- Man vajadzīgs rūteris, viņš sacīja.
Tas šai mulsi aprautajai sarunai pielika punktu.
- Kas? Rūteris?
- Jā, atbildēja Džeks. Es nevaru, nu, tu zini, panākt, lai tas viss darbojas, bez nopietna rūtera.
Braiena brīdi apdomāja, tad sacīja: Vai es šajā kleitā izskatos stulbi?
- Nē, tu neizskaties stulbi.
- Paldies, viņa ar jūtamu sarkasmu nosmīkņāja. Prieks dzirdēt, ka es neizskatos stulbi.
- Nūja, zēns noteica un pēkšņi pats jutās stulbi.
- Nu labi, es, starp citu, dodos uz klubu. Man ir dažas baterijas. Tas ari viss.
- Ak! Tas labi.
-Un?
Džeks samulsis paraustīja plecus. Un… nu tad… izpriecājies.
Braiena nenovērsdamās lūkojās viņā ļoti ilgas piecas sekundes. Tad pārvērtās par izplūdušu traipu un izgaisa. Prom.
Džeks aizvēra durvis un atgriezās pie datora, ko lietoja vecā servera izpētei.
Pēc kādām piecām minūtēm viņš sāka prātot, vai īsajā sarunā ar Braienu nav kaut ko pārpratis.
Kāpēc viņa vispār ieradās?
Vēl pirms pusgada Džeks par meitenēm nedomāja. Tagad tās nodarbināja viņa prātu aizvien biežāk un biežāk. Nemaz nerunājot par dažu visnotaļ mulsinošu sapni.
Vecajos labajos laikos Džeks būtu atradis tam izskaidrojumu Google. Nu vairs ne. Vecāki ar viņu nekad par to nebija runājuši. Ne par pubertāti, ne par to, ka, mainoties viņa ķermenim, tas pats notiek ar domām. Zēns apzinājās, ka viņā norisinās pārmaiņas, taču nezināja, vai pastāv iespēja tās kaut kā apturēt.
Viņam bija vajadzīgs rūteris.
Vai arī jāsameklē Braiena un… un jāaprunājas ar viņu. Varbūt par rūteri.
Doma, kas piepeši iešāvās prātā, bija kā āmura blieziens, turklāt ar tādu spēku, ka likās, uz mirkli tā bija apstādinājusi zēna sirdi: vai Braiena aicināja viņu sev līdzi uz klubu? Uz to vietu, kur mēdz dejot?
Nē. Tas būtu par traku. Viņa taču nebūtu aicinājusi Džeku uz dejām. Bet ja nu tomēr?
Nē.
Bet ja nu tomēr?
Datora ekrāns sauca pie sevis. Džekam tas mūždien bijis kārojamāks par konfektēm. Kārojamāks par jebko. Viņš izmisīgi ilgojās atkal nokļūt tiešsaistē, atpakaļ uz Google. Atpakaļ uz Gizmodo. Atpakaļ… Šādu portālu bija bez skaita.
Džekam Alberta klubā bija brīva ieeja. Pavadījis pusi dienas, palīdzot Albertam uzstādīt skaņu sistēmu tas bija vieglāk par vieglu -, Džeks bija nopelnījis tādu kā VIP caurlaidi. Tātad, ja Braiena bija tur un gribēja, lai arī viņš tur būtu, lai notiek, viņš var aiziet.
Džeks izlēma vienā mirklī un tūlīt pat ari to īstenoja steigā, lai nepagūtu pārdomāt. Viņš metās pie durvīm un savā pārmērīgajā dedzībā salauza durvju rokturi. Tagad tas vairs negriezīsies, bet durvis varēja atvērt arī ar grūdienu. Lai gan bojājums, taču nekas liels.
No kluba plūda skaļa mūzika tātad skaņu sistēma darbojās lieliski -, un ap to drūzmējās vesels bars bērnu. Alberts, stāvēdams durvīs, atvairīja pārlieku dedzīgos iekļūt gribētājus.
- Atvainojiet, ļaudis, bet maksimālais skaits ir septiņdesmit pieci, viņš tiem teica. Tad Alberts pamanīja Džeku. Kā sviežas, Džek?
- Ko? Ak, nav ne vainas, Džeks nezināja, kā izturēties. Gaidīt rindā negribējās. Jo ja nu Braienas tur iekšā nemaz nav?
- Tu izskaties pēc cilvēka, kuram kaut kas ir uz sirds, Alberts pateica priekšā.
- Nu, es tā kā meklēju Braienu. Mums bija tāda… tāda… tehniska saruna. Tu nesapratīsi.
- Brīze jau ir iekšā.
- Protams, viņa ir tur! iesaucās viens no rindā stāvošajiem. Viņa ir ķertā. Tie jau vienmēr tiek iekšā.
-Jā, ķertie nemēdz stāvēt rindā, piebalsoja kāds cits.
- Viņai arī nebija jāmaksā.
