Cila bars bija prom. Pazudis. Palikuši bija tikai viņi trīs: Edllio, Astrīda un Hanters.
Edīlio pacēla šauteni un uzmanīgi paņēma to rokās.
- Manuprāt, varēja sanākt vēl ļaunāk. Vismaz neviens netika nošauts.
- Hanter, teica Astrīda, ieej iekšā un sadabū kādu ledus gabalu, ko pielikt Edllio pie galvas.
-Jā, protams. To teicis, Hanters aizsteidzās.
Kad Hanters vairs nevarēja viņus sadzirdēt, Astrīda jautāja:
- Ko tu domā darīt?
- Sems teica, lai savācu Hanteru.
- Lai tu viņu arestē? precizēja Astrīda.
- Jā, jo klāt pie visa pārējā es tagad, izrādās, esmu ari tāds kā šerifs, Edllio, pataustīdams punu pakausi, rūgti noteica.
- Lai gan kaut kā neatceros, ka būtu uz to parakstījies.
- Vai Hanters patiešām nogalināja Hariju?
Edllio pamāja ar galvu. Galvas kustināšana raidīja spēcīgus sāpju dzēlienus uz smadzenēm.
-Jā gan. Nogalināja. Var jau būt, ka tas bija negadījums, kā apgalvo pats Hanters, bet, lai vai kā, labāk tomēr aizvedīšu viņu uz rātsnamu.
Astrīda palocīja galvu. Jā. Es ar viņu parunāšu. Likšu viņam saprast, ka tas ir vienīgais ceļš.
Abi iegāja iekšā. Viņi nesastapa Hanteru gatavojam ledus maisiņus. Virtuvē viņa nebija. Bīdāmās stikla durvis, kas veda uz pagalmu, stāvēja vaļā.
Atskanot rībieniem, Britnija Donegela atsprāga no durvīm. Mikijs Finčs un Maiks Fārmers jau bija istabas tālajā galā pie spēkstacijas priekšnieka kabineta durvīm. Viņi gaidīja Britniju, kas dotu kādu padomu, jo nevienam no abiem nebija sajēgas, ko iesākt.
Britnijai bija divpadsmit gadu, liekais svars un pūtaina seja, ko “rotāja” milzīgas brilles melnos raga rāmjos. Viņa bija ģērbusies treniņbiksēs, kas bija savilktas teju vai līdz padusēm, un kruzuļainā rozā blūzē, kas bija vismaz vienu izmēru par mazu. Meitenes pakļāvīgie, brūnie mati bija savilkti divās ciešās peļastēs.
Britnijai bija zobu platītes platītes, kas nebija regulētas jau trīs mēnešus. Platītes, no kurām tagad vairs nebija nekādas jēgas, taču meitene nevarēja izdomāt, kā tās noņemt.
Kādreiz Britnija bija mazliet tā kā ieķērusies Maikā Fārmerā, bet viņš tai nepievērsa nekādu uzmanību.
- Mums jātiek no šejienes ārā, Brit, noīdējās Maiks.
- Edllio teica: ja kaut kas notiek, mums jāaizslēdz šīs durvis un jāpaliek savās vietās, sacīja Britnija.
- Viņiem ir šaujamie! iesaucās Maiks.
Vēl viens graujošs trieciens. Visi salēcās. Bet durvis pat nepakustējās.
- Mums ari, atgādināja Britnija.
- Varu saderēt, ka Džošs jau ir ceļā uz pilsētu drošībā, teica Mikijs. Maikam taisnība, mums jātiek prom.
Ari Britnijai vairāk par visu pasaulē gribējās bēgt. Taču viņa sevi uzskatīja par kareivi. Tā bija teicis Edllio. Viņu uzdevums bija aizsargāt spēkstaciju.
“Es zinu, ka mēs visi esam tikai bērni,” mēdza teikt Edīlio. “Bet mums ir vajadzīgi bērni, kuri reizēs, kad tas nepieciešams, spēj būt vairāk nekā tikai bērni.”
Lielās kaujas dienā Britnija bija atradusies laukumā. Tieši Edīlio bija tas, kurš nogalināja koijotu, kad dzīvnieks, uzklupis viņai, bija iekampis kaklā un tad sagrābis žokļos kāju, turot to kā slazdā.
Rētas no koijota koduma kājā nebija palikušas. Lana tās bija sadziedējusi. Un nebija arī rētas no lodes, kas, garām skrienot, bija skārusi augšdelmu. Dziedniece bija tikusi galā ar visām vātīm. Bet Britnijas mazais brālītis Teners bija viens no daudzajiem bērniem, kuri tika apglabāti laukumā.
Edīlio ar ekskavatoru izraka viņam kapu.
Nekādu romantisku jūtu Britnijai pret Edīlio nebija, toties bija citādas, un tās bija daudz dziļākas. Viņa nepieviltu Edīlio pat tad, ja tāpēc viņai būtu mūžīgi jādeg karstākajās elles liesmās.
