- Es nezinu, kur viņa ir.
- Savādi, ka tu par ķerto nedēvē ari Dziednieci, aizrādīja Deka.
- Lana ir “Virsotnē”, atbildēja Sems. Vareni. Tagad es patiešām būtu varējis izmantot Braienu. Labi, cerēsim, ka spēkstacijas sakarā man būs bijusi tikai paranoja. Edllio, aizved mani uz Hantera un Cila māju. Pasaki savai brigādei, lai dodas atpakaļ uz laukumu, paliek tur un gaida mūs. Pēc tam tev būs jādodas uz “Virsotni” un jāmēģina sameklēt Lanu. Vai skaidrs?
- Aha.
- Deka, kā būtu, ja tu paliktu kopā ar mani un mēs palūkotu, kas tur noticis?
- Iešu sameldēt vēl kādus normālos, pavēstīja Cils. Normālajiem jāzina, kas noticis.
Sems, izliecies pa logu, piedraudēja ar pirkstu. Tu taisies skraidīt apkārt un raut cilvēkus no miega? Nē. Tu brauksi mums līdzi.
- Nekā nebija, vecīt. Tu un Deka? Jūs abi esat ķertie. Ķertie vienmēr cits citu piesedz.
- Tu esi absolūts idiots, Cil, sacīja Sems. Es neļaušu tev skraidīt apkārt un sēt paniku.
- Ko tad tu taisies darīt? Izcept mani? Cils izpleta rokas žestā, kas vienlaikus bija izaicinošs un vientiesīgs.
- Kaut kāds stulbums, noteica Sems. Kāp iekšā, Cil! Šādi strīdēdamies, mēs tikai izniekojam laiku.
- Nekā nebija, vecīt. Nekā nebija. Cils pagriezās un aši devās prom.
- Vai gribi, lai es viņu apturu? vaicāja Deka.
- Nē, atbildēja Sems.
- Viņš sataisīs traci.
- Izklausās, ka tracis ir neizbēgams. Hanters ir par to parūpējies. Brauksim, Edllio. Ceru, ka Brīze nokļūs spēkstacijā un vismaz uzmodinās sargus. Jo vairāk es par to domāju, jo vairāk man šķiet, ka esmu pārsteidzies. Diezin vai Keins uzsāks karu jau šonakt.
- Izskatās, ka mums sācies pašiem savs karš tepat pilsētā, noteica Edīlio.
ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA
18 STUNDAS, 47 MINŪTES
Nu tik būs izprieca, nosprieda Patriks. Viņa saimniece nakts vidū bija kājās, un tas bija jautri. Turklāt patlaban viņa kāpa pikapā.
Pie stūres atradās Kvinns. Viņam līdzās Alberts. Aizmugures sēdekli, kur novietojās Lana, jau sēdēja Cepums, ļoti liela auguma puisis, kuram citkārt tur būtu licies pašauri, taču Kvinns, lai aizsniegtu pedāļus, savu sēdekli bija pavilcis, cik vien varēja, uz priekšu. Patriks, ielēcis mašīnā, tūdaļ pat iegūlās Cepumam klēpi.
- Varbūt tomēr liekam to suni aizmugurē? ierosināja Alberts.
- Lai viņš aprej katru, kam braucam garām? Un visus uzmodina?
- Labi, uzmetis sunim nīgru skatienu, noteica Alberts. Lanai šī Alberta īpašība tas, ka viņš nemīlēja suņus, gauži nepatika, taču patlaban nebija īstais bridis strīdēties.
Alberts vismaz nemētājās ar pretīgiem jociņiem par to, ka varētu Patriku apēst. Tādus viņa bija dzirdējusi no daža laba un ne vienu reizi vien.
Visi četri ieskaitot Patriku, pieci bija satikušies šosejas malā pie trokšņa slāpētāju veikala. Tur viņus gaidīja pamatīgs pikaps, īsta apvidus mašīna tieši tāda, kāda, pēc Alberta domām, vajadzīga tālajam braucienam un zelta kravai.
- Varbūt vispirms jāpalūko, vai pratīšu ar šādu braucamo apieties, sacīja Kvinns.
- Tu teici, ka māki vadīt auto, aizrādīja Alberts.
- Māku jau arī. Vismaz esmu vadījis Edīlio džipu. Bet šis ir daudz lielāks.
- Vareni, nomurmināja Alberts.
Kvinns pagrieza atslēgu, un motors ierūcās. Tas likās pārāk skaļš tāds varētu sacelt kājās visu pilsētu.
-Ārprāts! nošausminājās Kvinns. Viņš atlaida sajūgu, un četrriteņu nezvērs rāvās uz priekšu. Tas atsitās pret ietves malu un gāzelēdamies izlīgoja uz šosejas.
- Ei, ceru, ka mēs nenositīsimies, ko? iesaucās Alberts.
Kvinns nostabilizēja automašīnas gaitu, un tā, uzņēmusi
saprātīgu ātrumu trīsdesmit jūdzes stundā -, sāka virzīties pa kādreiz tik dzīvās šosejas vidu.
