Un ari tas, kurš sekoja pirmajiem diviem.
Viņa atrada deviņpadsmit atsevišķu tārpu attēlus, un tie visi bija pavērsušies pret objektīvu. Mērķējot uzbrukuma virzienā.
Tēmējot savus velnišķīgos smīnus pret Semu.
Ar drebošu roku pabīdījusi datorpeli uz iepriekšējo albumu, Astrīda atvēra fotogrāfijas, kurās bija uzņēmusi beigto mūdzi, ko viņai bija atnesis Sems. Palielinājusi pretīgo radījumu, viņa uzmanīgi nopētīja tā galvu.
Istabā ienāca Sems. Viņš nostājās aiz Astrīdas un uzlika rokas viņai uz pleciem.
- Kā klājas, mazā? Sems bija pasācis viņu šādi uzrunāt, un Astrīda vēl arvien netika gudra, vai viņai tas patīk vai ne.
- Smags vakars, viņa atbildēja. Pītijam piemetās lēkme divu stundu garumā. Viņš ieraudzīja Nestoru.
- Nestoru?
- Savu maružiņu, vai atceries? Tās mazās, sarkanās rotaļlietiņas viņa istabā katra lelle precīzi ietilpst nākamajā. Vakar vakarā tu to samīdīji.
- Ak. Jā. Piedod.
- Tu nebiji vainīgs, Sem. Astrīda nebija īsti pārliecināta, vai viņai patīk, ka Sems viņu sauc par “mazo”, toties patika just puiša lūpu pieskārienu uz sava kailā kakla. Tomēr pēc dažām sekundēm viņa atrāvās. Es strādāju.
- Ko tu tur redzi? painteresējās Sems.
- Tārpus. Tie skatās tieši uz tevi.
- Es jau galu galā biju tas, kurš šos cepināja, sacīja Sems.
- Cik nu liela tam visam bija jēga.
Astrīda pagriezās, lai viņu uzlūkotu.
- Ak, šo skatienu es pazīstu, noteica Sems. Uz priekšu, ģēnij, pastāsti, ko esmu palaidis garām!
- Ar ko tie skatās tevī? jautāja Astrīda.
Sems bridi padomāja. Tad teica: Tiem nav acu.
- Nē. Es tikko vēlreiz apskatīju. Tiem tik tiešām nav acu. Bet, uzrauti gaisā un saņemdami gaismas enerģijas triecienus, tie visi nez kāpēc pagriežas, lai palūkotos vismaz izskatās, ka tie lūkojas, vienā un tajā pašā virzienā. Uz tevi, Sem.
- Vareni. Tātad tie kaut kādā veidā tomēr spēj redzēt. Manuprāt, nozīme ir tam, ka es labu tiesu viņējo nomaitāju, bet viņiem tas nepielēca.
Astrīda papurināja galvu. Nedomāju, ka tu ar viņiem kaut ko izdarīji. Neesmu pat pārliecināta, ka tie ir “viņi”. Ja nu tie ir kā skudras? Tas ir, ja nu tie nemaz nav atsevišķi tārpi? Ja nu tie visi ir kaut kāda superorganisma daļas? Kā spiets.
- Tātad kaut kur ir noslēpusies tārpu karaliene?
- Varbūt. Vai varbūt tie nav tik hierarhiski un tiem ir mazākas atšķirības.
Sems noskūpstīja meitenes skaustu, raidot viņai pār muguru tīkamas tirpas. Tas viss ir lieliski, Astrīd. Bet kā lai es tos nogalinu?
- Man šajā sakarā ir divas idejas. Pirmā drīzāk ir praktisks ieteikums. Tev tā patiks. Otra ir trakāka. Trakā ideja tev nepatiks.
Bija laiks likt Mazo Pītu gulēt. Astrīda piecēlās un, izmantodama viņam saprotamo atslēgas vārdu, noskandēja: Aijā žūžū, aijā žūžū!
Mazais Pīts uzmeta māsai apmiglotu skatienu, it kā viņas teikto būtu gan dzirdējis, bet nebūtu sapratis. Tad viņš piecēlās no krēsla un paklausīgi devās uz kāpnēm. Patiesībā pakļaudamies nevis Astrīdas autoritātei, bet tam, kas viņā bija ieprogrammēts.
- Man ir jāapstaigā pilsēta, un tev jāliek gulēt Pītijs, teica Sems. Tāpēc pavēsti man to īsos vārdos.
- Labi. Astrīda piekrita. Džips brauc ar plikiem diskiem, bez riepām. Izēsties cauri tēraudam mūdži nespēj. Tas ir praktiskais ieteikums.
- Tas varētu izdoties, Astrīd, nopriecājās Sems. Četri riteņi ar tērauda malām, kārtis ar āķiem galā, lai satvertu melones vai kāpostus, vai sazin ko. Tas prasīs zināmas iemaņas, bet, ja vien mūdži nespēj lidot, novācēji, pārvietojoties automašīnā, būs pilnīgā drošībā. Viņš uzsmaidīja meitenei.
