- Nav vajadzīgs, tas ir piecu minūšu gājiens. Dāra vēlreiz uzsita zēnam uz pleca un devās prom.
Kad meitene bija aizgājusi, Sems teica: Laikam mums vajadzētu runāt ar Hanteru.
- Laikam? Vecīt, tas nav kaut kāds nieka nodarījums, uz ko var pievērt acis, teica Edīlio. Tā ir slepkavība.
- Orks nogalināja Betiju, Sems aizrādīja. Un viņš vēl arvien ir brīvībā.
- Tad tu vēl nebiji pie teikšanas, iebilda Edīlio. Mums nebija pārvaldes sistēmas.
- Pārvaldes sistēmas mums nav vēl arvien, Edīlio. Esmu tikai es, kuru visi nomoka ar savām problēmām. Sems nopūtās. Tā nav nekāda sistēma. Tu te kaut kur redzi Augstāko Tiesu? Es redzu tikai sevi un tevi, un varbūt vēl kādu duci cilvēku, kuriem viss nav galīgi pie kājas.
- Tu gribi teikt, ka pie mums cilvēki varēs cits citu nogalināt un viņiem par to nekas nebūs?
Sems saguma. Nē. Nē. Protams, ne. Es tikai… Neko.
- Es savākšu savus puišus, un mēs dosimies meklēt Hanteru, teica Edīlio. Bet man jāzina: ko iesākt, ja viņš nedosies rokā? Vai ari ja centīsies savainot kādu no maniem puišiem?
- Ja notiek kas tāds, dabū rokā mani, teica Sems.
Edīlio neizskatījās iepriecināts par šo instrukciju. Tomēr
viņš pamāja ar galvu un devās prom.
Deka vēroja viņu aizbraucam. Edīlio ir lāga puisis, viņa sacīja.
-Bet?
- Bet viņš ir normāls.
- Nedrīkst cilvēkus šādi dalīt ķertajos un normālajos, Sems stingri sacīja.
Deka it kā taisījās iesmieties, tomēr palika nopietna.
- Sem, tā patiešām ir varena ideja. Un varbūt tu tai tici. Bet es esmu melnādainā, turklāt vēl lesbiete, tāpēc ļauj man tev to pateikt. Kā es to zinu? No personiskās pieredzes! Dalījums pastāv vienmēr.
DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA
18 STUNDAS, 35 MINŪTES
Sakāpuši džipā, viņi iebrauca pa caurumu sētā, apmeta līkumu savērptajam drāšu sieta murskulim un buksējot apstājās spēkstacijas stāvlaukumā.
Spēkstacijas milzīgie apmēri bija biedējoši. Ietvēruma torņi bija augsti kā debesskrāpji. Varenā turbīnu ēka vienmuļa un naidīga kā milzīgs bezlogu cietums.
Durvis, kas šķita gandrīz niecīgi mazas, stāvēja vaļā. Iekšā gaismas nebija, bet Keins pamanīja pie sienas pieplakušu stāvu.
- Ei! Ko jūs te darāt? noprasīja bērnišķīga balstiņa.
Keins šo zēnu nepazina, nebija viņu pat redzējis. Izlikdamies, ka spēkstacijas turbīnu skaļajā dūkoņā nav sadzirdējis, Keins pielika roku pie auss un iesaucās: Ko?
- Stop! Netuvojieties!
- Tuvoties? Lai notiek! Keins turpināja virzīties uz priekšu. Diāna un Džeks turējās viņam aiz muguras, bet Dreiks aši soļoja klāt, lai Keinu panāktu. īstajā rokā Dreiks turēja automātisko pistoli, bet pātagas roka šļūkāja un locījās gar sānu kā čūska, nogaidīdama bridi, kad uzbrukt.
- Stop! Es teicu: stop!
Nu jau līdz durvīm bija atlikušas vairs tikai kādas simt pēdas. Keins apņēmīgi tuvojās.
- Stāt, vai arī es šaušu! iesaucās balstiņa. Tā bija pārbijusies, gandrīz lūdzoša.
Keins apstājās. Dreiks nostājās viņam līdzās.
- Šausi? Keins tēlotā apmulsumā jautāja. Kāpēc gan lai tu uz mani šautu?
- Mums tā ir pie… pavēlēts.
Keins iesmējās. Tu pat nespēj to pareizi pateikt. Kas tu vispār tāds esi? Ja jau taisies mani šaut nost, man vismaz jāzina tavs vārds.
- Džošs, skanēja atbilde. Tas esmu es, Džošs.
- Tas ir Esdžošs, Keins viņu izmēdīja.
- Labāk paej malā, Esdžoš, noņurdēja Dreiks. Vai arī mana pātagas roka liks tev trūkties.
Pēkšņi atskanēja apdullinoša ložu eksplozija; Džošs šaudījās izmisīgi; krietnu gabalu pa labi no viņiem lodes šķaidīja atstāto automašīnu stiklus.
