Džeks noskurinājās. Viņš kustējās kā sapnī, ausīs vēl arvien atbalsojās šāvieni. Kāja dega kā uguni. Pie ādas lipa slapjais bikšu audums. Pievilcies pie tuvākās datora tastatūras, viņš smagi iezvēlās grozāmajā krēslā. Monitors bija vecs. Datoram pat nebija peles, tas bija darbināms tikai ar taustiņiem.
Džeks juta, ka sirds aizvien vairāk saraujas. Vecā programmatūra nozīmēja atšķirīgas taustiņu kombinācijas, pie
kādas viņš nebija pieradis. Džeks atvēra atvilktni, cerēdams tajā atrast kādu rokasgrāmatu vai vismaz lapiņu ar norādēm.
- Nu, kā izskatās? jautāja Keins. Viņš uzlika roku Džekam uz pleca. Draudzigs žests ar mērķi viņu iedrošināt, taču Džekam pirmo reizi mūžā ienāca prātā, ka viņš gribētu pagriezties un iesist Keinam. Iesist no visa spēka.
- Tā ir absolūti nepazīstama programma, atbildēja Džeks.
- Tomēr nekas tāds, ar ko tu nevarētu tikt galā, vai ne?
- Necik ātri tas neies, sacīja Džeks. Man jāizurbjas tai cauri.
Roka uz pleca pastiprināja tvērienu. Cik ilgi, Džek?
- Paklau, es galu galā esmu ievainots, vai ne? Esmu sašauts! Tā kā Keins turpināja viņā blenzt, Džeks pieklusināja balsi. Nezinu. Kā iznāks.
Viņš juta Keina saspringumu aizturētās dusmas, kas barojās no bailēm. Nu tad netērē laiku.
Keins palaida viņu vaļā un pievērsās Dreikam. Ieliec ķīlniekus kaktā.
- Aha, izklaidīgi atsaucās Dreiks. Viņš joprojām tīksminājās ap automātisko pistoli. Keins strauji piegāja viņam klāt un uzsita pa ieroča stobru. Ei! Pie darba! Kuru katru bridi var atgriezties Braiena. Ja ne viņa, tad Teilore. Tāpēc labāk neslaisties.
Britnija gulēja uz grīdas nekustēdamās un neizdodama ne skaņas. Diez vai viņa ir dzīva, prātoja Džeks. Ņemot vērā to, cik smagi viņa savainota, un zinot, kādas sāpes izsauc pat viegla skramba, varbūt pat labāk, lai viņa būtu mirusi.
Džeks bija atradis aizvēsturisku ātršuvēja mapi, no kuras rēgojās ārā aiz vecuma uzrullējušās un ieplīsušas lapu malas un sīki līmlapiņu ieliktnīši, kas atzīmēja vajadzīgās vietas.
Džeks sāka to studēt. Vispirms viņš mēģināja sameklēt taustiņu funkciju skaidrojumus. Bez tā nevarēja pasākt itin neko. Bez peles viņš jutās kā bez rokām. Džeks nekad nebija redzējis, kur nu vēl lietojis datoru bez peles. Brīnums, ka kaut kas tāds vispār vēl pastāvēja.
- Diāna, nolasi mūsu ķīlniekus! pavēlēja Keins. Negribu, lai pēkšņi izrādītos, ka tie klusībā slēpj kaut kādu spēku. Dreik? Kā veicas?
- Es nostiepšu vadu, teica Dreiks.
- Labi. Keins pamāja ar galvu.
Džeks pašķielēja sāņus un ieraudzīja, ka Dreiks tur rokās kaila vada rulli, tievu, bet pēc paskata izturīgu. Viņa skatiens, itin kā kaut ko meklējot, bija pievērsts durvju ailai.
Neapmierināts ar redzēto, Dreiks paraustīja plecus un sāka tīt vada galu ap salauzto vidus eņģi vietā, kur tā vēl arvien turējās pie sienas. Tās bija augstas durvis ar trim eņģēm: vienas bija mazliet virs galvas, otras potīšu līmenī un trešās pa vidu.
Piestiprinājis vadu pie eņģes, Dreiks to aizvilka līdz sienai, pie kuras atradās smags metāla dokumentu skapis. Izvilcis rituli cauri atvilktnes rokturim, viņš ar knaiblēm pārgrieza vadu un atlikušo galu, spēcīgi nospriegodams, aptina ap rokturi.
- Ar šiem abiem ir skaidrs, novērsusies no ķīlniekiem, pavēstīja Diāna. Pirmajam varbūt ir viena strīpiņa, turklāt tādā pakāpē, ka viņš to, visticamāk, pat neapzinās. Ne to, kāda veida ir šis spēks, ne arī to, vai tas kaut kam var noderēt.
- Skaidrs. Keins pamāja ar galvu.
Diāna, šķērsojusi telpu, iegāzās grozāmajā krēslā, kas atradās vistuvāk Džekam, un drūmu skatienu uzlūkoja monitoru savā priekšā.
- Ko tas Dreiks tur dara? Džeks viņai čukstus pajautāja.