-Tu esi tāds mazliet dīvains, Albert, Kvinns rotaļīgi sacīja. Vai negrasies man pateikt, uz kurieni mēs braucam? Trijos naktī! Mēs taču netaisāmies nevienu nogalināt, ko?
- Tev ir samaksāts, vai ne? atcirta Alberts.
- Tu viņam nepateici? no aizmugures sēdekļa jautāja Lana. Albert, viņam ir jāzina, kas notiek.
Tā kā Alberts neatbildēja, Lana to pateica viņa vietā: Mēs braucam pēc zelta, Kvinn.
Atpakaļskata spogulītī viņa redzēja Kvinna acis.
- Mm… Ko?
- Vientuļnieka Džima būda. Zelts, paskaidroja Lana.
Viņa atkal ieraudzīja Kvinna acis, un nu jau tajās jautās
satraukums. Atvaino, bet pagājušo reizi mūs tur sakoda koijoti.
- Tagad tu māki apieties ar ieroci. Un tev tas ir līdzi, Alberts mierīgi paskaidroja. Un arī Cepumam ir ierocis. Jūs abi esat vingrinājušies.
- Tas tiesa, piekrita Cepums. Bet es negribu ne uz vienu šaut. Ja nu vienīgi tad, ja tie apdraudētu Dziednieci.
- Un kam mums vajadzīgs zelts? Kvinna balss šķita mazliet spiedzoša.
- Mums vajadzīga nauda, atbildēja Alberts. Līdz šim esam kaut kā izlīdzējušies ar barteru. Mums vajadzīga sistēma, un sistēma darbojas labāk, ja valūtai ir bāze.
- Aha.
- Labi, ņemsim kaut vai to pašu zivju biznesu, iesāka Alberts.
- Nekāds dižais bizness jau tur nesanāk, norūca Kvinns.
- Vakar noķēru tik vien kā ēsmai.
- Tev būs labās dienas un sliktās dienas, Alberts nepacietīgi turpināja. Būs dienas, kad gadīsies vesels lērums zivju. Tad nu pieņemsim, ka tev sagribas dažas zivis iemainīt pret apelsīniem.
- Vispār jau izklausās labi. Tu zini kādu, kuram ir apelsīni?
- Tev ir pietiekami daudz zivju, un tu dažas gribi iemainīt pret apelsīniem vai pret maizi un dažas piešķirt cilvēkam, kurš tavā vietā uzkops tavu istabu. Tātad tev būs jāiet uz trim dažādām vietām ar zivīm rokā un kādam jāmaksā.
- Ei, vai tiešām es šeit esmu vienīgais, kurš jūtas izbadējies? pajokoja Kvinns. Paklau, vecīt, apelsīni! Maize! Labāk izbeidz!
Alberts nelikās dzirdam. Ja tev būs nauda, tu varēsi nevis vienkārši iemainīt lietas, bet gan doties uz tirgu, kur katrs nesīs to, kas viņam ir pārdodams. Vai ne? Viss vienuviet. Un visi staigā ar zelta gabaliem kabatā, nevis, gribēdami noslēgt darījumus, nēsājas apkārt ar savām zivīm vai ar graudiem piekrautām ķerrām, vai sazin ko.
Kvinns teica: Vai nu es nēsājos apkārt ar savām zivīm, vai stiepju tās pārdot tajā tavā tirgū, vai arī stāvu mierā un cilvēki nāk pie manis tās pret kaut ko iemainīt, bet tā vai citādi…
- Nē, vecīt, Alberts viņu nepacietīgi pārtrauca. Tu savas zivis notirgosi kādam, kurš tās savukārt pārdos citiem. Tev jāzvejo, jo tieši tas tev labi padodas. Nevis jāpārdod zivis, bet gan tās jāķer.
Kvinns sarauca uzacis. Tu gribi teikt, ka es tās pārdošu tev.
- Tā tas varētu būt, piekrita Alberts. Pēc tam es tās pārdošu Lanai. Tādējādi, tu, Kvinn, dari savu darāmo un es daru savējo, un, lai tas viss ietu no rokas, mums vajadzīga tāda vai citāda nauda.
-Jā, labi, tā kā es to daru naktī, tad rīt zivju tik un tā nebūs, norūca Kvinns. Tad viņš uzdeva Lanai jautājumu, kuru meitene jau bija gaidījusi: Kāpēc tu tur piedalies, Dziedniece?
Lanai viņas “tituls” negāja pie sirds; viņa pat īsti netika gudra, kāpēc. Un jautājums saistībā ar šo titulu likās vēl jo nejaukāks. Viņai šis jautājums nepavisam nepatika. Sakustējusies sēdeklī, Lana pagrieza galvu pret logu.
- Viņa brauc tāpēc, ka man vajadzīgs ceļvedis, atbildēja Alberts. Un es viņai samaksāšu. Tad, kad tikšu pie zelta. Runa ir par tādu sīkumu, ko dēvē par uzticēšanos.