Dreiks trieca atkal.
Tukšais ierocis izkrita Britnijai no rokas.
Viņas pātagas sacirstā miesa bija vienās brūcēs, kājas krītošo durvju sadragātas, seja viena vienīga asaru un asiņu ķēpa. Diāna izkliedza Dreikam veltītus apvainojumus, bet Keins nedarīja neko, lai apturētu šo psihopātu. Džekam gribējās kliegt “Piedod, piedod!”, bet viņš nespēja izdvest ne skaņas.
Diāna saķēra Dreika pātagas roku pie pleca. Pietiek, tu, prātu izkūkojušais maitas gab…
Dreiks apsviedās apkārt, aci pret aci ar Diānu. Viņš atieza zobus un rēca uz viņu rēca kā dzīvnieks, šķaidīdams siekalas.
- Viņai taisnība: pietiek, beidzot sacīja Keins.
- Aizvāc to savu meiču prom no manām acīm! Dreiks uzbļāva Keinam.
Keins salti uzlūkoja Dreiku. Es tev ļāvu papriecāties. Bet mēs šeit neesam ieradušies, lai tevi izklaidētu.
Džeks bija apstulbis. Viņš nespēja atraut skatienu no Britnijas. Meitene kunkstēja, mēģināja pakustēties, bet tad sabruka uz grīdas. Bezsamaņā vai mirusi. Džeks nezināja.
Viņš ar šo meiteni bija mācījies vienā klasē.
Džeks viņu pazina.
- Pie darba, Džek! Keins pavēlēja.
Diāna pavērsa pret Džeku asinim pieplūdušās acis acis, kas bija pilnas naida un nožēlas. Viņa notrausa asaras. Džeks ir ievainots.
- Ko? iesaucās Keins. Džek?
Viņš nebija ievainots. Nokaunējies par savu slēpšanos uz grīdas, Džeks sāka rausties kājās. Bet kreisā kāja neklausīja. Džeks apjucis palūkojās lejup un ieraudzīja, ka bikses zem ceļa ir piemirkušas sarkanas.
- Viņš zaudē daudz asiņu, pavēstīja Diāna.
Tas bija pēdējais, ko Džeks dzirdēja, pirms grīda pacēlās stāvus un triecās viņam sejā.
Lana dzirdēja Kvinna saucienus. Viņa dzirdēja auto taurēšanu. Meitene atradās ne tālāk par divsimt vai trīssimt
pēdām vietā, kur vairs nesniedzās kabatas lukturīšu durstīgie stari.
Cepums soļoja cieši viņai līdzās. Puisis klusēja, lai gan viņu droši vien māca šaubas.
Lana cerēja, ka Kvinns un Alberts viņai nesekos. Viņa negribēja nevienam skaidrot, ko ir uzdomājusi.
Taurēšanu dzirdēja arī Patriks, tāpēc viņa tam čukstus teica: Klusu, draudziņ. Kuššš…
Lana bija sarūpējusi sev kārtīgus zābakus milzu priekšrocība salīdzinājumā ar pagājušo reizi, kad bija nācies mērot šo ceļu. Plecu somā bija smaga pistole vēl viena milzu priekšrocība. Turklāt tagad viņai bija Cepums.
Ja viņus šeit sastaps Barvedis, Lana bija nolēmusi, ka viens no abiem meitene cerēja, ka tā būs viņa, nevis Cepums, iešaus tam tieši pumā.
Vēl somā bija ūdens pudele, konservētu sēņu kārba un vesela kāpostgalva. Pārtikas nebija daudz, sevišķi tāda auguma puisim kā Cepums, bet Lana cerēja kādu kārbu atrast nojumē pie raktuvēm. Kaut nedaudz pārtikas Vientuļniekam Džimam būtu vajadzējis glabāt arī tur.
Tā vismaz viņa cerēja.
Iepriekšējo reizi Lana, iedama pa šo taku, meklēja Džima kravas auto, cerot ar to tikt līdz Perdidobīčai. Pirms tam viņa tika atradusi zeltu un nospriedusi, ka ekscentriskais vientuļnieks ir bijis zelta meklētājs. Sekodama riteņu atstātajām pēdām, meitene bija nokļuvusi pussabrukušā, pamestā raktuvju pilsētiņā, kas bija paslēpusies kalnu ielocē. Džima auto viņa toreiz atrada, bet atslēgas ne. Pēc tam viņa atrada arī pašu Džimu. Raktuvēs. Beigtu.
Tagad Lana zināja, kur ir atslēgas.
Toreiz viņai būtu bijis bail rakņāties pa miroņa kabatām. Bet tā bija vecā Lana. Kopš tā laika bija noticis tik daudz, un jaunā Lana bija pieredzējusi šo to vēl ļaunāku. Daudz ļaunāku.
Viņa zināja, kur atrast atslēgas. Un kur atrast auto. Un atcerējās ari pamatīgo šķidrā kurināmā tvertni, ko Džims bija lietojis, lai aizdedzinātu kausētāju.
