Redzēdams Dreiku, kurš, izvairoties no uzgriežņu atslēgām, rozetēm un skrūvgriežiem, kas, izgāzušies no kastes, lidoja kā šrapneļi, bija pieplacis pie sienas, viņš izjuta milzīgu gandarījumu.
Rīku kaste ieliecās, bet durvis bija tik vien kā ieskrambātas.
Keins aizgādāja kasti atpakaļ un trieca to vēlreiz. Šoreiz izbira vēl vairāk rīku, un kaste salocījās uz pusi mazāka. Bet durvis palika neiedragātas.
Keins sajuta uz pleca Diānas roku. Kāpēc nepalūkot, ko spēj Džeks?
Keins mētājās starp bailēm no izgāšanās, ja bombardēšanai vēl arvien nebūtu panākumu, un bailēm no tā, ka viņu varētu
pārspēt šis datorgudrītis. Nu tas vairs nebija tikai uzbrukums spēkstacijai; tā bija arī sacensība starp viņu un Dreiku.
- Rādi nu, ko esi iemantojis, Džek! mudināja Keins.
Diānas skubināts, Datordžeks nedroši tuvojās.
Viņš uzlika rokas uz durvīm un centās ar krosa kurpēm atsperties pret grīdu. Taču, grūžot durvis, kājas slīdēja atpakaļ, un viņš nokrita uz viena ceļa.
- Pārāk slidens, sūrojās Džeks.
- Mums jātiek iekšā pa šīm durvīm, pirms ir parādījies Sems, sacīja Keins. Mums vajadzīga šī kontroles telpa, un mums vajadzīgi ķīlnieki.
Viņa skatiens apstājās pie smagas uzgriežņu atslēgas.
- Uzmanieties!
Keins raidīja uzgriežņu atslēgu gaisā, pacēla to līdz pašiem griestiem, tad pagrieza vertikāli un ar pēkšņu roku vēzienu trieca to grīdā. Atslēga izšāvās cauri flīzei un betonam un palika stāvam kā izslējies pitons, kas iecirsts klints sienā.
Keins šo darbību atkārtoja vēl trīs reizes, ietriekdams grīdā smagu nerūsējošo tēraudu.
- Tā, izmanto šos.
Džeks aizāķēja pēdas aiz instrumentiem, novietoja rokas uz durvīm un grūda tās no visa spēka.
Hanteru Edīlio neatrada. Taču viņš atrada Cilu līdz ar kādu divpadsmit bērnu lielu bariņu, kuri savukārt bija Hanteru uzmeklējuši. Viņi to bija iedzinuši strupceļā pie Astrīdas un Mātes Marijas apdzīvotās mājas lieveņa.
Edīlio nebija grūti uzminēt, kāpēc Hanters devies tieši turp: Astrīda būtu mierīga un saprātīga. Pie viņas Hanters būtu pasargāts, vismaz uz kādu brīdi.
Aina, kas pavērās Edīlio acu priekšā, bija, lai nu kāda, tikai ne mierīga un saprātīga. Astrīda bija naktskreklā. Gaišie mati sagulēti un izspūruši. Stāvēdama uz lieveņa pakāpieniem, viņa bija pavērsusi pret Cilu nikni apsūdzošu pirkstu.
Hanters stāvēja Astrīdai aiz muguras. Ne gluži paslēpies, tomēr arī neiznāca viņai priekšā.
Cils un viņa draugi, starp kuriem kā Edīlio ar smagu sirdi ievēroja bija tikai normālie, izskatījās saniknoti. Vai arī vairums bija nikni, turpretī daži vienkārši slaistījās apkārt, priecādamies par ieganstu nakts vidū atstāt māju un skraidīt pa pilsētu.
Vairumam bija tāds vai citāds ierocis: beisbola nūjas, laužņi. Edīlio drūmi konstatēja, ka viens no viņiem tur rokā šaujamieroci. Puisis ar šaujamo Henks senajās dienās bija kluss un nemanāms. Tagad viņš tāds vairs nešķita.
Edīlio apturēja džipu pie ietves. Sapulcināt savus cilvēkus viņam nebija laika, viņš bija viens. Visu acis pamanīja Edīlio ierašanos, tomēr neviens nepārstāja klaigāt.
- Viņš ir slepkavīgs ērms! kliedza Cils.
- Ko tad tu gribi iesākt? Nolinčot viņu? Astrīda noprasīja.
Klaigas uz brīdi pierima bērni centās izdomāt, ko nozīmē
vārds “nolinčot”. Bet Cils ātri vien attapās.
- Es redzēju, kā viņš to izdarīja. Viņš raidīja savu spēku pret Hariju.
- Es tikai aizstāvējos pret tevi, jo tu grasījies sašķaidīt man galvu! Hanters kliedza pretī.
- Tu esi melis mutantu ķertais!
- Viņi iedomājas, ka var darīt visu, ko grib! kliedza kāda cita balss.
