Pietika ar vienu vienīgu skatienu, lai saprastu, ka noticis kaut kas šausmīgs. Sems nemācēja noslēpt jūtas, vismaz ne no viņas.
- Kas noticis? meitene jautāja.
Sems neatbildēja, bet, šķērsojis nelīdzeno, pāraugušo zālāju, apskāva draudzeni. Viņa piekļāvās zēnam, nesteidzinādama viņu, jo zināja, ka Sems, tiklīdz varēs, visu izstāstīs.
Viņš paslēpa seju meitenes matos. Astrīda sajuta uz skausta zēna elpu, tā kutināja viņas ausi. Viņai bija prieks, ka Sems jūt vajadzību viņu apskaut. Tomēr šajā apskāvienā nebija itin nekā romantiska.
Beidzot viņš palaida meiteni vaļā. Acīmredzot Sems juta vajadzību pēc fiziskas darbības, tāpēc piegāja pie šūpolēm, lai pārņemtu Mazā Pīta šūpošanu.
- E. Z. ir pagalam, viņš bez jebkāda ievada pavēstīja.
- Mēs kopā ar Edīlio apbraukājām laukus. Es, Edīlio, Alberts un jautrībai vēl līdzi E. Z. Tu jau zini. E. Z. nebija nekādas jēgas tur atrasties, viņš vienkārši gribēja braukt līdzi, un es teicu: labi, lai notiek. Jo man likās, ka to vien daru kā visu laiku saku cilvēkiem: “Nē, nē, nē.” Un nu viņš ir pagalam.
Sems stumdīja šūpoles spēcīgāk, nekā to bija darījusi Astrīda. Daudz netrūka, ka Mazais Pīts no tām izveltos.
- Ak Dievs! Kā tas notika?
- Tārpi, Sems neizteiksmīgi atbildēja. Kaut kāda tārpu suga. Vai ari čūsku. Es nezinu. Vienu tādu beigtu eksemplāru es noliku uz virtuves letes. Cerēju, ka tu… Pat nezinu, uz ko es cerēju. Nospriedu tikai, ka mutāciju jomā tu esi lietpratēja. Vai ne?
Vārdu “lietpratēja” viņš izrunāja ar greizu smaidu. īsta lietpratēja Astrīda nebija nevienā jomā. Taču viņa bija vienīgā, kam bija interese ar sistemātiskām zinātniskām metodēm meklēt izskaidrojumu tam, kas norisinājās IBJZ.
-Ja turpināsi kustināt šūpoles, viņš paliks mierīgs, Astrīda teica, attiecinādama to uz savu brālīti.
Sema pieminēto radījumu viņa atrada maisiņā uz virtuves letes. Tas izskatījās drīzāk pēc čūskas nekā pēc tārpa, bet ne jau pēc normālas čūskas.
Meitene piesardzīgi saspieda maisiņu, cerot, ka radījums patiešām ir beigts. Izklājusi uz granīta letes vaska papīru, Astrīda izmeta uz tā tārpu. Tad viņa parakņājās sīkumu atvilktnē, izņēma mērlenti un, cik labi spēdama, tārpu nomērīja.
- Vienpadsmit collas, viņa atzīmēja.
Pirms meitene ar dakšiņu iecēla briesmīgo radījumu atpakaļ maisiņā, viņa sameklēja fotoaparātu un izdarīja kādu duci uzņēmumu no visiem iespējamiem rakursiem.
Iegūtās fotogrāfijas Astrīda ielādēja savā klēpjdatorā. Mapi, kurā viņa tās ievietoja, sauca “Mutācijas foto”. Tur bija desmitiem bilžu. Putni ar neparastiem nagiem un knābjiem. Čūskas ar strupiem spārniem. Turpmākajos attēlos bija redzamas lielākas čūskas ar prāvākiem spārniem. Vienā no fotogrāfijām, kas gan bija uzņemta no lielāka attāluma, vīdēja kaut kas līdzīgs klaburčūskai, tikai tā bija teju vai pitona lielumā un ar ādainiem spārniem, tik platiem kā plikgalvainajam ērglim.
Tur bija ari miglains foto ar koijotu, kas bija pāris reižu lielāks par jebkuru normālu savas sugas pārstāvi. Un beigta koijota tuvplāns mute ar dīvaini saīsinātu mēli, kas izskatījās biedējoši cilvēciska. Vēl tur bija virkne grotesku jpg failu ar kaķi, kas sakusis ar grāmatu.
Pārējās fotogrāfijās bija redzami bērni; pārsvarā tie šķita gluži normāli, atskaitot zēnu, vārdā Orks, kurš izskatījās pēc īsta briesmoņa. Viņai bija attēls, kurā Semam no plaukstām šāvās zaļa gaisma. Astrīdai šī fotogrāfija nepatika, jo drauga sejas izteiksme, kameras priekšā demonstrējot savu spēku, bija ļoti skumīga.
Astrīda atvēra tārpa attēlus un, gribēdama tos aplūkot pamatīgāk, ņēma talkā palielinājuma funkciju.
Ienāca Mazais Pīts. Sems sekoja viņam pa pēdām.