Diāna pavērsa pret viņu gurdenās acis. Ei! Džeks grib
zināt, ko tu dari, Dreik. Kāpēc tu nevarētu viņam to pateikt?
- Džekam jāstrādā, iejaucās Keins. Viņš ir aizņemts.
Džeks steigšus pievērsās piezīmju grāmatiņai. Te nu tas
beidzot bija: taustiņu funkciju saraksts. Viņš sarauca uzacis un sāka studēt taustiņus metodiski visus pēc kārtas: piespieda, aplūkoja rezultātu un pievērsās nākamajam taustiņam.
Pa to laiku Dreiks, pabeidzis stiprināt vadu, palīda zem tā un izgāja gaitenī. Tīdams vaļā rulli, viņš devās uz to pusi, no kuras viņi bija ieradušies.
- Esmu galvenajā direktorijā, pavēstīja Džeks. Tas ir kaut kas ļoti sens. DOS vai kaut kas tamlīdzīgs.
Pašam sev par nepatiku, šis negaidītais izaicinājums sāka zēnu aizraut. Tā bija gatavā datoru arheoloģija. Viņš atšifrēja valodu, kas tika lietota vēl pirms Windows, pirms Linux, pirms visa viņam zināmā. Tas novērsa domas no sāpēm. Vismaz daļēji.
- Ceru, ka tu tajā Braienā neesi pārlieku traki samīlējies, Džek, ierunājās Diāna.
- Ko? Nē. Nepavisam. Džeks juta, ka nosarkst. Nē. Kādas muļķibas!
- Aha.
Soli pa solim viņš taustījās cauri direktorijam, meklēdams vadīklas, kādas varbūt tur nemaz nebija atrodamas, komandas, kādas varbūt pat neeksistēja.
Dreiks atgriezās, priecīgi svilpodams. Šņik-šņak! viņš klusi pie sevis atkārtoja. Šņik-šņak!
-Jauki, sacīja Keins. Tas nu būtu paveikts. Tagad sagatavo kaut ko Teilorei. Atceries mēs negribam, lai kāds nošautu Džeku vai sadauzītu kaut ko no aparatūras.
- Es zinu, ko daru, noteica Dreiks. Tad viņš pavērsa taustekli pret vienu no saviem kaušļiem. Tu. Ņem šaujamo. Kad zēns paklausīja, Dreiks dažas minūtes vadāja viņu pa telpu, pārlūkodams skatpunktus. la. Tavs darbs ir vienkāršs. Tiklīdz ieraugi uzrodamies Teilori, šauj.
Puisis nobālēja. Man uz viņu jāšauj?
- Nē, tev ir izvēle, atbildēja Dreiks. Tu vari uz viņu šaut un vari nešaut. Viss atkarīgs no tevis.
Zēns izdvesa atvieglotu nopūtu.
- Protams, ja tu viņu nenošausi… Dreiks izbīdīja savu pātagas roku. Tausteklis aptinās zēnam ap kaklu. Ja tu viņu
nenošausi? Ja aizmirsīsi vai noraustīsies, vai netrāpīsi… Es tevi pātagošu, līdz redzēšu pliku kaulu.
Līksmi iesmējies, Dreiks attina taustekli. Ceru, ka esam gatavi, viņš pavēstīja. Teilori gaida ložu krusa. Un mazā Braiena? Ja viņa nolems atjoņot ar simt jūdžu ātrumu stundā, tad uzskries uz vadiem.
- Un iedarbinās signalizāciju? jautāja Džeks.
Dreiks sāka smieties tā, it kā tas būtu jocīgākais, ko viņš jebkad dzirdējis.
- Šņik-šņak! Dreiks noteica. Šņik-šņak!
Džeks neskatījās uz Dreiku, bet gan uz Diānu. Meitenes acis bija kā aptumšoti logi.
- Atpakaļ pie darba, Džek! pavēlēja Keins.
Makklubs bija slēgts. Pie durvīm bija piestiprināta zīmīte, kurā teikts: “Atvainojiet, slēgts. Atvērsim atkal rit.”
Daks nezināja, kas viņu uz šejieni atvilcis. Protams, klubs bija slēgts bija jau pāri pusnaktij. Viņš tikai alka pēc sabiedrības. Cerēja, ka te kāds būs. Vismaz kāds.
Triju dienu laikā nu labi, īstenībā četru, jo bija jau rītdiena, kopš Daks bija izkritis cauri peldbaseina dibenam, viņa dzīve bija sagandēta. Pirmkārt, viņš bija pazaudējis savu privāto miera oāzi. Baseins noteikti vairs nebija salabojams. Viņš bija mēģinājis sameklēt citu baseinu, bet neviens no tiem pat ne tuvu nevarēja līdzināties tam, ko viņš bija zaudējis.
Otrkārt, neviens viņam neticēja. Daks bija kļuvis par izsmiekla objektu. Neviens sevi neapgrūtināja ar to, lai aizietu līdz baseinam un apskatītos, vai tajā patiešām ir caurums. Un, protams, Cils un viņa pretīgie drauģeļi Daka stāstu nemaz necentās apstiprināt.