Nabaga Alberts, nodomāja Lana, kad viņš uzsāka lekciju par to, cik noderīga ir uzticēšanās. Gudrs puisis. Varbūt kādu dienu viņam piederēs visa IBJZ. Bet par īstajiem iemesliem, kāpēc Lana devās šajā ceļojumā, viņš nezināja itin neko.
Lai samaksātu par to, ko viņa šonakt grasījās darīt, nepietiktu pat ar visu pasaules zeltu. Zelts nespēja mazināt saltās šausmas, kas pildīja meitenes sirdi. Un, ja tas, ko viņa bija uzdomājusi, neizdosies, zeltam nebūs nekādas nozīmes.
- Pasaulē ir kas vērtīgāks par zeltu, noteica Lana, pārliecināta, ka to dzird tikai viņa pati.
- Piemēram, kas? jautāja Alberts.
- Piemēram, brīvība, viņa atbildēja.
Alberts turpināja savus apcerējumus, klāstīdams, kā par naudu var nopirkt brīvību. Lana sprieda, ka varbūt viņam ir taisnība. Vairumā gadījumu. Bet ne šajā.
Ne šajā gadījumā.
Viņa nespēja uzpirkt Tumsu. Bet varbūt, varbūt… varbūt viņa spēs to nogalināt.
Keins sēdēja, klusēdams un zelēdams īkšķi, košļājot tā nelīdzeno nagu.
Pie stūres bija Panda. Datordžeks bija iespiests aizmugures sēdeklī starp Diānu un Vaboli. Viņi brauca priekšgalā. Otrā mašīna, džips, viņiem sekoja. Tajā bija Dreiks ar četriem kareivjiem. Visi bija apbruņoti.
Viņi brauca piesardzīgi. To bija pieprasījis Keins. Panda, lai arī uzlabojis savu vadīšanas prasmi un ieguvis lielāku pārliecību, tomēr vēl arvien bija tikai trīspadsmitgadīgs zēns. Viņš joprojām brauca nedroši.
Aizmugurē braucošais džips, bez šaubām, Dreika skubināts, nepacietīgi bakstīja buferos.
Lejup pa šoseju Nr. 1, garām pamestajām uzņēmumu ēkām, apbraucot sadauzītās automašīnas un apgāztos smagos auto. Visus IBJZ gruvešus, drazu, ko atstājuši tie, kuri pazuda.
Viņi pagriezās uz ceļu, kas veda uz spēkstaciju.
- Skaties, ka nenobrauc no ceļa, brīdināja Keins. Tur ir dziļa aiza.
- Neuztraucies, atteica Panda.
- Aha, novilka Keins. Pa kreisi bija simt pēdu gara nogāze, zem tās krasta klintis. Keins prātoja, vai, liekot lietā savu spēku, spētu apturēt auto kritienu, gadījumā ja tas tomēr nogāztos. Tas būtu jāpārbauda: jāpalūko, vai viņa telekinētiskais spēks var apturēt krītošu objektu, kura iekšienē atrodas viņš pats. Iespējams, pietiktu tikai atrast pareizo līdzsvaru.
- Kas tas bija? iesaucās Panda.
- Kas tad?
- Ari es to redzēju, bilda Diāna.
- Ko jūs tur redzējāt? noprasīja Keins.
- Tādu kā plankumu. It kā kaut kas pašautos mums garām.
Iestājās klusums. Tad Keins nolamājās. Braiena. Piedod
gāzi, Panda!
- Es negribu nobraukt no…
- Ātrāk! nošņācās Keins.
Iesprakšķējās rācija. Dreika balss. Vai jūs, puiši, redzējāt?
Keins ieslēdza savu aparātu. Jā. Braiena. Vai nu viņa, vai tornādo.
- Viņa tur nokļūs pirms mums, noteica Diāna.
- Viņa jau ir tur, piekrita Keins.
- Vai tev nešķiet, ka labāk to darīt kādu citu reizi? jautāja Diāna.
Keins iesmējās. Tikai tāpēc, ka te apkārt šaudās Braiena? Man tas skuķis pie kājas. Tā bija neīsta bravūra. Tas, ka Braiena “šaudās apkārt”, varēja nozīmēt, ka notiks uzbrukums no slēpņa. Vai arī ka Sems ir brīdināts un patlaban jau ir ceļā.
Viņš ieslēdza rāciju. Dreik, kad mēs tur nokļūsim, nav izslēgts, ka viņi būs sagatavojušies.
- Tas labi. Man patlaban ir īsti kaujiniecisks noskaņojums, atbildēja Dreiks.
Keins pagriezās sēdeklī, lai uzlūkotu Diānu. Viņas gandrīz kailā galva likās mulsinoša. Tā dīvainā kārtā vedināja pievērst uzmanību meitenes acīm un lūpām. Keins viņai pamirkšķināja. Dreiks neuztraucas.
Diāna neatbildēja.
