- Nu? Vai domā, ka vari izgriezt pogas Dēkai? viņa vaicāja.
Šis jautājums zēnu pārsteidza. Viņam pat mute palika vaļā.
- Es pajokoju. Tikai pajokoju, attrauca Braiena. Patiesībā Deka ir baigi superīgā. Nu protams, ne tik superīga kā es.
- Tik superīgs kā tu nav neviens, Džekam izspruka.
Braiena to uzklausīja kā kaut ko pašu par sevi saprotamu.
- Vai gribi dejot?
- Es nemāku, atzinās Džeks.
- Nopietni?
- Nopietni.
- Es tev varētu iemācīt.
- Man kaut kā neērti.
Braiena paraustīja plecus. Neviens taču par tevi nesmiesies.
- Smiesies gan.
Braiena papurināja galvu. Normālā ātrumā. Pilnīgi izslēgts. Visi cer, ka tu salabosi telefonus un internetu un tādā garā. Par tevi jūsmo. Nu, varbūt ne gluži jūsmo, bet vismaz cer, ka tu to izdarīsi.
- Es jau tev teicu, ka telefonus esmu salabojis, atgādināja Džeks.
Braienas acis samiedzās. Džek, apdomā, ko tu runā. Tam taču bija jāpaliek noslēpumā, vai ne? Tad viņas uzmanība
pārsviedās uz kādu, kas stāvēja Džekam aiz muguras. Ko tu dzirdēji?
Džeks apsviedās un ieraudzīja skūtgalvi zēnu. Ko? Zēns paraustīja plecus. Es neko nedzirdēju.
ŠI balss. Džekam tā noteikti bija pazīstama.
- Pareizi. Tu neko nedzirdēji, zīmīgi noteica Braiena. Un labāk būs, ja to, ko tu nedzirdēji, nevienam neteiksi.
Džeks pazina šo balsi. Viņš blenza zēnā ar pazīstamo balsi.
Un pēkšņi viņš ieraudzīja.
- Nu tad nāc ar mani dejot. Braiena paraustīja Džeku aiz piedurknes, taču viņš rāvās malā.
- Es… nu… Man jāiet, nespēdams nolaist acu no skūtgalvja zēna, viņš pavēstīja.
- Neviens par tevi nesmiesies, Braiena ņēmās viņu pārliecināt.
Bet Džeks, nopurinājis viņas roku, metās uz durvīm.
- Viss, lai notiek, aizmirstu par tevi! Braiena nokliedza pakaļ. Tizlenis! Datoru nūģis! Tad, pietiekami skaļi, lai to dzirdētu visi, piebilda: Izskatās, ka viņam bail no meitenēm.
^
SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA
22 STUNDAS
Kad Džeks atstāja Makklubu, Diāna viņam sekoja. Bija atvieglojums tikt prom no Braienas un Dēkas. Abas labi pazina Diānu. Un ne vienai, ne otrai nebija iemesla just pret viņu simpātijas.
Laimīgā kārtā Dēkas acis bija pievērstas vienīgi Braienai, savukārt Braiena bija koncentrējusies uz Džeku. Šausminošs mirklis bija tas, kad Braiena Diānu uzrunāja; bet viņa aši nolaida acis, un Braiena viņu nepazina.
Ignorējot Alberta laipno “arlabunakti”, Džeks devās prom, aši attālinādamies no kluba. Ne gluži skriešus, tomēr tā, it kā to darītu labprāt.
Diāna viņu panāca. Džek!
Viņš apstājās. Palūkojās pār plecu bailēs, ka kāds varētu noklausīties. Diāna? viņš čukstus izdvesa.
- Mhm. Kā tad. Kā tev tīk mana jaunā frizūra? Viņa izvilka pirkstus cauri savam birstei līdzīgajam cirpumam.
Lai arī apveltīts ar desmit pieaugušu vīru spēku, Džeks izskatījās pēc maza, pārbiedēta puisēna.
- Ko tu te dari?
- Tu man esi vajadzīgs, Džek.
- Tev? Es? Es tev esmu vajadzīgs?
Diāna, piešķiebusi galvu, nomēroja viņu ar skatienu.
- Tātad tev patīk Braiena, ko? Un man visu laiku likās, ka tava sapņu meitene esmu es.
Ādas krāsa asajā laternu gaismā izskatījās iezilgana, taču Diāna bija pārliecināta, ka zēns ir nosarcis.
- Nāc! viņa mudināja. Aiziesim līdz pludmalei. Tur mēs būsim prom no svešām acīm.
