- Klausies, vecīt, Alberts, nostiprinādams teltenes stūrus, ierunājās. Es negribētu, ka šis pasākums tiek plaši izbazūnēts. Labi? Lai tas paliek šeit, šonakt un tikai starp mums četriem.
- Pag, vecais! Tu nemaz neteiksi Semam?
Alberts nokāpa, lai nostātos aci pret aci ar Kvinnu. Paklau, man ne prātā nenāk censties ieņemt Sema vietu. Es pret viņu jūtu visdziļāko cieņu. Bet šis plāns darbosies labāk, ja tas uzpeldēs negaidot.
- Albert, es netaisos melot Semam, Kvinns neizteiksmīgi noteica.
- Es jau neprasu, lai tu viņam melotu. Ja viņš tev jautās, tad pasaki. Ja nejautās…
Tā kā Kvinns vēl arvien minstinājās, Alberts turpināja:
- Paklau, Sems ir izcils vadītājs. Varbūt viņš ir mūsu Džordžs Vašingtons. Bet pat Vašingtons dažos jautājumos kļūdījās. Un Semam nekādi nepielec tas, ko es viņam saku. Tas, ka visiem ir jāstrādā.
- Viņš zina, ka visiem ir jāstrādā, iebilda Kvinns. Tikai negrib, ka tu apkrāp pārējos, pats kļūdams par biezo.
Alberts notrauca no pieres sviedrus. Kvinn, kā tu domā, kāpēc cilvēki strādā kāpēc tie nopūlas vaiga sviedros? Tikai lai nopelnītu sev iztiku? Tu domā, ka tavējie strādāja vienkārši tāpēc, lai izdzīvotu? Vai viņi pirka pārtiku, tikai lai būtu kaut cik paēduši? Vai mitinājās mājā, kurā tikko pietiek vietas? Vai
lietoja mašīnu, kura knapi lcust uz priekšu? Alberta balss bija kļuvusi uzstājīga. Nē, vecīt, cilvēkiem patīk labi dzīvot. Viņi grib vairāk. Kas tajā tik slikts?
Kvinns iesmējās. Labi, vecais, tu par to visu esi domājis, un droši vien tev ir taisnība. Ko gan es saprotu? Lai vai kā, tu gribi zināt, vai es skriešu taisnā ceļā pie Sema un stāstīšu viņam, ko izdarījām? Nē. Kā noprotu, man tas nav jādara.
- Tas ir viss, ko tev lūdzu, Kvinn, teica Alberts. Es taču tevi nemūžam nemudinātu melot.
- Aha, Kvinns ironiski novilka. Un kā tad Dziedniece? Viņa… viņš palūkojās apkārt, pēkšņi apjēgdams, ka labu brīdi nav dzirdējis ne Lanas, ne Cepuma balsi.
- Lana! viņš iesaucās.
Un pēc brīža: Dziedniece!
Tikai naksnīgs klusums.
Kvinns notēmēja ar kabatas lukturīti uz mašīnas kabīni. Varbūt Lana bija tur. Varbūt iemigusi. Taču kabīne bija tukša.
Kvinns laida apkārt gaismas staru, izraujot no tumsas kārtis, kas kādreiz balstīja Vientuļnieka Džima ūdenstorni.
- Lana! Lana! Mēs esam gatavi doties ceļā! klaigāja Kvinns.
- Kur viņa palikusi? brīnījās Alberts. Neredzu ne viņu, ne Cepumu. Nedz arī suni.
- Lana! Dziedniece! kliedza Kvinns. Atbildes nebija.
Abi pārmija šausmu pilnus skatienus.
Kvinns ieliecās iekšā mašīnā, grasīdamies iedarbināt signāltauri. Tā viņai būtu jādzird. Piepeši zēns sastinga: pie stūres bija piestiprināta līmlapiņa. Norāvis to, viņš lukturīša gaismā skaļi izlasīja: “Nemēģiniet mums sekot. Es zinu, ko daru. Lana.”
- Tā, teica Alberts. Tagad mums nāksies visu izstāstīt Semam.
DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA
18 STUNDAS, 23 MINŪTES
Džeks spieda durvis no visa spēka.
Tās bija izturīgi būvētas. Ļoti izturīgi. Tērauds tēraudā.
Tomēr tās brakšķēja un čikstēja, un Džeks redzēja, ka sprauga starp durvīm un aplodu plešas plašāka.
Paša spēks zēnu pārsteidza. Viņš pat nebija centies iemācīties pār to valdīt. Nebija arī to īpaši pārbaudījis. Patiesībā Džeks nemitīgi aizmirsa, ka viņam tas piemīt, jo tam nebija nekāda itin nekāda sakara ar viņa patieso būtību.
