- Atgriezies, Džek, čukstēja Diāna. Keinam ir tev padomā darbs. Lielāks, nekā tu spēj iztēloties. Augstāko tehnoloģiju izaicinājums. Pēdējos trīs vārdus viņa izrunāja lēni, ieturot dramatiskas pauzes.
Džeka acis iepletās. Kas tas ir?
- Kaut kas tāds, ko spēj paveikt tikai tu, viņa atbildēja.
- Tikai un vienīgi tu.
- Vai tu vari man to pateikt? viņš prasīja.
- Tas ir kaut kas grandiozs, Džek. Pārāks par visu, ko tu līdz šim esi mēģinājis. Lielāki datori. Daudz sarežģītākas programmas. Nav izslēgts, ka pārāk sarežģītas. Pat tev.
Viņš tikko jūtami papurināja galvu. Tā ir viltība. Tu centies aizvilināt mani atpakaļ tikai tāpēc, lai Keins un Dreiks varētu mani pārmācīt.
- Neglaimo sev, puisīt, teica Diāna. Tagad tuvāk pie lietas. Jāpanāk, lai viņš notic. Tu esi noderīgs tikai vienā jomā. Tu neesi Džeks Drošsirdis vai Džeks Karotājs un pat ne Džeks Mīlētājs, lai arī es zinu, ka tev mēdz būt šādas tādas neķītras fantāzijas. Tu esi Datordžeks. Sems neļauj tev darīt to, ko tu spēj. Keins ļaus. Un… Džek?
-Jā.
- Tik daudz tehnoloģiju. Tāds milzu izaicinājums. Un tikai tu spēj tikt ar to galā.
- Es… Man tas jāapdomā…
- Nē, Džek. Tieši tagad. Tagad vai nekad.
Viņa pagriezās un sāka iet uz priekšu. Džeks vilcinājās. Bet Diāna jau zināja. Viņa to bija izlasījusi zēna acīs.
- Ei, kāds ir bijis manā istabā! jozdams lejup pa kāpnēm, klaigāja Cils Sperijs.
Hanters Lefkovičs bija izstiepies uz dīvāna; viena kāja bija pacelta uz atzveltnes, otra skāra grīdu, rokas aizliktas aiz pakauša. Viņš skatījās DVD Superbad. Zēns to bija noskatījies jau vismaz desmit reizes. Katru joku, katru repliku viņš zināja no galvas.
- Kā tu zini, vecīt? Ņemot vērā to, kādā nekārtībā ir tava istaba. Hanters, pat lāgā nepievērsdams viņam uzmanību, noteica.
Cils apgāja apkārt un nospieda izslēgšanas pogu televizora sānos. Man tas nepavisam neliekas smieklīgi, tu, ķertais. Kāds ir bijis manā istabā. Kāds ir paņēmis kaut ko, kas pieder man.
Hanters apdzīvoja šo māju kopā ar trim citiem zēniem: Cilu, Čārliju un Hariju. Pirms IBJZ viņi bija draugi. Visi bija septītklasnieki, un viņus vienoja kopīgā mīlestība pret San Francisco Giants. IBJZ neapšaubāmi bija Dodgers teritorija, varbūt ar atsevišķiem Angels faniem. Bet Cils un Čārlijs, gan katrs citā laikā, bija pārcēlušies uz šejieni no Līča apgabala, Harijs bija ieradies no Taho ezera, savukārt Hanteram Giants patika vienkārši tāpat.
Tā nu viņi turējās kopā un, ģērbdamies oranžā un melnā, kaitināja pārējos bērnus. Svētdienas pēcpusdienās zēni pulcējās, lai noskatītos spēles.
Bet IBJZ nebija sporta programmu. Arī televīzijas nebija. Četrotnei vairs nebija kopīgu interešu, kas to vienotu.
Turklāt pēdējā laikā starp Hanteru un pārējiem trim bija radusies distance, kuras iemesls bija visai raksturīgs IBJZ: Hanters bija ķertais. Pārējie trīs normālie. No sākuma visi kopīgi nosprieda, ka tas jau nav nekas liels varbūt ar laiku spēku iemantos arī pārējie, vienkārši Hanters izrādījies pirmais.
Bet pagāja nedēļas, un neviens no pārējiem trim nemainījās, turpretī Hanters ātri vien izveidojās par spēcīgu mutantu. Cilu tas kaitināja.
Kaitināja ar katru dienu vairāk.
- Ei, vecīt, ieslēdz atpakaļ! Hanters, dusmīgi norādīdams uz aparātu, pieprasīja.
- Atdod man to, Hanter! pavēlēja Cils.
- Ko tad lai es tev atdodu, pakaļa tāds?
Cils saminstinājās. Pats zini.
Hanters, smagi nopūties, uzslējās sēdus. Skaidrs, tātad tu man brauc virsū, ka esmu kaut ko nozadzis, un pat nepasaki, kas tas ir? Vecīt, tu noteikti esi zvērīgi nogarlaikojies, ja reiz ne no šā, ne no tā tik cūcīgi izrunājies.
