Bet viņa acu priekšā uz Harija skausta tieši pie galvaskausa pamatnes veidojās milzīga tulzna. Tā bija sešas collas diametrā, tik liela kā apelsīns derdzīgs maiss, pilns ar šķidrumu.
Hanters skriešus metās ārā no istabas. Viņu pavadīja bijušā drauga izkliegtie apvainojumi: Ķertais slepkava! Ķertais slepkava!
Sems bija aizmidzis Astrīdas mājas rezerves guļamistabā. Viņu pamodināja vemšanas skaņas.
Puisis bija ārkārtīgi noguris, bet tik un tā piespieda sevi izrāpties no gultas. Paķēris T kreklu, Sems pieklauvēja pie vannasistabas durvīm. Ei! viņš pasauca.
- Ko? atsaucās Marijas balss, dīvaini drebelīga.
- Kas tev kaiš?
- Ak, piedod! Vai es tevi uzmodināju?
- Izklausījās, it kā tu korķētu. Vai tev ir nelabi?
- Nē. Nē, man nekas nekaiš.
Sems varēja apzvērēt, ka dzirdējis meitenes balsī tādu kā šņukstu, kā aizķeršanos. Vai esi pārliecināta?
Marijas balss kļuva noteiktāka. Jā, ar mani viss ir labi, Sem. Ej atpakaļ gulēt. Piedod, ka uzmodināju tevi.
Sems nodomāja, ka tas ir labs ieteikums. Ierāpies atpakaļ gultā un sakārtojis spilvenus pēc sava prāta, viņš pameta skatienu uz pulksteni. Pusnakts. Sems aizvēra acis. Taču viņš zināja, ka miegs tik drīz neatgriezīsies. Tā vietā nāca preču vilciens, vagons aiz vagona, pilns ar raizēm un ķibelēm. Un kur tad vēl vecais draugs izsalkums! Ir grūti aizmigt, ja kuņģis kā sasiets mezglos.
Viņš dzirdēja ūdens noraušanu un redzēja, ka vannasistabā nodziest gaisma.
Ja nu Marija patiešām ir saslimusi? Kur viņš ņems kādu, kas viņas vietā vadītu bērnudārzu? Astrīdai jānoņemas ar Mazo Pītu, tātad viņa atkrīt. Sems sāka pārskatīt to cilvēku sarakstu, par kuriem viņš varētu būt drošs, ka tie izturēsies kā pieauguši un tiks galā.
Taču viņš spēja iedomāties vienīgi tādus Marijas aizvietotājus, kuri uzņemtos šo darbu tikai tāpēc, lai piekļūtu bērnudārza auzu pārslu krājumiem.
Sems saprata, ka ir iegrimis snaudā un sapņo. Junior Mints. Viņš sapņoja par…
…Junior Mints.
Lūk, kur tas bija, lūk, kas kņudināja viņa apziņas nostūri. Junior Mints.
- Laikam es aiz bada jūdzos nost. Tur tā vaina es lēnām, bet noteikti jūdzos nost.
Sems piespieda sevi aizvērt acis, bet kņudēšana smadzeņu dzīlēs bija kļuvusi uzmācīgāka; tagad tā likās kā skaļa činkstēšana, kas nelaida vaļā un pieprasīja uzmanību.
Eltons un Daltons plūcās par to, kam tās piederējušas. Kurš tās paņēmis.
Vai tev neienāca prātā, ka tas varēja būt kāds cits no sargkareivjiem?
Nē, Hetere B. un Maiks Dž. bija sargbūdā. Un Džošs visu laiku gulēja.
Kā to saprast visu laiku gulēja?
Junior Mints. Karte ar spēkstaciju pašā vidū. Atmiņas par dienu, kad notika kauja.
Vabole, šis hameleons.
Vabole.
Spēkstacija.
Sems izlēca no gultas kā zibens ķerts.
Viņš uzrāva džinsus un ņēmās drudžaini meklēt zem gultas kurpes. Iekāpis tajās, Sems skriešus metās uz Astrīdas istabu. Pat nepieklauvējis viņš atrāva vajā durvis.
Astrīda bija aizmigusi, gaišie mati izjukuši uz spilvena.
- Astrīd, mosties!
Meitene pat nepakustējās, tāpēc viņš satvēra tās kailo plecu. Par spīti drudžainajam satraukumam, ķermenim pārskrēja saldas tirpas. Mosties!
Zilās acis plaši atvērās. Ko? Vai atkal Pītijs?
Pēkšņi Sems ar ārkārtēju skaidrību apjauta to, ka līdz šim nekad nav bijis Astrīdas guļamistabā. Bet šī nebija īstā reize, kad par to prātot.
- Vabole. Junior Mints pievāca viņš.
Meitene blenza viņā. Vai tāpēc tu mani uzmodināji?
- Spēkstacijā. Eltons un Daltons. Viņi abi runāja patiesību. Neviens no viņiem nepaņēma konfektes, un arī Džošs ne. Tur bija vēl kāds. Kāds, kuru tie neredzēja.
