās Goldinga ielā. To nenācās grūti atrast. Gaisma spīdēja tikai dažās ēkās, un šī bija tik nolaista un noplukusi, ka meitene bija pārliecināta šeit neviens nav apmeties.
Elektrība iekšā bija izslēgta, un atkārtoti pūliņi tikt pie gaismas vainagojās ar gauži pieticīgiem panākumiem vienu vienīgu funkcionējošu spuldzi Tifanija stila lampā, kas atradās šaurā un pārlieku piebāztā dzīvojamā istabā. Turpat bija ar mežģīņu seģeni apklāts atpūtas krēsls ar apaļīgiem paroceņiem, kurā Diāna tūdaļ pat pateicīgi ieslīga.
- Šeit dzīvojusi kāda veca dāma, viņa teica skanīgajā tukšumā.
Diāna nolika kājas uz žurnālu galdiņa par kaut ko tādu līdzšinējā iemītniece noteikti būtu neapmierināti raukusi
pieri un prātoja, cik ilgi būtu jānogaida, pirms viņa varētu riskēt doties ielās. Džeka miteklis atradās tikai aiz dažiem kvartāliem, bet tas nozīmētu doties cauri visblīvāk apdzīvotajai vietai pilsētas centram.
- Nudien, es pārdotu dvēseli par televizoru, viņa nomurmināja. Kas tā par filmu, ko viņa allaž mēdza skatīties? Kaut kāda ziepju opera par dakteriem. Kā viņa varēja aizmirst tās nosaukumu? Viņa taču to skatījās katru… katru… Kurās nedēļas dienās to rādīja?
Pagājuši trīs mēneši, un viņa jau aizmirsusi par televīziju.
- Gan jau kaut kur pasaulē vēl arvien darbojas mana MySpace un Facebook lapa, meitene skaļi apcerēja. Tur krājas neatbildētas ziņas un uzaicinājumi. Kur tu esi, Diāna? Vai varu būt tavs draugs? Vai izlasīji manu ziņojumu?
Kas noticis ar Diānu?
Diāna ir_____________________ . Aizpildiet tukšās vietas.
Diāna ir…
Viņa prātoja par to pašu, par ko visi IBJZ iemītnieki: kur palikuši pieaugušie? Kas noticis ar pasauli? Vai visi “tur ārpusē” ir pagalam un vienīgā dzīvība palikusi šeit, šajā burbulī? Vai cilvēki ārpasaulē zina, kas noticis? Vai IBJZ ir kaut kas līdzīgs gigantiskai nepārsitamai olai, kas nez kāpēc nogāzusies Dienvidkalifornijas piekrastē? Vai tā ir tūristu pievilināšanas objekts? Vai ārpusē rindojas autobusi un ziņkārīgie bariem vien no tiem birst ārā, lai nofotografētos uz noslēpumainās lodes fona?
Diāna ir… pazudusi.
Viņa piecēlās, lai pārmeklētu virtuvi. Cik vien varēja saredzēt dziļajā tumsā, plaukti bija tukši. Tie, protams, bija iztukšoti; Sems, veidojot savus krājumus, par to noteikti bija parūpējies.
Arī ledusskapis bija tukšs.
Diāna ir… izsalkusi.
Toties virtuves sīkumu atvilktnē meitene atrada darbojošos kabatas lukturīti. Ar to viņa izlūkoja otru telpu vecās dāmas
guļamistabu. Vecās dāmas drēbes. Vecās dāmas čības. Vecās dāmas adāmadatas, iedurtas dzijas kamolā.
Vai Diāna paliks šeit, iesprostota IBJZ, ari tad, kad būs jau veca? Tu jau tagad esi veca, viņa sev teica. Tomēr tas ne gluži atbilda patiesībai. Viņa bija spiesta rīkoties kā pieaudzis cilvēks, izturēties tā, kā izturas pieaugušie. Bet viņi visi tik un tā vēl arvien bija bērni. Pat Diāna.