Kā jau viņa to bija gaidījusi, Džeks paklausīgi sekoja. Var jau būt, ka viņš tiešām bija ieķēries tajā sīkajā, smukiņajā Braienā, bet Diānai nebija paslīdējis garām neviens no Džeka slepenajiem skatieniem, ko viņš tai pēdējā pusgada laikā bija raidījis. Pārkāpuši pāri zemajam valnim, viņi brida pa smilšaino liedagu. Pāri pletās naksnīgās debesis. Diānai būtu gribējies dzīvot šeit, pludmales tuvumā. Perdidoblča, lai ari cik nolaista un izpostīta, tomēr bija nesalīdzināmi dzīvāka par “Šausmu fabriku”, kā daži dēvēja Koutsas Akadēmiju.
- Ko tad tu gribi? noprasīja Džeks. Viņa balsi skanēja izmisums.
- Nu tad tā. Tev vajadzēja panākt, lai darbotos mobilie telefoni. Netieku gudra, kāpēc tas tev prasījis tik daudz laika, sacīja Diāna. Tu man apgalvoji, ka tas būs gaužām viegli.
- Es nedrīkstu par to runāt, Džeks nelaimīgs nomurmināja.
- Tev to neļauj Sems, vai ne? Kāpēc? Tā kā zēns neatbildēja, viņa piedāvāja pati savu izskaidrojumu. Tāpēc, ka tad tos varētu izmantot ari mēs. Interesanti. Nabaga Keins kā allaž sava brāļa nežēlastībā.
Džeks smagi slāja meitenei līdzās. Pārmērīgais spēks dzina viņa pēdas pārāk dziļi smiltis.
- Keinam tagad, protams, par tevi viss ir zināms. Tas, ka esi mutants. Ar visai nopietnu spēku.
- Viņš zina? Džeka balss pacēlās par veselu oktāvu.
Diāna klusībā pasmaidīja. Vēl arvien nobijies. Tas labi. Kā
tad. Viņš zina visu. Viņš zina, ka tu neesi vainojams pie tā, ka nokļuvi šeit. Ka tas notika manis dēļ.
- Vai viņš lika tev nogriezt matus?
Jautājums pārsteidza Diānu nesagatavotu. Viņa iesmējās.
- Ai, Džek! Nē. Keins man piedeva. Tu jau zini, kāds viņš ir. Satrakojas, bet ļaunu prātu netur.
- Man gan tā neliekas, norūca Džeks.
Diāna nolēma šo jautājumu labāk neapspriest. Kā virzās uz priekšu interneta projekts?
- Man vajadzīgs kārtīgs serveris. Un nopietns rūteris.
- Vai tie ir kaut kādi aprīkojuma elementi?
Jautājums lāva Džekam izbaudīt pārākuma mirkli. Diāna
saklausīja tik pazīstamo pedantisko toni viņa balsi. Jā, tie ir aprīkojuma elementi.
- Vai tu izmeklējies visur?
-Jā.
- Vai palūkojies arī, kas ir Koutsā? Tad, kad vēl biji kopā ar mums?
- Protams. Es pazīstu katru tehnoloģijas elementu Koutsā un tagad arī šeit, Perdidobīčā.
Skaidrs, nodomāja Diāna, lūk, kur ēsma, ko izlikt Džekam. Protams. Kas gan vēl cits? Varbūt viņš iekāroja Diānu un ilgojās pēc Braienas, bet Džeka patiesā mīla sastāvēja no silikona.
- Un, pat ja tu tiktu pie rūtera, vai domā, ka Sems ļaus tev uzrīkot pašam savu internetu?
Ilgā, pat ļoti ilgā klusēšana sniedza apstiprinājumu, kāds Diānai bija vajadzīgs.
Visbeidzot viņš sacīja: Es nezinu.
- Zinu, ka Sems ir jauks puisis, Diāna teica. Jaukāks par Keinu. Bet Keins pret to, ko tu spēj paveikt, Džek, vienmēr ir attiecies ar cieņu. Pat vēl pirms IBJZ. Tu zini, ka viņš vienmēr ļāva tev nodarboties ar to, kas tevi interesē.
- Varbūt, nomurmināja Džeks.
- Zini ko, aplūkosim to šādi: vai tu kaut uz sekundi spēj iztēloties, ka Keins tev uzdod tik grūtu darbu kā uzstādīt
mobilo telefonu sistēmu un pēc tam vienkārši pasūta tevi tālāk?
Viņa klusēšana bija daiļrunīga.
- Tu mums esi vajadzīgs, Džek, turpināja Diāna. Mums vajag, lai tu atgrieztos.
- Man te darbi darāmi.
Diāna uzlika roku zēnam uz pleca, un viņš apstājās. Diāna pagriezās, lai nostātos ar seju pret seju. Meitene stāvēja pārāk tuvu. Tik tuvu, ka varēja būt pārliecināta: cietais disks, kas šim zēnam bija sirds vietā, dūca kā traks.
Viņa viegli noglāstīja Džeka seju. Ne pārlieku nekautri tā, lai tas neizskatītos pēc solījuma, bet pilnīgi pietiekami, lai viņu, nabadziņu, galīgi apmātu.