- Kāpēc lai Vabole atrastos spēkstacijā? brīnījās Astrīda. Tad viņas acis iepletās viņa saprata.
- Tāpēc, ka es esmu idiots, lūk, kāpēc, Sems dusmīgi noteica. Man jādabū rokā Edīlio. Kamēr būšu prom, par visu atbildi tu.
- Varbūt tu kļūdies, novilka Astrīda.
Bet Sems jau bija ceļā. Noducinājis lejup pa kāpnēm, viņš metās ārā saltajā nakts gaisā. Edīlio viņš atrada ugunsdzēsēju depo, kur draugs pārsvarā mēdza nakšņot.
- Kas apsargā spēkstaciju? Sems jautāja Edīlio pēc tam, kad bija uzpurinājis viņu no dziļa miega.
- Britnija D., Džošs… Mikijs… jā, un Maiks Fārmers.
- Uz Maiku var paļauties, atzina Sems. Kā ar pārējiem trim?
Edīlio paraustīja plecus. Vecīt, kādus varu dabūt, ar tādiem strādāju. Mikijs ir tas, kurš, spēlēdamies ar ieroci, izšāva savas mājas grīdā caurumu, sabojājot pagrabstāvā veļas mazgājamo mašīnu. Britnija, šķiet, ir sakarīga. Viņai ir motivācija. Džošs? Nezinu, vecīt.
Visi sakāpa džipā. Pagāja stunda, līdz viņi, krustu šķērsu izbraukājuši pilsētiņu, savāca kopā Deku, Braienu, Teilori, Orku un saujiņu Edīlio kareivju. Eskortam vēl pievienojās sedans un milzīga Escalade, kuras aizmugurē snauduļoja Orks.
Trijās mašīnās kopā bija desmit bērnu. Viņi apstājās rātsnama priekšā. Sems nostājās uz ietves, no kurienes visi varēja viņu dzirdēt.
- Man žēl, ka izrāvu jūs visus no siltajām gultām, bet, manuprāt, Keins gatavojas kaut ko pasākt spēkstacijā, viņš pavēstīja.
- Ļauj, lai aizskrienu turp un brīdinu viņus, lūdzās Braiena.
- Ja tu tajā savā milzu ātrumā noskriesi desmit jūdzes, tad, būdama tik izsalkusi, tāpat stāvus atdosi galus.
- Vecīt, Brīze spēj pieveikt desmit jūdzes vienā minūtē. Viņa uzsita gaisā knipi.
Sems vilcinājās. Tas bija tiesa. Braiena varēja tur nokļūt labu laiku pirms jebkura cita no viņiem. Bet taisnība bija arī tas, ka šāds skrējiens viņu nokausēs. Sems bija redzējis Braienu pēc šādu distanču veikšanas. Viņa nebija vienkārši pārgurusi, viņa izskatījās tuvu nāvei.
- Ej! Bet neiekulies nepatikšanās. Pēdējie trīs vārdi tika teikti vairs tikai gaisa grīstei.
Varbūt lieki esmu sacēlis trauksmi, Sems sev teica. Pazudušās Junior Mints nebija gluži pārliecinošs iemesls panikai. Varbūt viņš izskatīsies kā idiots.
Bet intuīcija Semam teica, ka viņš nekļūdās. Nē, viņš nekļūdījās, jo, būdams Keina vietā, viņš rīkotos tieši tā.
Viņam to būtu vajadzējis paredzēt. Vajadzēja paredzēt un būt gatavam. Tāpat kā vajadzēja būt gatavam sagaidīt uzbrukumu Ralfam.
Viņi izbrauca no laukuma. Garām Edllio ierīkotajai kapsētai, kurā jau bija tik daudz kapakmeņu. Garām nodegušajai dzīvojamai ēkai, cietušajam bērnudārzam, pussagrautajai baznīcai.
Sems sev teica, ka ir darījis visu, ko spējis, taču bijis spiests nokauties ar ikdienas sīkumiem, ar centieniem novērst draudošo badu. Tas nelīdzēja. Ja Keins pārņems spēkstaciju…
Viņi nobrauca vēl divus kvartālus, un pēkšņi tumšās ielas pašā vidū, mašīnas lukturu gaismā, vicinādams rokas kā jucis, iznira Cils.
- Ko man darīt? vaicāja Edllio.
Sems klusībā nolamājās. Apturi! Palūkosim, kas noticis.
Edllio uzmina uz bremzēm. Cils metās uz priekšu, aizelsies, pietvīcis, galīgi bez elpas. Viņš atslīga pret logu, ko Sems bija norullējis uz leju. Hanters, vecīt. Tas ķertais nobendēja Hariju.
Deka izgrūda kaut ko līdzīgu aizsmakušam ņurdienam, kas lika Cilam pakāpties soli atpakaļ. Tomēr viņš neatvainojās.
- Tā tas ir, viņš ir ķertais. Viens no tavējiem. Un ar savu ķertā spēku viņš nogalināja Hariju. Bez jebkāda iemesla.
- Vai Lanu sameklēji? jautāja Edllio.