Bet tagad… Tagad viņš bija tikai tāds IBJZ pabira. Bērni zināja, ka Kvinns bija nodevis Semu Keinam. Viņi zināja, ka Sems paņēmis draugu atpakaļ. Zināja, ka lielās kaujas dienā viņš bija mazliet sajucis. Varbūt vairāk nekā tikai mazliet.
Atmiņas par mammu un tēti, un seno dzīvi, bija kļuvušas tālas. Kā fotogrāfijas vecā albumā. Ne vairs īsti reālas. It kā tās piederētu kādam citam: cita atmiņas un sāpes, cita dzīve un zaudējumi.
Toties atmiņas par kauju tās pat nevarēja saukt par atmiņām, jo vai tad atmiņas nesaistās ar pagātni? Lai arī kopš tās dienas bija pagājuši trīs mēneši, Kvinnam tā nebija pagātne tā bija tepat līdzās, tagad, vienmēr. Kā otra dzīve, kas rit paralēli viņa dzīvei. Viņš stūrēja naktī un juta rokās ieroča atsitienus, redzēja koijotus un bērnus, visus vienā jūklī, krustām šķērsām zem ložu krusas.
Pirksts atraujas no mēlītes. Par tuvu, lai šautu. Viņš trāpīs bērnam. Viņš nespēj to izdarīt, nespēj izmantot šo iespēju, un koijots lec, žokļi atiezti un…
Un Kvinnam tas nebija kaut kas tāls un sens. Tas bija tieši tagad. Tieši šeit.
- Tā, Lanas balss atsauca viņu atpakaļ īstenībā. Piebremzē, esam jau gandrīz klāt.
Lukturi apgaismoja smiltis, klintsbluķus un nīkulīgus krūmus. Pēc brīža arī pamatīgi apdegušu baļķi. Kvinns pagrieza stūri, lai to apbrauktu.
Viņš uzspieda uz bremzēm. Tad, nu jau daudz lēnāk, stūrēja uz priekšu.
Priekšējie lukturi apgaismoja sienas fragmentu, tikai dažas pēdas. Visapkārt bija apdedzis koks. Zemē mētājās
divas nomelnējušas kārbas ar augļiem vai pupiņām, vai sazin ko.
Sev pašam par nepatiku Kvinns prātoja, vai tur nav palicis kaut kas ēdams. Viņš atcerējās šausmīgo nakti, kad viņi, slēpjoties būdā, gaidīja, kad uzbruks koijoti un viņus nogalinās.
Tieši tad Sems beidzot bija atklājis sava spēka pakāpi. Tā bija pirmā reize, kad viņš postošo gaismu no savām rokām raidīja un vadīja apzināti.
Kvinns apturēja braucamo.
- Tas bija šeit, viņš klusi sacīja.
- Kas te notika? jautāja Alberts.
Kvinns izslēdza gaismas, un visi četri izkāpa no džipa. Visapkārt valdīja klusums. Kāds miers, nodomāja Kvinns. Pavisam citādi nekā toreiz.
Viņš pārmeta pār plecu mašīnpistoli un izzvejoja no sēdekļa apakšas kabatas lukturīti. Albertam bija pašam savs lukturītis. Divi gaismas stari šaudījās šur un tur, izgaismojot robaino baļķi, apsvilušu grīdsegas gabalu, kādu virtuves piederumu, salocītu metāla krēslu.
- Šeit mēs pirmo reizi sastapām Lanu, teica Kvinns.
- Toreiz glābāmies no Keina. Bēgām cauri mežam uz ziemeļiem. Bijām nolēmuši atgriezties pilsētā un uzrīkot cīniņu. Nu labi, to nolēma Sems.
Viņš pieliecās, lai paceltu prāvu desmitā numura kārbu. Etiķete bija sadegusi. Taču tam vajadzēja būt pudiņam. Varbūt ceptam pudiņam, bet pati kārba izskatījās neskarta. Viņš aiznesa to uz džipu un iesvieda aizmugurē.
- Kā tā būda tika nopostīta? gribēja zināt Alberts.
- Daļēji to izdarīja Sems. Pirmajā reizē, kad apzināti lietoja savu spēku. Ne aiz bailēm vai kā tamlīdzīgi, bet aukstasinīgi zinādams, ko dara. To gan tev, vecīt, vajadzēja redzēt. Kvinns lieliski atcerējās šo mirkli. Tas bija mirklis, kad viņa vecais draugs skaidri un nepārprotami bija atklājis savu nesalīdzināmo pārākumu pār Kvinnu. Daļēji šo vietu nosvilināja koijoti.
- Kur ir zelts? jautāja Alberts. Kvinna stāsts, kā redzams, viņu īpaši neinteresēja.