- Tu uztraucies, Panda? jautāja Keins. Panda bija pārāk nobijies, lai atbildētu. Viņa pirksti, krampjaini ieķērušies stūrē, bija gluži balti.
- Nu redzi, neviens neuztraucas. Vienīgi tu, Diāna, teica Keins.
Džekam Keins nepajautāja. Kādu laiku nāksies izturēties pret viņu īpaši uzmanīgi. Vismaz tik ilgi, līdz šis datorģēnijs būs sagādājis Keinam to, kas viņam vajadzīgs.
- Tuvojamies vārtiem, pavēstīja Vabole.
Pie augsta drāšu žoga stāvēja no ķieģeļiem būvēta sargbūda. Visur spīdēja gaisma. Virs sargbūdas atradās prožektori, tēmēti abos virzienos gar žogu. Un aiz vārtiem pašas spēkstacijas milzīgais blāķis dūca un vibrēja kā draudīga dzīva būtne nakts tumsā. Tā bija lielāka, nekā Keins bija iztēlojies,
un sastāvēja no vairākām ēkām, no kurām lielākā izskatījās pēc cietuma. Tā likās tik milzīga, ka teju varēja ietvert sevī mazu pilsētiņu. Prožektoru gaismā mirdzēja stāvlaukumā sarindotās automašīnas.
- Re, kur Braiena! iesaucās Keins, norādīdams uz meiteni, kas, pieķērusies pie sētas un veltīgi to raustīdama, bija saliekusies kāsī. Braiena izbailēs atskatījās uz viņiem; prožektoru gaismā meitenes seja šķita zilganbalta. Viņa kaut ko uzkliedza, taču Keins nesaklausīja, ko.
Skaidri redzamās dusmās viņa grabināja sētu, nespēdama to atvērt, nedz arī uztramdīt tos, kas bija sargbūdā. Ja tajā kāds vispār bija.
Panda uzspieda uz bremzēm, un auto buksēja.
Keins izlēca ārā un pacēla rokas pret Braienu. Bet viņa pārvērtās izplūdušā plankumā un tad parādījās gabaliņu tālāk paugura labajā nogāzē.
- Sveika, Braiena, sen neesam redzējušies, Keins viņai uzsauca.
- Sveiks, Kein! Kā jūtas tava kāja, kurai Sems nosvilināja ādu?
Keins viņai uzsmaidīja. Visi ārā no mašīnas! viņš čukstus pavēlēja. Žigli!
Panda, Džeks un Diāna izvēlās ārā. Vabole varbūt izkāpa, varbūt ne Keins viņu neredzēja. Bet Vabolēm jau vairs nebija lielas nozīmes.
- Kas tad nu? jautāja Braiena. Cenzdamās izturēties bezrūpīgi, viņa zelēja košļājamo gumiju. Bet Keins redzēja, ka meitene vēl nav atjēgusies no pārpūles. Viņa bija pārgurusi. Un, bez šaubām, arī izsalkusi. Cik žēl, ka viņam nebija nekā ēdama! Varētu pakaitināt Braienu kā suni ar kaulu. Pārbaudīt viņas uzticamību.
Bet neko ēdamu viņi nebija paņēmuši līdzi.
- Ak, nekas liels, Braiena, attrauca Keins. Viņš nolaida rokas, sakrustoja tās uz krūtīm, bet plaukstas pagrieza pret
auto sev aiz muguras. Tad viņa rokas zibenīgi pašāvās augšup un tūdaļ pat triecās lejup.
Auto pacēlās virs zemes. Tas raustījās gaisā kā gigantisks jo-jo, kam notrūkusi aukliņa.
Apmetusi gaisā divdesmit trīsdesmit pēdu garu loku, automašīna gāzās virsū Braienai.
Auto ar šausminošu spēku ietriecās zemē. Vējstikls un visi pārējie logi sašķīda miljons spožos gabaliņos. Itin kā kāds būtu tur ievietojis rokas granātu. Divas no riepām pārplīsa. Motora pārsegs atdalījās, uzvirpuļoja gaisā un pārlūza.
Braiena stāvēja kādas divdesmit pēdas no avarējušā auto.
- Oho! Tas bija forši, Kein, viņa smīkņāja. Gan jau tev pašam tas likās trakoti ātri, ko? Auto lido pa gaisu zibens ātrumā? Kāpēc nepamēģināt vēlreiz?
- Viņa tevi kaitina, Kein, Diāna, nostājusies viņam līdzās, teica. Viņa velk laiku. Lai to varētu sadzirdēt tie, kuri ir sargbūdā.
Dreika auto apstājās tieši aiz viņu mašīnas. Dreiks izlēca no tā un skriešus metās pie Braienas, pa ceļam tīdams vaļā savu pātagas roku.
Braiena iesmējās un parādīja Dreikam vidējo pirkstu. Nāc vien, Dreik, tu taču vari mani noķert. Dreiks metās viņai virsū, bet pēkšņi Braiena jau bija viņam aiz muguras.