- Tāpēc jau es, par spīti tai tavai absolūti neciešamajai pārākuma pilnajai pozai, turu tevi savā tuvumā.
- Tā nav pārākuma pilna poza, Astrīda ķircinājās pretī.
- Tas ir patiess pārākums.
- Tātad kāds ir tas trakais priekšlikums?
- Vest sarunas.
-Ko?
- Tie ir pārāk gudri, lai būtu vienkārši tārpi. Tie ir plēsoņas, kādiem tiem nevajadzētu būt. Šie tārpi jūt teritoriju, bet tādām spējām nu tiem nekādi nevajadzētu piemist. Tie kustas un rīkojas kā viens, vismaz pa vairākiem reizē, un arī tas nav iespējams. Tie raugās tevī, kaut arī tiem nav acu. Pierādījumu man, protams, nav, toties ir nojauta.
- Nojauta?
- Manuprāt, tie nav mūdži. Manuprāt, tie visi ir viens Mūdzis.
- Runāt ar kaut kādu supertārpu? novilka Sems. Viņš papurināja galvu un palūkojās lejup. Atvaino, bet ideja par džipu ir tas, kā dēļ tu esi gudrākais cilvēks IBJZ. Tā otrā doma? Tāpēc jau tu, lai arī cik gudra būtu, tomēr neesi tā, kura šeit visu nosaka.
Astrīda apspieda vēlmi uz šo augstprātīgo labvēlību atbildēt ar dzēlību. Tev jātur savs prāts atvērts, Sem.
- Vest sarunas ar slepkavīgo tārpu smadzenēm? Nedomāju vis, mazā. Vai tikai tev pašai nav pārkarsušas smadzenes? Nu man jāiet.
Viņš mēģināja Astrīdu noskūpstīt, bet meitene izvairījās.
- Arlabunakti! Cerēsim, ka šonakt Pītijam nekādu interesantu murgu nebūs. Vai arī pag, par to jau nav jāraizējas, arī tie varbūt ir tikai manu pārkarsušo smadzeņu augļi.
Datordžeks galvu reibinošā ātrumā klikšķināja taustiņus. Uz ekrāna cits pēc cita zibēja logi. Kursors lidoja pāri virtuālajai lapai, te kaut ko atverot, te aizverot vai pabīdot sāņus.
Tas nedarbosies.
Bet tam vajadzētu darboties. Varbūt. Gan ne bez papildu aprīkojuma. Bez nopietna servera. Nopietna rūtera.
Džeks bija atradis serveri, kuram bija gandrīz tāda jauda, kā viņš gribēja. Tas bija vecs, ne pašā labākajā stāvoklī, tomēr funkcionēja. Un pilsētā noteikti bija pietiekami daudz PC un makintošu, ko varētu saslēgt kopā, pietiekami, lai katram
būtu savs kompis un vēl paliktu pāri vesels lērums, ko izmantot rezerves daļām.
Taču viņam nebija nopietna rūtera. Tieši rūterī slēpās atšķirība starp īstu internetu un iespēju vienkārši savstarpēji saslēgt vairāku cilvēku datorus.
Augstas kapacitātes rūteris. Tas bija Svētais Grāls.
Džeks iztēlojās dienu, kad Perdidoblčā visiem būs WiFi. Kad bērni varēs sākt blogot, radīt datubāzes un sūtīt bildes, un varbūt pat radīt kādu sociālo portālu MySpace vai Facebook versiju. Varbūt YouTube. Un varbūt pat Wiki. W/Tci-IBJZ.
Tas viss būtu izdarāms. Bet ne bez labāka un jaudīgāka aprīkojuma.
Džeks atstūmās no rakstāmgalda. Tā izrādījās kļūda. Krēsls līdz ar viņu pašu lidoja, slīdēja, aizķērās aiz nomesta džempera, tad apgāzās un laimīgā kārtā paslīdēja sāņus. Vēl mirklis, un viņa galva būtu ietriekusies aizvērtās durvīs.
Džeks vēl arvien nebija apradis ar savu spēku. Līdz ar to spēkam nebija praktiska pielietojuma. Patiesībā tas bija vairāk bīstams nekā noderīgs.
Džeks piecēlās pats un uzcēla krēslu.
Pie durvīm klauvēja. Tā vismaz varēja secināt. Izklausījās gan drīzāk pēc dzeņa kalšanas.
- Kas tur ir?
- Brīze.
- Kas, kas?
- Braiena.
Džeks atvēra durvis, un tur jau viņa stāvēja. Braiena bija ģērbusies kleitiņā. Tā bija zila un īsa un turējās uz tievām lencītēm. Zēns izgrūda pirmo, kas ienāca prātā: Kā tu tādā vari paskriet?
-Ko?
- Mm…
- Es varu paskriet…
- Es negribēju…
- Tas nekas…