Braienas krosa kurpes bija driskās. Jau atkal. Nike apavi nebija domāti tam, lai ar tiem pārvietotos sacīkšu automašīnas ātrumā.
Te meitene sadzirdēja skaļu blīkšķi. Bija grūti saprast, no kurienes tas nācis. Bet tad pēkšņi viņas priekšā iznira skrejošu bērnu bars. Cik gan lēni tie pārvietojās! Nudien lēni. Tomēr viņi skrēja tik ātri, cik vien spēja, nabaga radījumi!
- Kas te notiek? bremzēdama, lai apstātos, jautāja Braiena.
Neviens neatbildēja. Izskatījās pat, ka tiem no viņas bail.
Tomēr bija skaidrs, ka tie no kaut kā bēga, nevis dzinās kaut kam pakaļ. Tad nu Braiena šāvās pa ielu turp, no kurienes bija nācis šis bars, un pēc brīža, kas bija īsāks par diviem normāliem sirdspukstiem, viņa stāvēja Astrīdas mājas atvērtajās durvīs.
- Ei! Vai mājās kāds ir?
Iznāca Astrīda, un viņai sekoja Edīlio. Bija skaidrs, ka gan vienam, gan otram šī nakts bijusi nelāga. Astrīdai zem acs rēgojās sarkana švīka. Edīlio, turēdams vienā rokā smagu šauteni, ar otru sparīgi berzēja pakausi.
- Kur Sems? noprasīja Braiena. Kas ar jums, draugi, noticis?
- Tev izprieca pagāja garām, Edīlio rūgti noteica.
- Nē. Nē. Man ne. Jums gan! iesaucās Braiena. Keins ieņem spēkstaciju.
-Ko?
- Viņš ir tur. Viņš un Dreiks, un vēl daži.
- Kas ar mūsējiem, kuri ir spēkstacijā? jautāja Edīlio.
- Nesatiku nevienu pašu. Zini, Keins iztrieca mašīnu cauri ieejas vārtiem. Viņš to uzdomājis nopietni.
- Vai zini, kur dzīvo Hanters? jautāja Edīlio.
Braiena pamāja ar galvu. Tikai pārāk strauji, lai tas būtu saskatāms. Tāpēc viņa arī atbildēja balsī: Jā.
- Dodies turp! Kad es pēdējo reizi redzēju Semu, viņš bija tur. Pasaki viņam, ka dabūšu savus puišus. Paies kāda pusstunda, pirms atkal savākšu visus kopā. Saki Semam, ka gaidīšu viņu pie šosejas.
-Tavas kurpes. Astrīda norādīja uz Braienas kājām.
- Kuru izmēru tu valkā?
- Sesto.
- Iedošu tev kādu pāri no sava skapja. Bet, pirms Astrīda paguva sakustēties, Braiena jau bija uzskrējusi augšā pa kāpnēm un noskrējusi lejā, un sēdēja uz lieveņa, saitēdama ciet New Balance krosa kurpes.
- Paldies, viņa sacīja pārsteigtajai Astrīdai.
- Tikai neaizmirsti… iesāka Astrīda, taču bridi starp “tikai” un “neaizmirsti” Braiena jau bremzēja pie Hantera mājas.
Deka, kas tajā brīdi nāca lejup pa kāpnēm, izskatījās kā lietusmākonis. Ieraugot savā priekšā pēkšņi iznirstam Braienu, viņa pat lāgā nesatrūkās.
- Sveika, Brīze. To teikdama, Deka gandrīz smaidīja.
- Vai Sems ir iekšā?
- Aha.
Kad Braiena negaidot parādījās Sema priekšā, viņš to neuzņēma tik mierīgi kā Deka.
- Sem! Keins. Viņš ir spēkstacijā. Es jau sameklēju Edīlio, viņš vāc kopā puišus. Dod man šaujamo, es tam Keinam parādīšu!
Sems skaļi izlamājās. Pagāja labs brīdis, iekams viņš rimās.
- Es to zināju! Es to zināju, tomēr ļāvu novērst uzmanību.
- Sem! Dod man šaujamo!
- Ko? Nē, Brīze, tu man esi vajadzīga. Un ne jau beigta.
- Es varu tur nokļūt divu minūšu laikā, Braiena ņēmās viņu pārliecināt.
Sems uzlika roku meitenei uz pleca. Brīze! Tev ir savs darbs. Tu esi ziņnese. Skaidrs? Cīniņam mums ir citi cilvēki. Ej palīgā Edīlio sapulcināt karaspēku. Pēc tam palūko, vai vari sameklēt Lanu. Nezinu, kur viņa ir, un mums viņa būs vajadzīga.
- Viņa braukā apkārt smagajā mašīnā kopā ar Kvinnu un Albertu, ziņoja Braiena.
- Ko?
- Viņi visi bija sasēduši kravas auto un virzījās pa šoseju ārā no pilsētas.