Astrīda, cik vien mierīgi varēdama, tomēr paceļot balsi tā, lai visi dzirdētu, teica: Mēs nedrīkstam šādi šķirot cilvēkus, dalot tos ķertajos un normālajos.
- Viņi paši jau ir sadalījuši! kliedza Cils. Tieši ķertie izturas kā nez kādi izredzētie kā tādi, kuriem pat pirdiens nesmird.
Tas izpelnījās smieklus.
- Un tagad tie ķērušies pie mūsu iznīcināšanas! Cils auroja.
Atskanēja nikni piekrišanas saucieni.
Edīlio izslēja plecus un devās pūli. Vispirms viņš piegāja pie Henka, puiša ar šaujamo. Uzsitis viņam pa plecu, Edīlio teica: Dod nu šurp to mantiņu!
- Nekā nebija, atbildēja Henks, taču viņa balsi nebija pārliecības.
- Tu gribi, lai šis daikts nejauši izšauj un sašķaida kādam seju? Edīlio izstiepa roku. Dod to man, vecīt!
Cils pagriezās pret Edīlio. Varbūt tu gribi, lai arī Hanters atdod ieroci? Ko? Viņam ir spēks, un lai jau tas tā būtu, bet vai tad normālajiem nedrīkst būt savi ieroči? Kā lai mēs citādi aizstāvamies pret ķertajiem?
- Vecīt, nomierinies, ja? teica Edīlio. Viņš pielika visas pūles, lai izklausītos drīzāk noguris nekā saniknots un nobijies. Jau tā viss bija pietiekami nelāgi. Cil, vai tu gribi uzņemties atbildību, ja tas stroķis ies vaļā un nogalinās Astrīdu? Varbūt labāk to apdomā?
Cils samirkšķināja acis, tomēr teica: Vecīt, es no Sema nebaidos.
- Par Semu tev nav jāraizējas, bet par mani gan, Edīlio, juzdams, ka zaudē pacietību, atcirta. Ja viņai kas notiks, es tevi piežmiegšu, pirms tev tiks klāt Sems.
Cils izsmējīgi nošņaukājās. Ak, mazais paipuisītis Edīlio, kas bučojas ar ērmiem! Man tev ir jaunumi, roklaiža: tu esi parasts normālais tāds pats kā es un pārējie mūsējie.
- Izlikšos, ka neesmu to dzirdējis, Edīlio nosvērti paziņoja. Viņš centās izlikties mierīgs un likt balsij skanēt rāmi un savaldīgi, kaut gan patiesībā nespēja novērst acis no divstobrenes. Un tagad es paņemšu šo šauteni.
- Nekā! iekliedzās Henks, un tūdaļ atskanēja tik skaļš grāviens, ka Edīlio to noturēja par bumbas sprādzienu. Stobra uzliesmojums viņu apžilbināja kā tieši sejā iespīdināta fotoaparāta zibspuldze.
Kāds sāpēs iekliedzās.
Samiedzis acis, cenzdamies saglabāt līdzsvaru, Edllio grīļīgi kāpās atpakaļ. Kad viņš tās atkal atvēra, šautene bija zemē, un zēns, kurš bija netīšām izšāvis, redzami šokēts, saķēra savu savainoto roku.
Cils pieliecās, lai pakamptu šauteni. Edllio metās uz priekšu un iespēra Cilam pa seju. Kad Cils nokrita, Edllio paķēra ieroci. No kurienes nāca trieciens, viņš neredzēja, tikai viņa ceļi pārvērtās ļenganā želejā un galvā saskrēja zvaigznītes.
Viņš novēlās kā brikešu maiss, bet pat krītot sasvērās, lai aizsegtu šauteni.
Astrīda iekliegusies metās lejup pa kāpnēm palīgā Edllio.
Antuāns tas, kurš bija iesitis Edllio, pacēla nūju, lai sistu vēlreiz, bet atvēzienā trāpīja pa seju Astrīdai.
Piepeši sabijies, Antuāns nolamājās.
- Nē, nē, nē! iekliedzās Cils.
Pēkšņi vairs bija dzirdama tikai skrejošu soļu dipoņa. Lejup pa ietvi, tālāk pa ielu, atbalsojoties kvartāla dziļumā.
Edllio uzslējās kājās. Tas nenācās viegli. Kājas neparko negribēja klausīt.
Astrīda, ar vienu roku aizsegusi aci, ar otru balstīja Edllio.
- Kas tev kaiš? viņa jautāja. Vai viņš tev iešāva?
- Nedomāju vis, Edllio, meklēdams savainojumus, pārlaida sev pāri pirkstus, taču, atskaitot briestošu punu uz pakauša, neko neatrada.
Nu jau viņa skats bija pietiekami noskaidrojies, un viņš ieraudzīja Astrīdai zem acs, vietā, kur bija trāpījusi nūja, sarkanu švīku. Tev ir uzdauzlta acs.
- Man viss ir labi, nelokāmi pavēstīja Astrīda, kaut arī drebēja pie visām miesām.