- Met mieru, Dreik! uzsauca Keins. Tu tik un tā nevari viņu notvert. Un šobrīd mēs to vien darām kā taisām troksni un šķiežam laiku.
-Vārti ir ciet, Braiena, pēkšņi iznirusi gandrīz rokas stiepiena attālumā no Keina, izsmējīgi pavēstīja. Apstādamās viņa trīcēja kā mērķī trāpījusi bulta.
- Vārti? pārjautāja Keins. Viņš notēmēja ar rokām uz sadragāto auto. Tas pacēlās virs zemes un kūleņodams traucās pa gaisu, raidot ap sevi stikla lauskas kā komētas asti.
Auto ietriecās vārtos, izrāva tos no eņģēm un, kādas četrdesmit pēdas vilcis sev līdzi savērpto drāšu sietu, nogāzās stāvlaukumā, uzskrienot virsū kādam minifurgonam.
Troksnis bija tāds, ka varētu uzmodināt pat kurlo.
- Un tagad, sacīja Keins, tie ir vaļā. Uz redzēšanos, Braiena!
Meitene pameta uz viņu skatienu un prom bija.
- Dreik, atstāj divus puišus sargbūdā, pavēlēja Keins.
- Iesim darīt, kas darāms.
Edīlio apturēja džipu uz Cila, Hantera, Lensa un Harija mājas piebraucamā ceļa. Sems un Deka izlēca ārā. Mājas parādes durvis bija pusvirus.
- Edīlio? Brauc! Atrodi Lanu! Varbūt pa ceļam paķer Teilori ja viņa vēl arvien ir laukumā. Viņa varētu tev palīdzēt meklēt.
- Vai droši zini, ka neesmu vajadzīgs te, lai…
- Sadabū Lanu! Sems uzsita ar plaukstu pa motora pārsegu tas bija signāls pasteigties. Edīlio iedarbināja atpakaļgaitu un izbrauca uz ielas.
- Kā rīkosimies? jautāja Deka.
- Apskatīsimies, kas te īsti ir. Ja Hanters patiešām sagājis sviestā, pacel viņu virs zemes un neļauj viņam aizbēgt. Ja citādi nevar, tad mazliet padancini pret griestiem. Es nevēlos viņu savainot, bet parunāt gan gribu, teica Sems. Viņš pieklauvēja pie durvīm, kas pašas viņa priekšā atvērās. Hanter! Vai tu tur esi?
Nekādas atbildes.
- Nu labi. Tas esmu es, Sems, un es eju iekšā. Deku viņš ar nolūku nepieminēja. Deka bija viņa rezerves ierocis. Ceru, ka mums te nebūs nekādu problēmu.
Sems dziļi ievilka elpu un iegāja iekšā.
Priekšnamā karājās portrets pievilcīga, taču pārlieku nopietna paskata sieviete ar krāšņiem, sarkaniem matiem. Kāds domājams, viens no tagadējiem iemītniekiem bija sabojājis gleznu, ar melnu flomāsteru piezimējot sievietei ūsas.
Gaitenī valdīja nekārtība: uz galdiņa mētājās “lidojošais šķīvītis”, no lustras nokarājās netīra zeķe, spogulis bija
izgāzies no rāmja un ieplaisājis. Līdzīga aina bija vērojama vairumā IBJZ bez vecākiem palikušo mītņu.
Pirmā istaba, tā, kas bija pa kreisi, izskatījās pēc ēdamistabas, un tajā bija tumšs. Gaiteņa galā, aiz kāpnēm, atradās virtuve. Ģimenes istaba bija gabaliņu uz priekšu, labajā pusē. Deka pabāza galvu ēdamistabā, palūkojās zem galda un nočukstēja: Tukšs.
Sems iegāja ģimenes istabā.
Šeit valdīja vēl lielāka nekārtība nekā gaitenī: pa malu malām izmētāti DVD, sen iztukšotas limonādes pudeles, kaut kādas spilgti dzeltenas bumbiņas. Ģimenes fotogrāfijas tajās bija redzama tā pati sarkanmatainā sieviete un kāds vīrietis, acīmredzot viņas vīrs, apgāztas uz kamīna dzegas. Grāmatplauktus klāja bieza putekļu kārta.
Pirmajā brīdi Sems Hariju nepamanīja. Harijs bija nokritis starp dīvānu un smagnēju žurnālu galdiņu. Pasperot soli tuvāk, viņš kļuva redzams.
Harijs gulēja uz mutes. Uz skausta viņam bija saplakusi tulzna. Semam tā atgādināja balonu trešajā dienā pēc ballītes.
Sems mēģināja pastumt galdiņu sāņus, taču tas bija iesprūdis. Deka?
Deka pastiepa roku, un galdiņš pacēlās gaisā. Sems to pagrūda, un tas, palidojis sāņus, izkļuva no Dēkas lauka un nogāzās uz grīdas. Sems nometās uz ceļiem pie Harija. Uzmanīgi izvairīdamies no tulznas, viņš piespieda divus pirkstus Harijam pie kakla. Neko nejūtu, viņš sacīja. Pamēģini tu.