Kvinns gaidīja, kad Lana parādīs ceļu, taču viņa šķita ieaugusi zemē. Lana stāvēja un skatījās lejup uz brūnajiem, nokaltušajiem zāles stiebriem to, kas bija atlicis no Vientuļnieka Džima dīvainajiem pūliņiem šajā sausajā, tukšajā zemē uzturēt zaļu mauriņu. Viņai aiz muguras stāvēja Cepums. Aizbāzis aiz jostas pistoli, viņš saviebies vērās draudīgajā naktī, gatavs atdot dzīvību par meiteni, kura bija izglābusi viņu no neizturamām mokām.
Patrilcs rosīgi skraidīja apkārt, visu uzmanīgi apošņādams. Suns šķita sarāvies, aste gandrīz ierauta kājstarpē, turklāt viņš pats neko neiezīmēja, tikai ošņāja. Barveža smaka acīmredzot bija noturīga.
- Šurp! uzsauca Kvinns, kad kļuva skaidrs, ka Lana negrasās atbildēt.
Viņš devās taisni krāsmatās. Nekas daudz nebija atlicis; lielākā daļa ēkas bija sadegusi, pārvēršoties pelnos. Palikušie saplaisājušie baļķu gabali bija pilni naglām, tāpēc Kvinns pārvietojās piesardzīgi.
Sasniedzis vietu, kas viņam šķita īstā, zēns pieliecās un sāka raust malā skaidas un dēļu galus. Kvinns jutās pārsteigts, atrodot dēļu grīdu tikpat kā neskartu. Uguns to bija apsvilinājusi, bet ne iznīcinājusi. Turpat jau bija ari lūka.
- Palūkosim, vai varēšu to dabūt vaļā. Viņš mēģināja, bet eņģes bija karstumā savērpušās. Lai paceltu lūku, nācās piepūlēties abiem Kvinnam un Albertam. Viena no eņģēm salūza, un lūkas vāks sašķiebās uz vienu pusi.
Alberts notēmēja ar kabatas lukturīti bedrē.
- Zelts, viņš konstatēja.
Alberta bezkaislīgais tonis Kvinnu mazliet pārsteidza. Laikam jau viņš bija gaidījis Golluma cienīgu “Mani dāāāārgumi!” vai kaut ko tādā garā.
- Aha. Zelts, Kvinns apstiprināja.
- Tas nav izkusis, teica Alberts. Karstums ceļas uz augšu un tā tālāk. Kā jau mums mācīja skolā.
- Sāksim krāmēt, ko? Man šī vieta uzdzen drebuļus, ierosināja Kvinns. Nelāgas atmiņas.
Alberts pasniedzās lejup un, izcēlis pirmo stieni, ar troksni nolika to zemē. Smags, ko?
- Kā tad. Kvinns pamāja ar galvu. Ko tu ar to visu iesāksi?
- Nu, attrauca Alberts, paskatīšos, vai varu tos izkausēt un izgatavot monētas vai ko tamlīdzīgu. Tikai man nav nekā, kas noderētu par monētu veidnēm. Apsvēru, vai neizmantot kēksu formiņas. Man ir čuguna formiņas, kurās cep vismazākā izmēra kēksiņus.
Kvinns pasmaidīja un pēc brīža pat iesmējās. Mums naudas vietā būs zelta kēksi?
- Varbūt. Bet vispār es atradu ko labāku. Viens no bērniem, kuri pārmeklēja mājas, uzgāja vietu, kur kāds džeks gatavojis pats savu munīciju. Tas zēns tur atrada dažas ložu veidnes.
Zēni turpināja cītīgi celt ārā zeltu un krāmēt to uz zemes. Viņi to krāva krustu šķērsu kā bērni, kas rotaļājas ar klucīšiem.
- Zelta lodes? Kvinnam vairs smiekli nenāca. Mēs izgatavosim zelta lodes?
- Formai nav nozīmes, ja vien tās visas ir identiskas. Visas vienādas, vai saproti?
- Vecīt… Lodes? Vai tev nešķiet, ka tas ir… nu tā… mazliet dīvaini?
Alberts izdvesa aizkaitinātu nopūtu. Zelta lodes, bez šaujampulvera. Tikai metāls.
- Nu, vecīt, es gan nezinu. Kvinns nogrozīja galvu.
- Trīsdesmit otrais kalibrs, turpināja Alberts. Tas ir sīkākais izmērs, kāds tam puisim bija.
- Kur tad Cepums? brīnījās Kvinns. Kāpēc viņš mums nepalīdz?
Atbildes vietā kaut kur no ārpuses atskanēja Lanas balss:
- Puiši, es iešu pameklēt pārtiku. Cepums man palīdzēs.
- Forši, Kvinns noteica.
Pēc dažām minūtēm viss zelts bija izcelts no bedres.
Viņi sāka stiept to uz mašīnu pa pāris stieņiem katrā nešanas reizē. Zelta stieņi nebija lieli, taču smagi. Kad viss zelts bija pārkrauts, abi zēni, par spīti nakts vēsumam, bija nosvīduši.
Alberts iekāpa kravas kastē un pārvilka tai pāri telteni.