Keins metās pie zemes.
Toties Dreiks pat ne acu nepamirkšķināja. Viņš pacēla pistoli, rūpīgi notēmēja un šāva.
Bum, bum, bum!
Ar katru nākamo šāvienu viņš spēra soli uz priekšu.
Džošs šausmās kauca.
Bum, bum, bum!
Ik reizi troksnis bija apdullinošs. Ik reizi liesma, šaujoties no pistoles stobra, izgaismoja Dreika aukstās, neizteiksmīgās acis.
Tad Dreiks metās skriešus tieši uz durvīm. Turot pistoli vajadzīgajā augstumā, viņš pat skriedams šāva precīzi un uzmanīgi.
Džošs šāva pretī, bet lodes atkal izzuda nakts tumsā, paskrienot garām ne tikai Dreikam, bet pat stāvlaukumā atstātajām automašīnām.
Bum, bum!
Klik!
Keins, pieplacis pie zemes, aizrautīgi vēroja Dreiku, kamēr tas vēsā mierā izlika savu munīcijas aptveri. Tā noklabēja uz betona.
Taustekļa tievajā galā turēdams pistoli, Dreiks izvilka no mednieka vestes kabatas otru aptveri un ielika to vietā.
Džošs šāva atkal. Šoreiz mazliet precīzāk.
Lodes nodzirksteļoja uz betona seguma Dreikam pie kājām.
Dreiks uzmanīgi pacēla ieroci un šāva. Viņš šāva un gāja, šāva un gāja, un atkal šāva, un nu jau Džošs bija prom. Ieskrējis ēkā, viņš skaļi kliedza un spiedza, saukdams pēc palīdzības.
Keins piecēlās un steidzās panākt Dreiku, kurš jau bija pārkāpis pār slieksni un devies ēkas iekšienē. Dreika aukstasinīgais priekšnesums viņam kremta.
Vēl viens skaļš būkšķis. Šoreiz skaņa bija citāda slāpēta. Stobra uzliesmojumā durvju aila uzplaiksnīja kā spilgts taisnstūris.
Sāpju kliedziens.
- Padodos! Padodos!
Keins pa to laiku bija sasniedzis durvju aiļu un iegājis turbīnu telpā. Tur, uz grīdas, starp milzīgām, rēcošām mašīnām, rēgainās fluorescējošās gaismas nežēlīgi apspīdēts, melnajā paša asiņu peļķē gulēja Džošs. Viņš šķita apdullis. Viena kāja bija izlocīta neiespējamā leņķi.
Keins sajuta piepešu dusmu uzplūdu. Džošs bija mazs puika, ne vecāks par desmit gadiem. Ko Sems domāja, likdams tik mazus bērnus šādā postenī?
- Nešaujiet uz mani, nešaujiet! Džošs lūdzās.
Dreiks augstu pacēla savu pātagas roku un neticamā ātrumā trieca to pār Džoša paceltajām rokām.
Džošs kliedza un locījās sāpēs. Kliegšana nerimās un nerimās.
- Liec viņu mierā! noskaldīja Keins. Ejam uz kontroles telpu.
Dreiks pavērsa pret Keinu plēsoņas smaidu zobi atiezti, acis mežonīgas. Šajās acīs bija nicinājums un dusmas. Keins pacēla rokas gatavībā, gaidīdams, kad viņa vietnieks vērsīs savu pātagu pret viņu.
Taču Dreiks iespēra notriektajam zēnam pa ievainoto kāju un devās uz priekšu. Džošs šņukstēdams rāpoja uz ārdurvju pusi.
Tas viss likās nedabiski, murgaini. Dreiks soļoja pa priekšu, no viņa ieroča stobra cēlās dūmi, pātaga raustījās. Keins dzirdēja aiz muguras nākam Dreika kareivjus. Gājienu noslēdza Diāna un Džeks.
- Durvis ir aizslēgtas! Dreiks uzsauca pār plecu.
Keins viņu panāca un pats paraustīja rokturi. Durvis bija izgatavotas no tērauda un iestrādātas smagā tērauda rāmī; acīmredzot tām bija paredzēts izturēt sprādzienu vai iebrukumu. Ja viņš triektu pret durvīm pareizi notēmētu telekinētiskā spēka vilni, tās droši vien atsprāgtu vaļā. Bet gaiteņa ierobežotajā platībā tās varētu krist atpakaļ un nogāzt viņu no kājām. Ilgi tas tā nebūs.
Keins palūkojās apkārt, meklēdams kaut ko pietiekami smagu, kas noderētu viņa mērķiem. Turbīnu telpā viņš atrada četras pēdas augstu, pamatīgi saskrūvētu tērauda instrumentu kasti uz ritentiņiem.
Keins pacēla kasti virs grīdas un laida to pa gaiteni. Kaste ietriecās aizslēgtajās durvīs.