Britnijai nebija rētu, toties bija murgi, un reizēm tie viņu piemeklēja pat tad, kad meitene nebija aizmigusi. Arī Maiks tajā dienā bija tur un tika ievainots smagāk nekā viņa. Bet Maiku tas bija padarījis gļēvu un biklu, turpretī Britnija kopš tā laika bija kļuvusi nikna un apņēmīga.
- Katru, kas ienāks pa šim durvīm, es nošaušu, Britnija skaļi paziņoja. Tik skaļi, ka uzdrošinājās cerēt: lai ari kas tur, otrā pusē, būtu, tas viņu sadzirdēs.
- Tikai ne es, es tinos prom, pavēstīja Mikijs. Pagriezies viņš metās skriet.
- Ari tu gribi bēgt? Britnija noprasīja Maikam.
- Lanas te šobrīd nav, sacīja Maiks. Ja nu tie mani sašauj? Esmu taču tikai bērns, tu zini.
Britnija ciešāk satvēra savu mašīnpistoli. Tā viņai karājās siksnā pār plecu. Meitene jau sen bija pieradusi pie tās svara. Pildīdama Edīlio treniņu programmu, Britnija ar to četrreiz bija izdarījusi izmēģinājuma šāvienus. Pirmajā reizē viņa nosvieda ieroci zemē un izplūda asarās, un Edīlio jautāja, vai viņa grib izstāties.
Bet tad par savu esamību atgādināja Teners klusa balstiņa, kas uzrunāja Britniju ikreiz, kad viņu māca bailes; tā teica viņai, lai neraizējas viņš esot debesīs kopā ar Jēzu un eņģeļiem. Un viņš esot tik laimīgs ne vairs sāpju, ne baiļu, ne vientulības.
Nākamajā reizē Britnija noturējās, kaut arī ierocis viņas rokās palēcās. Pēc tam viņa vairāk vai mazāk trāpīja tur, kur mērķēja.
- Ja tur ir Keins, es viņu novākšu, nosolījās Britnija.
- Es viņu ienīstu, meitene teica. Tas ir, ienīstu to, ko viņš ir izdarījis. Ienīstu grēku, ne grēcinieku. Un es viņu nošaušu, lai viņš vairs nevienam nevarētu nodarīt pāri.
Būkšķi rimās. Tagad norisinājās kaut kas cits. Durvis šķita izliecamies uz iekšu. Tās brīkšķēja un krakšķēja. Tad atskanēja skaļš blīkšķis.
Un durvis sāka padoties.
- Bēdz, Maik! Britnija uzsauca. Viņš bija vājš. Puikas reizēm tādi mēdz būt. Viņai jāspēj to piedot. Bet atstāj man savu pistoli.
- Kur lai es tev to nolieku?
Britnija ar skatienu urbās durvīs. Tās liecās, nospriegojās. Tās grūda kaut kas vai kāds, kurš bija apveltīts ar ļoti, ļoti lielu spēku.
- Uz grīdas. Zem pēdējā rakstāmgalda. Tur, kur neviens to nevar ieraudzīt.
- Tev arī jānāk, lūdzās Maiks.
Britnijas pirksts apliecās ap mašīnpistoles mēlīti. Nē. Nenāk ne prātā.
Viņa dzirdēja zēna soļus attālināmies pa gaiteni. Britnija domāja, ka durvis padosies jau pēc dažām sekundēm. Un tad, meitene sprieda, viņa nokļūs debesīs pie sava mazā brālīša.
- Kungs! Lūdzu, dāvā man drosmi! čukstēja Britnija.
- Jēzus vārdā. Āmen.
- Tas nekas, ka es miršu, Tener, viņa runāja citu lūgšanu, tādu, ko Britnija to zināja spēj sadzirdēt viņas mirušais brālītis. Jo pirmais mirs Keins.
DIVDESMITĀ NODAĻA
18 STUNDAS, 29 MINŪTES
Skrienot no spēkstacijas atpakaļ uz pilsētu, Braiena Semu nesastapa. Viņa nebija ne uz viena no ceļiem. Vienīgais braucamrīks, ko Braiena redzēja, bija milzīgs pikaps, kurā sēdēja Kvinns, Alberts, Cepums un Lana. Meitene iedomājās, ka vajadzētu viņus apstādināt, pastāstīt, kas norisinās spēkstacijā, bet neviens no viņiem četriem nekāds lāga karotājs nebija. Kvinnam un Cepumam gan tā kā vajadzētu būt kareivjiem, bet viņai galu galā bija jāatrod Sems, nevis viņa nekam nederīgais senais sērfošanas biedrs.
Sema nebija arī pie degvielas uzpildes stacijas. Viņa nebija ne rātsnamā, ne laukumā. Lai arī kur Braiena meklēja, Sems bija kā akā iekritis.
Un Braiena strauji zaudēja spēkus. Ātrums bija viņu nomocījis. Ne vienkārši nogurdinājis, kā tam droši vien vajadzētu būt, ņemot vērā, ka, šaudīdamās uz priekšu un atpakaļ, šurpu turpu pa ielām un šķērsielām, Braiena bija noskrējusi kādas piecdesmit jūdzes. Tas bija izsūcis pēdējos spēkus. Un izsalkums bija ieperinājies viņā kā lauva, kas plosīja iekšas.