- Klau, puiši, iejaucās Alberts, viņa te ieradās bridi pirms jums un ne tikai pagaidīja, bet ari samaksāja. Tad viņš vērsās pie Džeka: Ej tik iekšā!
- Redzat? klaigāja pirmais runātājs. Viņš arī ir no tiem.
- Vecīt, viņš man uzrīkoja skaņu sistēmu, atbildēja Alberts. Un ko tu esi darījis manā labā, ja neskaita grūstīšanos un ķengāšanos?
Džeks samulsis paspraucās garām Albertam un ieslīdēja telpā. Apmēram puse no visiem klātesošajiem dejoja. Pārējie, sasēdušies krēslos vai uzrausušies uz galdiem, tērzēja. Pagāja labs brīdis, līdz Džeks aprada ar šejienes vājo apgaismojumu un skaļo troksni.
Cenzdamies izskatīties nevērīgs, zēns ar acīm meklēja Braienu. Viņš pamanīja Kvinnu dejojam vienatnē un Deku, kura klusa un nomākta sēdēja stūrī.
Blakus Dēkai, tomēr nebūdams ar viņu kopā, stāvēja zēns, kurš Džekam likās it kā kaut kur redzēts. Gadus divpadsmit vecs, ne vairāk, ar skūtu galvu un apsēju uz deguna pamatnes. Džeks šo zēnu pamanīja tāpēc, ka tas viņā lūkojās. Taču brīdī, kad abu acis sastapās, zēns novērsās.
Atskanēja priecīgu, iedrošinošu saucienu koris un roku plaukšķināšana. Džeks sekoja skaņai un ieraudzīja Braienu. Meitene dejoja viena ar viņu tik un tā neviens nespētu padejot ritmā, kas bija reizes desmit straujāks par mūziku.
Kleita ap viņu plīvoja zils mākonis, teju gatavs atrauties no dejotājas stāva. Džekam šis efekts šķita absolūti satriecošs.
Braienu nevarēja nosaukt par skaistuli; drīzāk viņa bija ierindojama “glīto” kategorijā. Taču šajā meitenē bija kaut kas tāds, kā dēļ viņu bija grūti nepamanīt. Un ne tikai tāpēc, ka viņa bija Brīze.
- Sarauj, Brīze! kāds sauca.
Taču cita balss nobļāvās pretī: Beidz izrādīties, stulbā mutante!
Braiena apstājās kā iemieta. Kleita ieņēma savu parasto stāvokli. Kurš to teica?
Cils. Tas pats nejēga, kurš bija apcēlis Džeku par telefoniem.
- Es. Cils panācās soli uz priekšu. Un necenties te tēlot nez kādu skarbo. Es no tevis, ķertā, nebaidos.
- Bet vajadzētu gan, nošņācās Braiena.
Pēkšņi bija klāt Deka. Viņa bija uzlēkusi no krēsla un izstiepusi roku starp Braienu un Cilu. Nē, viņa teica savā dziļajā balsī. Pat nemēģiniet.
- Dēkai taisnība, Kvinns viņai pievienojās. Mēs nevaram atļauties nekādu plūkšanos, neko tamlīdzīgu. Citādi Sems šo klubu aizklapēs ciet.
- Varbūt mums vajadzētu divus atsevišķus klubus, ierosināja septītklasnieks, vārdā Antuāns. Nu, zināt, vienu ķertajiem un otru normālajiem.
- Vecīt, kas tev lēcies? noprasīja Kvinns.
- Man nepatīk, ka viņa uzvedas kā nez kāda superzvaigzne, tas arī viss. Cils nostājās blakus Antuānam.
- Tev pienāktos būt mūsu pusē, Kvinn. Visiem zināms, ka tu esi normāls, ierunājās zēns, vārdā Lenss. Nu… puslīdz normāls. Lai vai kā, tu tomēr esi Kvinns.
- Izbeidziet! uzrūca Deka.
- Es pati varu sevi aizstāvēt! Braiena atcirta Dēkai. Varu tikt galā ar abiem šiem sīkajiem smerdeļiem, nogāžot tos gar zemi tik ātri, ka tie pat neapjēgs, kas noticis.
- Nomierinies, Deka viņai teica. Kāpēc tu nevari vienkārši patīkami pavadīt laiku? Nerādot nekādus priekšnesumus?
Kādu brīdi Braiena izskatījās tā, it kā gribētu mesties Dēkai virsū. Bet Deka pat nesarāvās, tikai mierīgi nogaidīja.
- Ak! Braiena izdvesa teatrālu nopūtu. Lai notiek! Brīze jau nu nebūs tā, kas taisīs traci. Brīze tiešām grib jauki pavadīt laiku. To teikdama, viņa Dēkas priekšā uztaisīja kaut ko līdzīgu reveransam, un Deka to pieņēma ar galvas mājienu.
Mūzika atkal pieņēmās spēkā, un bērni atgriezās pie dejošanas un sarunām.
- Ei, Džek! uzsauca Braiena. Tu tomēr atnāci.
- Aha.