- Cūcīgi! Cils apsūdzoši iesaucās.
Pacelto balsu pievilkts, no dzīvojamās istabas lēnā gaitā iznāca Harijs, kurš bija veidojis tur sarežģītu LEGO būvi.
- Kas te notiek? viņš jautāja.
- Tas muķis ir bijis manā istabā un kaut ko nočiepis, atbildēja Cils.
- Tu melo! atcirta Hanters. Un beidz mani apsaukāt!
- Par muķi? Tu taču esi mutantu ķertais. Kāpēc lai tevi tā nesauktu?
- Kas te īsti notiek? Harijs samulsis pārjautāja.
- Atdod! pieprasīja Cils. Atdod man to!
- Tu, stulbais ķēms, es pat nezinu, par ko ir runa! Nu jau Hanters bija piecēlies kājās, dusmās piesarkušu seju.
- Pakaļa, teica Cils. Tu mani nosauci par pakaļu. Pēc tam tu teici “cūcīgi”. Beidz tēlot gudreli. Tu ļoti labi zini, kas tas bija, jo tu to nozagi. Man bija gabals žāvēta, sālīta šķiņķa.
- Tad, re, par ko ir runa! Hantera balsī skanēja neticība.
- Pirmām kārtām kāpēc tu to no mums, vecīt, slēpi? Biju domājis, ka mēs dalāmies…
- Aizveries, tu, mutantu ķertais! Dabas kļūda! kliedza Cils. Es netaisos dalīties ar tevi nekur un nekādi. Varbūt esmu ar mieru dalīties ar cilvēkiem, bet ne ar ērmiem.
Arī agrāk viņu vidū laiku palaikam bija izcēlušās nesaskaņas. Pat ķildas. Un šī nebija pirmā reize, kad Cils zāģēja Hanteru par viņa spēku. Bet šoreiz tas bija nopietnāk, un kautiņš, no kā viņiem līdz šim bija izdevies izvairīties, tagad sāka likties neizbēgams. Vai es spēšu uzvarēt? Hanters sev domās jautāja. Cils bija lielāks un stiprāks. Bet, ja jau kautiņš, tad kautiņš lai notiek, Hanters pieņems šo izaicinājumu. Viņš jau nu nebūs tas, kurš atkāpsies.
- Paej nost, Cil, brīdināja Hanters.
- Aizbāz savu trekno mutanta viepli, tu, zemcilvēk, ērms, ķertais! Cils gāza pretī. Viņš vīstīja dūres sasprindzis, gatavs mesties virsū.
- Pēdējā iespēja, brīdināja Hanters.
Cils saminstinājās, bet tikai uz mirkli. Viņš pagriezās un paķēra no kamīna priekšas garu bronzas kruķi.
Hanters šausmās atsprāga atpakaļ. Ar tādu kruķi varēja arī nogalināt. Tā vairs nebija tikai dūru cīņa.
Viņš pacēla rokas izvērstām plaukstām.
Pēkšņi Harijs, vai nu cenzdamies nokļūt starp abiem, lai tos nomierinātu, vai pats gribēdams aizmukt, pārsteidzošā ātrumā metās uz priekšu.
Tad Harijs iekliedzās.
Viņš ķēra sev pie kakla.
Lēnām pagriezies, viņš šausmās blenza uz Hanteru. Brilles noslīdēja Harijam no deguna. Acis izgāja no orbītām, un viņš sabruka uz grīdas.
Gan Hanters, gan Cils sastinga. Abi lūkojās uz Hariju.
- Kas notika? vaicāja Cils. Ko tu viņam nodarīji?
Bet Hanters tikai purināja galvu. Neko. Neko, vecīt, es neko neizdarīju.
Cils nometās ceļos un pieskārās Harijam pie kakla. Tas ir karsts. Viņa āda ir karsta.
Hanters kāpās atpakaļ. Es neko neizdarīju, vecīt.
- Tu, ķertais! Ķertais slepkava! Tu viņu nogalināji!
-Viņš nav miris, viņš elpo, protestēja Hanters. Es
negribēju… viņš ielēca starp mums…
- Tas biju es, kuru tu gribēji nogalināt! kliedza Cils.
- Tu taisījies man gāzt ar to kruķi!
- Ko tu izdarīji, vecais? Vai iedarbināji savas maģiskās mikroviļņu ķetnas un izcepi viņam smadzenes?
Hanters šausmās lūkojās uz savām plaukstām, neticēdams, ka tā varētu būt patiesība, alkdams, kaut tā nebūtu patiesība. Viņš negribēja… Harijs bija viņa draugs…
- Ak mans Dievs, tu, slepkavīgais mutantu ķertais!
- Es sadabūšu Lanu. Viņa Hariju izglābs, teica Hanters.
- Ar viņu viss būs kārtībā. Viņš atlabs.