Viņas plāns bija vienkāršs: sameklēt atslēgas. Ar Cepuma palīdzību iedabūt degvielas tvertni Džima mašīnas kravas kastē. Piebraukt ar mašīnu un tvertni pie raktuvju ieejas. Atvērt ventili un Jaut, lai gāze ieplūst raktuvēs.
Tad aizdedzināt degli un mesties bēgt.
Ej nu sazini, vai sprādziens šo raktuvēs mītošo būtni nogalinās, bet, ja ne citādi, tad Lana cerēja to vismaz aprakt zem neskaitāmām tonnām akmeņu.
Tumsa viņu sauca gan nakts murgos, gan nomoda sapņos. Tā bija uzdūrusi viņu uz āķa, un Lana zināja, ka tā velk viņu sevī.
Nāc pie manis. Tu man esi vajadzīga.
Tā viņu gribēja.
- Sveika, Tumsa, mans senais draugs, Lana pa pusei dziedāja, pa pusei čukstēja. Es nāku, lai vēlreiz ar tevi aprunātos.
i
DIVDESMIT OTRĀ NODAĻA
18 STUNDAS, 18 MINŪTES
Džeks pamodās aiz sāpēm.
Viņš bija pārvietots. Kāds bija apvēlis viņu uz muguras. Džeks uzslējās sēdus. Pārāk strauji. Noreiba galva, un kādu bridi zēnam likās, ka viņš atkal zaudēs samaņu.
Viena bikšu stara bija rupji noplēsta, atklājot ievainojumu. Virs ceļa bija zils, asinīm piesūcies apsējs. Sāpēja. Dedzināja tā, it kā kāds būtu ietriecis miesā sarkani nokaitētu krāsns kruķi.
Viņam līdzās bija Diāna. Pagāja labs brīdis, iekams Džeks saprata, ko nozīmē viņas skūtā galva. Šos es atradu vienā no kabinetiem. Iedzer tos. Viņa pārbēra četrus advilus no savas plaukstas viņējā. Deva ir divreiz lielāka par parasto, bet gan jau tā tevi nenogalinās.
- Kas ar mani notika? Džeks izmocīja.
- Lode. Bet tā tevi tikai ieskrambāja un aizlidoja tālāk. Izara tev kājā nelielu, glītu vagu. Kādu laiku pasāpēs, bet asiņošana ir apturēta.
- Labi, Džek, attopies, teica Keins. Viņa balss bija izmocīta un raižpilna. Nebija izdevies ne tuvu tik gludi, kā plānots.
- Tu zini, kāpēc esi šeit.
Skaļi lamādamies un vilkdami sev līdzi Mikiju Finču un Maiku Fārmeru, atgriezās divi Dreika kareivji. Gūstekņu rokas bija sasietas aiz muguras. Tie bija atrasti slēpjamies kabinetos. Patvērušies zem rakstāmgaldiem. Ai, cik jauki! moži noteica Keins. Arī ķīlnieki ir klāt.
- Mēs šiem teicām, lai nomet visus ieročus, un šitas bremzētais paklausīja ari, klaigāja viens no huligāniem. Mums bija tik vien kā bise un pistole, un tam puisim bija automāts, bet viņš tik un tā padevās. Sīkais puņķlupata. Otrs pat nebija apbruņots.
Mikijs un Maiks izskatījās nožēlojami un ārkārtīgi pārbijušies. Viņu sejas nobālēja vēl vairāk, kad tie ieraudzīja uz grīdas asins peļķē guļam Britniju. Dreiks piegāja viņiem klāt, pagrūda Maiku sāņus un paķēra automātu. Gandrīz godbijīgi viņš pārlaida savu taustekli pār stobru, tad pār slēgmehānismu. Dreika saltās, zilās acis uzlūkoja to ar jūsmu, kas nebija tālu no mīlestības. Šis man patīk. Skuķa ierocis bija gatavais mēsls, bet šis ir superīgs. Nudien superīgs.
- Varbūt tev jāsameklē kāds nomaļāks kaktiņš, kur pamaigoties ar savu jauno draudziņu, noteica Diāna.
- Neviens ķertais nav tik stiprs, lai mani apdraudētu, ja man rokās ir šāds, priecājās Dreiks.
- Kā tad, pat Keins, Diāna dzīvi piekrita. Nu tu beidzot vari uzmesties par bosu, ko?
Džeks sēdēja kā sasalis, vērodams notiekošo un joprojām nespēdams koncentrēties savam tā sauktajam darbam.
Kā viņš bija pieļāvis, ka tiek tajā ievilkts? Nepilnu desmit pēdu attālumā gulēja meitene, kura, ja vien jau nebija mirusi, tad, visticamāk, mirs. Ja viņš paspertu trīs soļus, tad stāvētu viņas asinīs, tāpat kā tagad sēdēja pats savējās.
- Džek! Keins viņu atkal uzrunāja. Attopies! Ķeries pie darba. Tūlīt pat!