Blakus vecās dāmas gultai stāvēja grāmata. Diāna bija pārliecināta, ka tā ir Bībele, bet, uzspīdinājusi grāmatai gaismu, ieraudzīja reljefi iespiestus zelta burtus. Tas bija romantisks romāns. Uz vāka vīdēja kaut kāda pusapģērbusies sieviete un diezgan pretīga paskata puisis pirāta tērpā.
Tātad vecā dāma bija lasījusi mīlas romānus. Un, pirms izkūpēja no IBJZ, varbūt domāja: ak, vai tiešām šī ugunīgā Ketlina un izskatīgais pirāts piedzīvos īstu mīlestību?
Tā man būtu vajadzējis izrīkoties ar Džeku, domāja Diāna. Tēlot daiļu, nepatikšanās iekļuvušu dāmīti. Glāb mani, Džek!
Bet tagad? Vai Datordžeks viņai atsauksies? Vai uzķersies? Vai kļūs par viņas pirātu?
- Sauc mani vienkārši par Ketlīnu, pasmīnējusi noteica Diāna.
Viņa aizsvieda grāmatu sāņus. Bet tas nez kāpēc likās nelādzīgi, tāpēc meitene to pacēla un uzmanīgi nolika tieši tur, kur to bija atstājusi vecā sieviete.
Tad Diāna izgāja ārā naktī. Meklēt puisi, kurš bija ļoti stiprs un viņa cerēja arī ļoti vājš.
Astrīda iesprauda vienu vada galu savā datorā un otru fotoaparātā, ko pēc viņas lūguma bija atnesis Edīlio. Viņš bija pateicis, ka vairāki bērni uzņēmuši fotogrāfijas. Labākais no visiem fotogrāfiem bija vienpadsmitgadnieks, vārdā Mateo, un šis bija viņa fotoaparāts.
Atvērās iPhoto, un Astrīda noklikšķināja “importēt”. Uz ekrāna cits aiz cita, vērdamies vaļā, sāka zibēt attēli.
Pirmajos piecos vai sešos bija redzami apkārt stāvošie bērni. Tad pats lauks. Daži meloņu tuvplāni. Sems ar salta niknuma izteiksmi sejā, kāda viņam reizēm mēdz būt. Orks, atbalstījies pret mašīnas motora pārsegu. Deka, koncentrējusies un neizdibināma. Hovards, Edīlio, citi bērni.
Tad brīdis, kad pacēlās zeme.
Brīdis, kad Sems raidīja uguni.
Tikko fotogrāfijas bija ielādētas, Astrīda ņēmās tās pārlūkot. Viņa sāka ar to, kurā bija redzams, kā Deka aptur gravitāciju. Zēns bija lietojis labu fotoaparātu un ieguvis dažus patiesi izcilus uzņēmumus. Kad Astrīda tos palielināja, kļuva skaidri saskatāmi atsevišķi tārpi, kuri spirinājās gaisā. Vai, pareizāk sakot, putekļos.
Tad nāca iespaidīgs uzņēmums, kurā bija notverts Sema pirmais spēka trieciens.
Vēl daži attēli, uzņemti tikai pēc dažām sekundēm, aši tverot mirkļus; daži no tiem sašķiebti, toties citi nevainojami fokusēti. Mateo patiešām mācēja apieties ar fotoaparātu.
Astrīda klikšķināja uz priekšu bildi pēc bildes, bet tad sastinga. Atgriezusies pie iepriekšējā uzņēmuma, viņa uzlika maksimālo palielinājumu.
Tārps bija pagriezies pret objektīvu izlocījies tā, ka zobainā mute bija vērsta pret fotoaparātu. It kā nekā neparasta ja neskaita to, ka nākamais tārps, ko Astrīda palielināja, darīja to pašu. Tas pats virziens, tā pati izteiksme.