- Palūkojies uz šo muti, Astrīda bijīgi sacīja. Tārpam bija tāda mute kā haizivij. Sīko zobu simtus nemaz nebija iespējams izskaitīt. Tārps likās smīnam. Pat būdams beigts, tas smīnēja.
- Tārpiem nemēdz būt zobi, sacīja Astrīda.
- Agrāk nebija. Tagad ir, izlaboja Sems.
- Vai redzi tos izaugumus, kas it kā spraucas ārā no rumpja? uzmetusi skatienu attēlam, viņa pievilka to vēl tuvāk. Tās ir, es nezinu, tādas kā miniatūras pleznas. Kā kājas, tikai mazītiņas, un to ir tūkstošiem.
- Tie uzbruka E. Z. Man liekas, ka tie izgāja tieši cauri viņa rokām. Cauri kurpēm. Cauri ķermenim.
Astrīda noskurinājās. Šie zobi varētu izgrauzties cauri jebkam. Tiklīdz tārps ir iekļuvis savā upurī, kājas grūž to uz priekšu.
- Tajā laukā to ir tūkstošiem, sacīja Sems. E. Z. tur iegāja, un tie viņam uzbruka. Bet mēs ar Albertu un Edīlio bijām ārpusē, mēs nespērām soli uz lauka, un mūs tie lika mierā.
- Teritorijas ievērošana? Astrīda sarauca uzacis. Ļoti neparasti tik primitīvam organismam. Teritorijas apzināšanās
parasti tiek saistīta ar augstākām dzīvības formām. Teritoriju ievēro suņi un kaķi. Ne tārpi.
- Tu pret to visu izturies apbrīnojami mierīgi, noteica Sems. Viņa balsī skanēja tikko jaušams pārmetums.
Meitene uzlūkoja viņu, pastiepa roku un ļoti maigi pagrieza zēna seju prom no briesmīgā attēla, tā vietā liekot uzlūkot Astrīdu pašu. Vai tu pie manis nāci tāpēc, lai es spiegtu un bēgtu prom un tu varētu būt tas stiprais un drosmīgais mierinātājs?
- Nē, viņš atzinās. Piedod! Tev taisnība: es neatnācu pie Astrīdas savas draudzenes. Es atnācu pie Astrīdas Ģēnija.
Astrīdai šī iesauka nekad nebija lāgā gājusi pie sirds, tomēr viņa to pieņēma. Tā nodrošināja viņai noteiktu vietu šajā apjukušajā un izbiedētajā IBJZ sabiedrībā. Viņa nebija ne Braiena, ne Deka, ne Sems. Viņai nepiemita lielais spēks. Astrīdai bija tikai viņas smadzenes un spēja loģiski domāt brīžos, kad tas nepieciešams.
- Es to secēšu. Redzēsim, ko tad uzzināšu. Vai ar tevi viss ir labi?
- Protams. Kāpēc lai nebūtu? Šorīt es biju atbildīgs par trīssimt trīsdesmit diviem cilvēkiem. Nu vairs tikai par trīssimt trīsdesmit vienu. Un, pašam to negribot, iešaujas prātā: labi vien ir, par vienu barojamu muti mazāk.
Astrīda pieliecās pavisam tuvu un viegli noskūpstīja zēnu uz lūpām. Jā, diez kas nav būt tavā ādā. Bet tu mums tāds esi vienīgais, cita mums nav.
Viņa tika atalgota ar blāvu smaidu. Labi, aizvērsim muti un darīsim, kas darāms, ja? viņš teica.
- Nē, nekāda aizvēršana. Izstāsti man visu. Sīki un smalki.
Sems, negribēdams sastapties ar meitenes skatienu, nolaida acis. Visu? Labi, tad varbūt šādi: es sadedzināju līķi. E. Z. līķi. Es sadedzināju to, kas no viņa bija palicis ko tārpi bija atstājuši.
- Viņš bija pagalam, Sem. Ko gan citu tu varēji darīt? Atstāt viņu putniem un koijotiem?
Sems pamāja ar galvu. Jā. Zinu. Bet ne jau tur ir tā problēma. Problēma ir… vai zini, kad viņš dega… Viņš smaržoja pēc ceptas gaļas, un es… nespēdams turpināt, Sems aprāvās. Astrīda pagaidīja, līdz viņš tiek galā ar savām izjūtām. Tur dega beigts sestklasnieks, un man mutē saskrēja siekalas.
Astrīdai bija viegli to iztēloties. Pārāk viegli. Viena vienīga doma par degošu gaļu lika saskriet mutē siekalām. Tā ir normāla psiholoģiska reakcija, Sem. Tā smadzeņu daļa darbojas automātiski.
- Jā, viņš noteica, tomēr nebūdams īsti pārliecināts.
- Paklau, pat ja noticis kaut kas slikts, tu nedrīksti rādīt drūmu ģīmi. Ja tu ļausies bezcerībai, tā pielips arī pārējiem.
- Bezcerīgi viņi jūtas tik un tā, tur viņiem mana palīdzība nav vajadzīga, teica Sems.