Deka palūkojās apkārt, meklēdama kaut ko, kas viņai varētu noderēt, un paņēma mazu kastīti ar spoguļa vāciņu. Pagriezusi Harija galvu uz sāniem, viņa pietuvināja spoguļoto virsmu zēna nāsīm.
- Ko tu dari? jautāja Sems.
- Ja viņš elpo, tas kļūs redzams. Kondensēšanās.
- Manuprāt, viņš ir miris, noteica Sems.
Abi piecēlās un pakāpās pāris soļu atpakaļ. Deka nolika kastīti sāņus uzmanīgi, it kā Harijs būtu aizmidzis un viņa negribētu to modināt.
- Ko mēs tagad darīsim? prātoja Deka.
- Ļoti labs jautājums, noteica Sems. Kaut man būtu tikpat laba atbilde!
- Ja jau Hanters viņu nogalināja…
- Aha.
- Ķertie pret normālajiem…
- Mēs nedrīkstam pieļaut, ka tas tiek uztverts šādi, dedzīgi iebilda Sems. Ja jau Hanters to izdarījis… Manuprāt, mums jādzird, ko par to saka viņš pats.
- Varbūt parunāt ar Astrīdu, ko? ierosināja Deka.
Sems rūgti iesmējās. Viņa teiks, ka mums vajadzīga tiesa.
- Mēs varētu, vai zini, izdarīt tā, lai tas pazūd, teica Deka.
Sems neatbildēja.
- Tu saprati, ko es tev teicu, nerimās Deka.
Sems pamāja ar galvu. Jā. Sapratu. Mēs cenšamies novērst badu. Cenšamies būt kaujas gatavībā, ja kaut ko uzsāktu Keins. Un vismazāk mums tagad vajadzīgs kaut kāds nejēdzīgs kašķis starp ķertajiem un normālajiem.
- Protams, lai arī ko mēs pasāktu, Cils par notikušo neturēs muti, prātoja Deka. Mēs varētu teikt: mēs atbraucām uz šejieni, bet Harija te nebija, mēs neko neatradām. Taču Cils tam nenoticēs un daudzi citi tāpat.
- Nūja, noteica Sems. Pie tā mēs arī paliekam.
Viņi stāvēja plecu pie pleca, lūkodamies lejup uz Hariju. Tulzna lēni, ļoti lēni turpināja saplakt.
Sems atgriezās uz piebraucamā ceļa. Pēc desmit minūtēm pieducināja Edīlio ar Dāru Beidū pasažieru sēdeklī.
- Sveika, Dāra, sacīja Sems. Paldies, ka atbrauci.
- Lanu nekādi nevarēju atrast, paskaidroja Edīlio. “Virsotnē” viņas nav. Nav arī viņas suņa. Teilore kaut kur klīst, izmeklējos it visur. Pārējie vēl arvien ir laukumā gaida, kad būs mums vajadzīgi.
Sems pamāja ar galvu. Ar Lanas pēkšņo un dīvaino pazušanu viņš jau bija apradis. Dziedniece bija īsts nemiera gars.
- Dāra, varbūt uzmet aci, ko? Iekšā. Uz grīdas.
Edīlio savādi uzlūkoja Semu. Sems papurināja galvu un nolaida acis.
Dāra bija prom mazāk par minūti. Es neesmu Lana, bet šeit neko nevarētu pasākt pat viņa, Dāra strupi noteica. Arī viņa nav nekāds Jēzus, kas spētu uzcelt mirušos.
- Mēs cerējām, ka varbūt viņš tomēr nav miris, nopūtās Deka.
- Viņš ir miris, pilnīgi droši, Dāra apliecināja. Vai kāds no jums pamanīja, ka viņa kakla āda nav apdegusi? Arī mati ap to nav apsviluši. Tulzna droši vien izcēlusies no iekšienes. Tas nozīmē, ka viņš kaut kādā veidā ir izcepināts no iekšpuses. Tas novērš jebkuras aizdomas no tevis, Sem: tavu roku darbu esmu redzējusi. Pēc tevis cilvēki izskatās kā oglēs ielēkuši prusaki.
- Ei, ei! Edīlio dusmīgi izmeta. Tev nav nekāda iemesla būt asai pret Semu.
- Ir jau labi, Edīlio, Sems rāmi noteica.
- Nē. Viņam taisnība, atsaucās Dāra. Piedod, Sem! Viņa piesita zēnam pie pleca. Esmu nogurusi, un man nepatīk skatīties uz līķiem. Vai saproti?
- Jā, Sems apstiprināja. Dodies vien mājās. Atvaino, ka uzrāvām tevi no miega.
Viņa savādi uzlūkoja Semu. Ko jūs, puiši, domājat darīt?
Sems papurināja galvu. Vēl nezinu, bet, lai arī ko es darītu, tas droši vien visus sadusmos. Edīlio var aizvest tevi mājās.