Sems pašāva gaisā rokas. Varbūt viņi kaut ko padzirdējuši par Keinu. Varbūt viņi ir ceļā uz turieni.
- Es gan tā nedomāju. Tad tur nebūtu Alberta. Un, jā, kāds ir iekaustījis Astrīdu.
Sema seja sastinga. Ko?
- Viņai nekas īpašs nekaiš, taču viņas mājā bijušas kaut kādas problēmas.
- Cils, Sems izgrūda caur sakostiem zobiem. Viņš nikni iespēra pa krēslu. Ej, Brīze! Dari, ko tev teicu!
- Bet…
- Man nav laika strīdēties, Brīze.
- Vecīt! Vecīt! Kvinns pasniedzās, lai sapurinātu Albertu aiz pleca. Viņš bija iesnaudies.
- Ko? Esmu nomodā. Kas ir?
- Vecīt, mēs esam apmaldījušies.
- Neesam vis, no aizmugures sēdekļa noteica Lana.
Kvinns palūkojās atpakaļskata spogulītī. Man likās, ka
arī tu guli.
- Mēs neesam apmaldījušies, atkārtoja Lana.
- Labi, pieņemsim, ka pavisam apmaldījušies mēs neesam. Bet te vairs nav pat ne zemesceļa, ir tikai, vai zini, līdzenums. Un pat ne īpaši līdzens. Viņi bija nobraukuši no šosejas un iegriezušies tās atzarā. No turienes braukuši pa zemesceļu, kas turpinājās un turpinājās bez gala un bez vissīkākās gaismiņas. Tad zemesceļš kļuva aizvien smilšaināks, un nu jau tas vairs pat nelīdzinājās ceļam.
-Ja jau Dziedniece apgalvo, ka mēs neesam apmaldījušies, tad neesam, norūca Cepums.
- Nav vairs tālu, teica Lana.
- Kā tu zini? Es pat gaišā dienas laikā nevarētu atrast atpakaļceļu no šejienes. Kur nu vēl naktī.
Lana neatbildēja.
Kvinns palūkojās lejup uz ceļu, tad vēlreiz atpakaļskata spogulīti. Vienīgā gaisma plūda no instrumentu paneļa, tāpēc Lana varēja saskatīt tikai zēna sejas kontūru. Viņa raudzījās ārā pa logu ne turp, kurp viņi devās, bet uz ziemeļiem.
Meitenes sejas izteiksme Kvinnam likās neizdibināma, bet Lanas izjūtas viņš uztvēra. Tās izpaudās nejaušā nopūtā. Atsvešinātajā balss intonācijā. Tajā, cik izklaidīgi viņa glaudīja Patrika kaklu.
- Vai ar tevi viss ir kārtībā? apjautājās Kvinns.
Lana neatbildēja. Vismaz ne uzreiz. Pēc pārmērīgi ilgas pauzes viņa beidzot atsaucās: Kāpēc lai nebūtu?
- Nezinu, viņš noteica.
Lana klusēja.
Toties ar Albertu bija gluži pretēji: viņš bija nolasāms vieglāk par vieglu. Alberts kad viņam izdevās palikt nomodā bija viena vienīga tiekšanās pretī mērķim. Skatiens vērsts taisni uz priekšu. Brīžiem viņš, itin kā būtu ieslīdzis kādā iekšējā dialogā, tikko manāmi māja ar galvu.
Kvinns viņu apskauda. Alberts likās tik pārliecināts par sevi. Tas bija cilvēks, kurš skaidri zina, kurp grib doties un par ko kļūt.
Cepumam savukārt bija tikai viens mērķis: kalpot Lanai. Izbijušais varenais huligāns darītu visu, ko Lana tam liktu.
IBJZ pastāv divi atšķirīgi bērnu tipi, apcerēja Kvinns, un tas nenozīmē “ķertos” un “normālos”. Tur ir bērni, kas mainījušies uz slikto pusi, un bērni, kuri kļuvuši labāki. IBJZ bija mainījusi visus. Bet daži bija kļuvuši par kaut ko vairāk nekā līdz šim. Viens no tādiem bija Alberts. Vēl viens, tikai absolūti citā izpausmē, bija Cepums.
Kvinns apzinājās, ka pats pieder pie pirmā tipa. Viņš bija viens no tiem, kuri pēc IBJZ uzrašanās tā arī neatguvās. Vecāku zaudējums bija kā brūce, kas nemūžam nesadzīs. Nepārstās sāpēt. Kā gan lai pārstātu?
Līdz ar mammu un tēti zaudēts bija viss, ko viņš agrāk pazina, arī daļa sevis paša. Tajos laikos viņš bija foršs džeks. Atmiņas izvilināja zēna lūpās skumju smaidu. Jā, Kvinns bija foršs. Viens no spicajiem. Visi viņu pazina. Nu labi, ne jau visiem viņš patika un ne visi pieņēma viņa tēlu, bet Kvinns tolaik izstaroja tādu kā sevišķuma auru.