Vēl būdams mazs, Džeks izcēlās ar attīstītu prātu. Viņam pašam tas gauži patika. Savu gudrīša birku viņš nesa ar patiesu lepnumu. Viņam nebija ne mazākās vēlēšanās pārvērsties kaut kādā superspēcīgā mutantā. Un pat tagad, grūzdams durvis, Džeks prātoja, vai tās nevarētu būt aprīkotas ar kaut kādu elektronisku vadību. Prātoja, kur varētu atrasties vadības panelis. Prātoja, vai tam, lai atvērtu durvis, pietiktu ar kāda vada pārgriešanu un cita vada salodēšanu. Prātoja, vai tās nav vadāmas ar datoru, tādā gadījumā tas būtu hakera darbiņš.
Tās bija domas, kas nodarbināja Džeka prātu. Un sagādāja viņam prieku.
Taranēt durvis kā kaut kādam bullim? Tas bija muļķīgi. Tā rīkojās tikai stulbeņi. Džeks tāds nebija.
- Turpini, Džek! Keins viņu skubināja. Tās sāk padoties.
Džeks dzirdēja Diānu vēršamies pie Dreika: Es jau tev teicu, ka viņš ir stiprs. Un tu iedomājies, ka vari viņu tā vienkārši savākt un atvilkt uz Koutsu? Ha!
Durvis noturēsies vairs tikai dažas sekundes, Džeks to juta.
- Kad tās gāzīsies, tev, Džek, jāmetas uz grīdas, brīdināja Keins.
Džeks būtu jautājis, kāpēc, bet aiz piepūles sasprindzinātās kakla vēnas, aizžņaugtās plaušas un acis, kas teju vai bija izlīdušas uz pieres, iesaistīšanos sarunā padarīja gandrīz neiespējamu.
- Tūlīt tās gāzīsies, Džek, meties uz grīdas, atkārtoja Keins. Tie, kas ir tur, iekšā, var sākt šaut.
Ko? Šaut?
Džeks atslābināja spiedienu.
- Nelaid vaļā, brīdināja Dreiks. Par tiem, kas ir otrā pusē, mēs parūpēsimies.
Džeks dzirdēja, kā tiek uzvilkts gailis. Un klusus, pretīgus Dreika smieklus.
Džeks stipri atspiedās ar pēdām. Vēl viens spēcīgs grūdiens. Un durvis krita.
Pēkšņi Džeku sastindzināja bailes. Par to, ka viņš varētu saņemt šāvienus, viņi netika vienojušies.
Viņš stipri grūda. No visa spēka.
Pēkšņi durvis padevās, bet ne tā, kā Džeks bija gaidījis. Tās pārrāva augšējo eņģi, un slēgs pārlūza. Durvis vēl arvien atradās aplodā, slīpi sagāzušās, bet turējās tikai vienā eņģē. Vēl viens grūdiens, un tās būs gar zemi.
Šāviena troksnis bija apdullinošs.
Džeks metās uz grīdas. Viņš saķēra galvu un aizspieda ausis.
- Nešaujiet uz mani, nešaujiet uz mani! viņš kliedza, bet neviens to tik un tā nebūtu varējis sadzirdēt, jo šāvieni tagad gāja vaļā no abām pusēm. Tas, kurš bija vadības telpā, raidīja durvju spraugās īsas zalves. Bum-bum-bum!
Dreiks atbildēja ar atsevišķām ātršāvēja kārtām.
Lodes, atsitoties pret tēraudu, rikošetā atlēca gaiteni.
Dreiks kliedza, Keins kliedza, Džeks kliedza, un otrpus durvīm bailēs un dusmās spiedza meitenes balss.
Tad triecienu raidīja Keins. Viņš vērsa savu spēku uz novājinātajām durvīm.
Tērauda durvis eksplodēja uz iekšu.
Tās slīdēja uz priekšu pa grīdu, nogāžot no kājām meiteni, kura pat vēl krītot nemitējās šaut, izmisīgi raidīdama gaisā automātiskā ieroča zalves.
Džeks, sarāvies kamolā uz grīdas, šņukstēja: Nešaujiet uz mani! Dreiks pārlēca viņam pāri; viņa cilvēciskajā rokā bija šaujamais, pātagas roka izritināta.
Džeks, gulēdams uz sāna, redzēja neprātīgu ainu: meiteni, kura nespēja pakustēties, jo viņas kājas bija saliekušās neiespējamos leņķos, tomēr turpināja raidīt šāvienus Dreika virzienā.
Izšāvās Dreika pātagas roka.
Meitene tēmēja ar ieroci tieši Dreikam krūtīs.
Klikšķis.
Tukšs.
Dreika pātaga cirta.
Sāpju kliedziens.
Vēl viens.
- Izbeidz! iesaucās Diāna.
Keins, pa ceļam netīšām iespēris Džekam pa galvu, metās iekšā.
Vēl viens Dreika pātagas cirtiens, un nu jau viņš rēca mežonīgā līksmē, gavilēdams un lādēdamies.
Džeks rāpās uz priekšu, asaras aizmigloja viņam acis. Viņš pazina šo meiteni. Viņš to pazina. Britnija. Viņi kopā bija mācījušies vēsturi. Britnija bija sēdējusi trīs solus aiz viņa.